“Baltais helikopters” pirmizrādi piedzīvos Jaunajā Rīgas teātrī 21. novembrī. Iestudējumu jau kopš pavasara pavada milzu ažiotāža. Jau iepriekš to paredzot, biļetes uz izrādi tirgoja tikai internetā un tās izpirka četrās minūtēs.
Izrādes pamatā ir paša Alvja Hermaņa sarakstītā luga, ko galvenokārt veido Jozefa Racingera dažādos kontekstos teikti citāti. Lugas darbība notiek pēdējā dienā pirms viņa atkāpšanās no pāvesta amata.
Kāpēc režisoru ieinteresēja tieši Jozefa Racingera personība –
jo pēc viņa domām tieši tie astoņi gadi, kad Racingers bija pāvests, precīzi sakrita ar visiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar ko sāka saskarties pasaule 21. gadsimta sākumā un uz kuriem atbilžu joprojām nav.
Alvis Hermanis skaidro: “Protams, Vatikānā ir tieši tāda pati situācija un tāda pati sadursme kā visur citur tagad pasaulē, ja tā var teikt, ir liberālais un konservatīvais spārns, un tieši tādā pašā veidā tas projicējas arī Vatikānā. Jā, es lietoju pamatā citātus, bet skaidrs, ka es domāju par zemtekstiem.”
Diezgan ilgi režisors bija visai noslēpumains par izrādes saturu un attieksmi pret Racingera personību. Bet tagad intervijā “Kultūras Dienai” atklājis, ka tā būs ļoti cieņpilna attieksme pret šo personību, ko viņš iepazinis kā ļoti gudru un patiesu intelektuāli.
Lai arī cik intīma lieta nebūtu cilvēka attiecības ar Dievu, bez tām šajā izrādē neiztikt, un šai ziņā Hermanis ies pret straumi, jo pēc viņa vērojumiem mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu.
Un, ja arī tas tiek darīts, tad attieksme kā likums ir ironiska un ciniska, primitīvi uzbrūkoša.
Par to viņš jo īpaši pārliecinājies, ilgus gadus strādājot Rietumu teātros.
Ar Hermaņa teikto sasaucas arī citu mūsu mākslinieku pieredze. Piemēram, šoruden Fotogrāfijas muzejā ar izstādi savu fundamentālo fotoprojektu “Latgales ļaudis” prezentēja Ilmārs Znotiņš, un arī viņš stāstīja, ka izstādes publicitātei traucē fotogrāfijās atspoguļotais reliģiskais aspekts, bez kura latgaliešu dzīve nav iedomājama. Savulaik tieši šī iemesla dēļ bildes nepublicēja kāds ietekmīgs dāņu fotožurnāls, kas sākotnēji tās novērtēja kā izcili meistarīgas.
Ilmārs Znotiņš stāsta: “Mēs aizgājām uz žurnāla redakciju, sēdējām, runājām, es rādīju savas bildes. Viņi bija sajūsmā. Es atstāju tās bildes, apmēram nedēļu nodzīvoju Dānijā, bet kad jau grasījos braukt prom, viņi man piezvanīja un teica: “Zini, fantastiskas bildes, ļoti labas! Bet mēs tās nepublicēsim. Pārāk daudz reliģijas!”. Un ar līdzīgu attieksmi es esmu saskāries vairākkārt arī citās situācijās. Jā, bildes foršas, taču reliģijas ir par daudz. Bet es saku: “Tā ir viņu dzīve! Tā tas ir! Es nevaru to izņemt ārā, jo tad es neparādīšu, kā viņi dzīvo!”''
“Lielā Kristapa” galveno balvu ieguvušajā filmā “Oļegs” galvenā varoņa spēka meklēšana ticībā Dievam ir ļoti svarīgs aspekts. Kad režisoram vaicā, vai, zinot mūsu modernajā mākslā valdošās tendences, viņš nebaidījās šo aspektu izcelt, Juris Kursietis atbild:
“Tas bija riskanti, atzīšu.”
Latvijā reliģija tomēr vēl nav tāda tabu tēma, kāda tā ir daudzās centrālajās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Francijā, atzīst tur ilgstoši dzīvojusī antīko zinātņu doktore, tulkotāja un publiciste Agnese Irbe:
“Es nebūtu tik kategoriska kā Alvis Hermanis, bet, tā kā es arī esmu ilgstoši dzīvojusi Francijā, man diemžēl ir nācies atzīt, ka ir nostājas, domas vai pat vērtības, - ja tās atklāti un publiski paustu Francijā, tad pastāv risks zaudēt savu darbu, nu, piemēram, kādā Francijas universitātē vai mācību iestādē. Francijā ir vairākas valdības pēc kārtas panākušas to, ka publiskā telpā uzstāties kā praktizējošam kristietim ir kaut kas līdzīgs kauna traipam.
Mēs Latvijā tik tālu vēl neesam, un es domāju, ka Hermaņa kungs kaut kā mēģina mūs brīdināt par to, ka mēs arī šīs savas liberālās un brīvdomības vērtības, ko mēs esam vēl saglabājuši no Atmodas laika, vēl vairāk iekļaujoties Eiropas Savienībā, varam arī pazaudēt.”
Par lielu uzdrošināšanos Alvja Hermaņa teikto jaunās izrādes kontekstā uzskata rakstnieks un publicists Oto Ozols, bet tādējādi režisors pa īstam piepilda mākslinieka misiju.
“Hermanim ir ļoti jūtīgi nervu gali, kas attiecas uz autoritārisma recidīviem sabiedrībā, tā kā viņš pats ir saskāries ar autoritārismu komunistu okupācijas laikā, piedzīvojis čekas neiecietību, un tagad viņš ir viens no pirmajiem, kurš konstatējis, ka arī Eiropā atgriežas autoritārisms un, lai kādas formas tas pieņemtu – vai komunisma vai nacisma, vai fašisma formas, viena no pirmajām lietām, pret ko viņi vēršas, ir ticības brīvība, un tas, ko mēs šobrīd redzam Eiropā, jā, ir diezgan izteikta vēršanās pret ticības brīvību, būtībā pret kristietību.
Viņš to ir pamanījis un izceļ, pirmais uzdrošinās par to runāt, un tā ir arī drosme - stāvēt pret šo meinstrīmu, īstenībā autoritārisma renesansi,” norāda Oto Ozols.
Uz jautājumu, kas kristietībā ir tik bīstams dažādām varām, Oto Ozols atbild, ka tas ir ārkārtīgi jaudīgais garīgais lādiņš, kas ir spēcīgāks par orvelisko dzīvnieku fermas pasauli:
“Paskatieties uz Lidiju Doroņinu-Lasmani! Kas viņai palīdzēja izdzīvot un saglabāt gaišu sirdi, spēku savos 90 un plus gados? Tā ir ticība. Ticības spēks biedē šos manipulatīvos režīmus, tie baidās no cilvēkiem, kas spēj neatkarīgi domāt.”
Kā tieši Alvis Hermanis izrādē būs risinājis šo un citu mūsdienu problemātiku, to varēs uzzināt 21. novembrī pirmizrādē “Baltais helikopters” ar Mihailu Barišņikovu galvenajā lomā, ar kuru saspēlēsies Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš.
