Cīnīties ar rutīnu un atjaunot izpratni par teātri
Intervijā ar kino zinātnieci Ingu Pērkoni, kura lasāma Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu izdevumā “TeKiLa”, Arnolda Liniņa sieva Aina Matīsa stāstīja, ka Arnolda Liniņa uzmanības centrā bija teātris, kurš koncentrējās uz indivīda, laikmeta un sabiedrības attiecībām: “Viņam bija grūti iedibināt to teātri, kas viņam patika. Viņš bija ļoti nopietns cilvēks un saskatīja nevis izklaidējošo un atslogojošo līniju – viņam teātris bija cilvēka garu urdošais, problēmas aizskarošais un risinošais veids, tāpēc viņa visa repertuāra izvēle un ievirze bija ļoti nopietna dramaturģija, kurā dominēja skaidra līnija – personība, laikmets, vara, sabiedrība, kas bieži vien nesaprot ideju, ar kuru dzīvo šī personība, vide un sabiedrība, kas lauž šo personību, tās ideju.”
Teātra zinātniece Līvija Akurātere savā pārskatā “Arnolda Liniņa metode darbā ar aktieriem” aprakstīja Liniņa pieeju arī pedagoga darbā:
“Arnolds Liniņš gāja režisora pedagoga ceļu, liekot pieredzējušiem aktieriem cīnīties ar rutīnu un atjaunot izpratni par meistarību, sākot vēlreiz ar pareizas, uz īstenību balstītas skatuves darbības elementu apguvi.
Ar saviem nepiekāpīgajiem prasījumiem viņš sekmēja visa mākslinieciskā kolektīva tālāko izaugsmi, cenzdamies panākt ansambļa mākslu, kuras pamatā būtu vienoti metodoloģiskie principi.”
Nepiekāpīgs Liniņš bija arī pret topošajiem aktieriem, ar kuriem, kopīgi ar dzīvesbiedri Ainu Matīsu, strādāja Latvijas Valsts konservatorijā izveidotajā Tautas kinoaktieru studijā. Viens no šīs studijas audzēkņiem (kopīgi ar brāli Andreju Žagaru) astoņdesmitajos gados bija Dailes teātra direktors, aktieris Juris Žagars.
Juris Žagars Latvijas Radio radījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka jauno aktieru tikšanās ar Arnoldu Liniņu bijis liels notikums: “Tas ir tas brīdis, kad tu it kā satiecies ar leģendu, jo jau tajā laikā Liniņš Latvijā bija slavens, viens no vadošajiem teātra pīlāriem. Attiecīgi jebkuram studentam vai jaunam aktierim tas brīdis, kad tev saka “šodien uz mēģinājumu atnāks Liniņš” ļoti daudz ko nozīmē. Katrā ziņā viņš bija ikona, un visi viņu zināja. Es īsti neatceros viņu eksāmenos. Es atceros, kad viņš sāka nākt uz nodarbībām, viņš diezgan maz runāja, nerunāja par detaļām, bet vairāk par teātra un kino dabu. Tie bija vispārīgi komentāri vai vispārīgs stāsts par to, ar kādu profesiju mēs te vispār esam atnākuši nodarboties. Tāda bija mana pieredze no kinoaktieru studijas.”
Mācību procesā Tautas kinoaktieru studijā radās arī daudz secinājumu par Liniņa aktiermeistarības paņēmieniem: “Es atceros to, ka tad, kad mēs viņu redzējām uz ekrāna, mēs sapratām, ka to, ko viņš runā par aktiermeistarību un tajā laikā esošo aktierspēles moderno metodi, proti, ārkārtīgi tuvu kino organikai, viņš to realizēja savā darbā.
Viņš bija apbrīnojami organisks un nepārspīlēja, viņš vienkārši bija labs aktieris. Fenomenāla bija viņa spēja ārkārtīgi precīzi un labā dikcijā runāt un tajā pašā laikā organiski runāt. Tā ir tāda lieta, kā mūsu paaudzei nav.”
Juris Žagars arī atzīmēja, ļoti svarīga ir bijusi arī Arnolda Liniņa paustā kritika par Dailes teātra skatītāju zāli. Šis viedoklis vēl šodien, pēc Jura Žagara domām, palīdz darbā ar skatītāju zāli, lai to pilnveidotu un padarītu modernam, dramatiskam teātrim atbilstošu.
Arnolda Liniņa darbs kino
Kino zinātniece Inga Pērkone raksturoja Arnolda Liniņa sniegumu kino vēstures kontekstā, savā darbā arī apvienojot teātri un kino: “Es, protams, ka viņu vispirms iepazinu caur kino lomām. Un vēlāk kā pedagogu, nevis tādā nozīmē, ka viņš būtu bijis mans pedagogs, bet deviņdesmitajos gados, kad mēs bijām izveidojuši Rīgas Kinomuzeju, mēs sadarbojāmies ar Tautas kinoaktieru studijas pēdējo sasaukumu. Bija tāds unikāls pasākums, kad Aina Matīsa un Arnolds Liniņš kopā ar studistiem iestudēja pazaudēto Latvijas filmu “Aizsprosts”, kura tapa 1940. gadā. Pēc materiāliem, kas bija saglabājušies, viņi taisīja tādu teatralizētu uzvedumu, kas tika vairākkārt izspēlēts Aleksanda Rusteiķa muzejā Jūrmalā. Tur es Arnoldu Liniņu redzēju kā pedagogu.”
“Man, protams, viņš visvairāk asociējās kino ziņā kā ļoti spilgts otrā plāna lomu, epizožu un raksturlomu tēlotājs. Būdams neraksturīga izskata tam pieņēmumam, kādiem jāizskatās latviešiem, viena no viņa pirmajām lielajām lomām ir francūzis Pjērs Adas Neretnieces filmā “Rita” 1957. gadā,” stāstīja Pērkone. “Otrā un pazīstamākā viņa loma ir filmā “Elpojiet dziļi" jeb "Četri balti krekli”, kur viņš spēlē Miervaldi Tralmahu. Jāsaka, ka Tralmaha tēls, lai arī filma uz ekrāniem neiznāca, Liniņam bija kļuvis liktenīgs, jo viņš līdzīga rakstura uz konjunktūru orientētus vadītājus mēdza spēlēt filmās arī turpmāk.”
Arī nelielas un šķietami nenozīmīgas lomas Arnolds Liniņš ir spējis izcelt un padarīt īpašas: “Man pašai mīļākā viņa loma ir pavisam nelielā lomiņa filmā “Teātris”, kur viņš spēlē viesmīli Anželo, kur viņš ir ļoti spilgts, faktiski viņš ir šīs filmas pasaules daļa. Tā ir it kā maza loma, bet ārkārtīgi svarīga Džūlijas Lambertas atklāsmei.”
Kinozinātniece atklāja arī interesantu faktu par Arnolda Liniņa darbību 1960. gadu beigās.
“Es arī gribu pieminēt tādu lietu, kas nekur nav parādījusies un kas ir saistīta ar to, ka Arnolds Liniņš 1960. gadu beigās ar Ainu Matīsu sāka vadīt Tautas kinoaktieru studiju.
Tajā laikā viņš bija nolēmis pavisam nopietni savu turpmāko karjeru saistīt ar kino, un 1970. gadā viņš tika pieņemts kā kinorežisors Rīgas Kinostudijā.
Tad tapa viens ārkārtīgi interesants projekts, tie nosaukumi mazliet mainījās, bet viens no tiem nosaukumiem filmai bija “Kas prec vēju”. Un tai vajadzēja būt muzikālai pasakai par tobrīd pavisam grūti iedomājamu tēmu – par latviešu emigrāciju, par latviešu trimdiniekiem, viņu ierašanos Latvijā, un tur darbojās visādi sātaniski un raganiski spēki. Scenāriju rakstīja Osvalds Kublanovs, un Arnolds Liniņš jau sāka darbu kā režisors. Bet tad, tā kā Arnolds Liniņš bija partijā, partija viņu aizsūtīja uz Dailes teātri un tā viņa kinorežisora karjera beidzās. Tad 1970. un 1980. gados viņš turpināja darbu kā spilgts aktieris,” skaidroja Inga Pērkone.
Par režisora darbu un sūtību pašam Liniņam nav paticis runāt, paskaidrojot, ka “mēs daudz runājam par jauno, bet turpinām darboties pa vecam.”
Tomēr ir bijušas reizes, kad meistars iesaistījies arī šīs tēmas apspriedē. Tā, piemēram, sarunā ar Gunaru Treimani 1980. gada ierakstā. “Mani parasti mazliet sasmīdina tas, ka aktieri un mūsu profesijas pārstāvji savās intervijās arvien atgādina, ka mūsu profesija ir grūta. Es esmu pārliecināts, ka ir vēl grūtākas profesijas, un es ticu, ka tie aktieri un tie režisori, kas savu darbu dara ar galēju atdevi, ar visiem saviem garīgajiem un fiziskajiem spēkiem, protams, izjūt gan garīgu, gan fizisku slodzi. Es atceros, ka kādreiz mākslinieks Jānis Osis, mēs tepat pie Latvijas Radio durvīm satikāmies, un viņš saka “Liniņ, Liniņ, es dzirdēju, ka tu esi izvēlējies mācīties par režisoru. Mīļo Liniņ, nu kāpēc tu tā dari? Tu zini, kas ir režisors? Es arī savā laikā biju režisors, es pamēģināju, bet tad es atmetu. Es nevaru, jo režisora profesijā, mīļais draugs, vajag šausmīgi mīlēt cilvēku. Un tev jābūt gatavam, ka neviens tevi nemīlēs. Mīļo Liniņ, tā ir ļoti grūta profesija” un pats gardi smējās. Nu, jā, tur jau sava grūtība, ka laikam gan nav tāda aktiera pasaulē un tāda režisora pasaulē, kurš savu iestudējumu gribētu veidot tā, lai tas kādam nepatiktu, lai tas kādam nesagādātu gandarījumu.
Bet šī vēlēšanās laikam ir tik iluzora, cik vien var būt, jo nekad nevar radīt darbu, kas vienādi dos baudu un apmierinājumu visiem,” 1980. gadā stāstījis Arnolds Liniņš.
Pēc Rīgas 5. vidusskolas beigšanas Arnolds Liniņš iestājās Medicīnas institūtā, – tomēr interese par teātri izrādījās lielāka un drīz vien sekoja noklausīšanās Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultātē. 1949. gadā reizē ar aktrisi Baibu Indriksoni viņu uzņēma uzreiz otrajā kursā.
Pēc studijām sekoja darbs Drāmas – tagadējā Nacionālajā – teātrī, savu spēju apliecināšana arī mūzikā kā vokālistam. Elgas Īgenbergas dziesmas “Sniegpulkstenītis” un “Cauri pilsētai” kļuva par sešdesmito gadu sākuma populārās mūzikas simboliem. Šajā periodā Arnolds Liniņš kļuva par Jaunatnes teātra aktieri un režisoru.
1963. gadā absolvēja Valsts konservatorijas Režijas nodaļu, kur viņa pedagogi bija gan Aleksandrs Leimanis, gan Vera Baļuna, gan studiju noslēguma posmā arī Eduards Smiļģis. Pēc diviem gadiem Liniņš devās studēt pie teātra režijas lielmeistara Anatolija Efrosa Maskavā, Ļeņina komjaunatnes teātrī, tas vainagojās ar Valsts teātra mākslas institūta GITIS Augstāko režijas kursu diplomu.
1971. gadā Arnolds Liniņš uzsāka darbu Raiņa Dailes teātra galvenā režisora amatā, un šis darbs bija pilns izaicinājumu gan māksliniecisko mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā, gan kolektīva iekšējā darbā.
