Līdzšinējais teātra vadītājs Iļja Bočarnikovs darbu teātrī sāka pirms četriem gadiem. Šajā laikā teātrī ir nodibināta latviešu trupa un ir izdevies kļūt par nominantiem "Spēlmaņu naktī".
“Mīlestības vēstules” ir teātra “Joriks” jaunākā izrāde Mārtiņa Eihes režijā. Tas ir stāsts par Melisu un Endrū, kas, sākot jau no bērnības, piecdesmit gadu garumā raksta vēstules, kļūstot viens otram par uzticības personu, draugu un mīļoto. Lasot vēstules, rit dzīve, tiek dibinātas ģimenes, piedzīvotas vilšanās, abiem saprotot, cik patiesībā daudz viens otram nozīmē.
“Tas, kas emocionāli uzrunāja, bija ļoti dzīvas, īstas, patiesas emocijas, kuras mums katram ir tuvas, un katrs var sasaistīt to ar savu dzīvi, savām emocijām. Redzēt, kā divu cilvēku attiecības izaug no bērnības uz vecumu un vienalga paliek tikpat tuvas, tikpat mīļas, tikpat sirsnīgas, ir ļoti aizkustinoši,” par izrādi teica kāda skatītāja.
Lai gan šī ir teātra jaunās, 31. sezonas atklāšanas izrāde, režisors Mārtiņš Eihe atzīst, ka to var dēvēt arī par iepriekšējās sezonas noslēgumu, jo iestudēšanas procesu pārtrauca ārkārtējā situācija. Šajos nebūt ne kultūrai vienkāršajos nosacījumos, kad jāpielāgojas un jāmeklē jauni risinājumi, lai teātrī dzīve turpinātos, Mārtiņš Eihe ir kļuvis par teātra ''Joriks'' māksliniecisko vadītāju.
Mārtiņš Eihe: “Viens mērķis, lai mēs šeit nerunājam par diviem dažādiem ansambļiem – krievu, latviešu, – ka mums ir viens ansamblis, kurš iestudē gan krieviski, gan latviski, gan arī bilingvāli. Un arī likt uzsvaru uz latgaliešu valodu.
Tā kā mēs atrodamies Latgales kultūrtelpā, tad man liekas, ka tas ir zināmā mērā pat teātra pienākums – rūpēties par to, lai tas tiktu saglabāts.
Un otrs, veikt nākošo soli attīstībā – ja mēs zinām teātra vēsturi, tad skatīties, kā mēs varam tikt tālāk, kaut kur augstāk. Jo tas, ko Iļja [Bočarnikovs] ir izdarījis pēdējo pāris gadu laikā, manuprāt, ir diezgan nozīmīgi teātra attīstībā, sakārtojot repertuāra sistēmu, sakārtojot patiesībā visu administrēšanu, saimniecisko darbību. Tādā ziņā man liekas, ka tas ir, tagad ir tikai jāiet tālāk uz priekšu, izvirzot jaunus mērķus.”
Lāsma Zute-Vītola: Par jūsu pieminētajām divām trupām: latviešu un krievu. Arī manās sajūtās tā ir, ka cilvēki uztver tās kā atsevišķas daļas, jo tad, kad izveidojās latviešu trupa, tad bija sajūta, ka Rēzeknē ir pilnīgi jauns teātris.
Nu mēs jau arī visu laiku sabiedrībā gribam nošķirties divās grupās. Man tas liekas muļķīgi. Piemēram, šobrīd mēs taisām izrādi “Pērs Gints”, un tur ir gan latviski, gan krieviski runājoši aktieri, un mēs spēlējam latviešu valodā. Tas, ka mēs esam šausmīgi pieraduši latviešu teātrī pie nenormāli pareizas literārās valodas uz skatuves – es to saprotu. Bet tai pašā laikā es saprotu, ka man iedod skaistumu arī akcenti. Man tas liekas interesanti, man tas liekas par šodienu. Jo, teiksim, šobrīd, kad mēs mēģinām “Kaiju”, tas, kā Kārlis [Tols] mokās ar krievu valodu, tas vienkārši ir brīnišķīgi. Tie ir tie brīnumi, kas nāk no viņa ārā, jo viņš vispār nepārvalda krievu valodu. Tās jau ir zināmā mērā kaut kādas sekas tam, kā mēs esam nošķīrušies. Vai arī krieviski runājošiem aktieriem ir problēmas kaut kādā brīdī runāt latviski, un tas ir tas, ka mēs savā starpā droši vien bieži vien vispār izvēlamies nesarunāties.
Tad, lai apvienotu šīs te divas trupas, sāksiet ar to, ka kopā strādāsiet un kopā būsiet uz skatuves?
Jā, mēs jau esam. Šobrīd mēs taisām “Kaiju” [Antona Čehova lugu - red.]. Patiesībā man tā doma par “Kaiju”, par to, ka viņa ir divvalodīga, jau bija pirms kāda laika. Man liekas, ka es piedāvāju arī kaut kādos teātros to darīt. (Bišķi mazāk, tur būtu bišķi savādāk viss tas uzstādījums bijis.) Man tas likās par tādu mūsu provinciālo domāšanu, viņi visi atbrauc uz provinci, katrs izpaužas savā ģeniālismā un tai pašā laikā nav spējīgs sadzirdēt viens otru.
No mana skatpunkta tas izriet no tā, ka mēs nesaprotam, kādā valodā kurš runā. To mēs varam izmantot izrādē.
Vai šīm valodām būs noteikta loma, mērķis, kāpēc runā latviešu valodā vai krievu valodā?
Pirmais ir tīri tehnisks. Tie, kas runā latviski, tie runā latviski, tie, kas runā krieviski, runā krieviski. Vienkārši tā mēs sadzīvē darām pārsvarā. Un tad kaut kādās vietās, ja mēs vēlamies, nezinu, piemēram, pastiprināt situāciju vai kaut kādā veidā atvainoties otram, vai vēl kaut ko, mēs citreiz arī dzīvē izvēlamies pāriet svešvalodā, lai mēs tā kā precīzāk parādītu savu ieinteresētību. Tur ir vēl kaut kādas lietas, ko daži biedri jau ir paspējuši nolasīt, to varēs saprast par kaut kādām lielākām savstarpējām kultūras sadursmēm. Man liekas, ka, pirmkārt, tā luga ir tik daudzslāņaina, ka, iespējams, viens nolasīs vienu un otrs nolasīs kaut ko citu.
Runājot par izrādi “Kaija”, interesanti, ka režisors izrādei piedāvā vairākus noslēgumus.
Mums ir iespējami, negribu samelot, 11 dažādi fināli, kas būs nevis visi vienā reizē, bet ir iespējams, ka būs 11 dažādi fināli 11 dažādās izrādēs, bet iespējams, ka viens fināls atkārtosies četras reizes pēc kārtas četrās izrādēs. Tas ir atkarīgs no kāda aktiera, kurš uz skatuves pieņem lēmumu, kurš tajā dienā pabeidz izrādi, izejot no tā, kā mums ir gājusi izrāde.
Ļoti interesanti, kāpēc šāds risinājums?
Piespiedu uzdevums aktieriem saglabāt uzmanību līdz izrādes beigām, jo tu nekad nezināsi, vai tas būsi tu, kurš pabeidz izrādi vai ne, bet tā vairāk kā dauzīšanās mums savstarpēji.
Bet katrs no tiem fināliem patiesībā iedos mazliet savādāku skatuves stāstu, kurš izrietēs no katra tēla.
Ja finālu, piemēram izspēlē Dorns, tad tā izrāde mazliet pagriežas uz to viņa skatpunktu vai, ja to izdara Ņina, tad tas pagriežas atkal mazliet vēl savādāk. Jo katrs no viņiem piedāvā sava veida finālu, ko mēs atstāsim tādā zināmā brīvā formā.
Kas vēl teātrī “Joriks” plānots šajā, 31. sezonā?
Grūti pateikt, tāpēc, ka vēl joprojām ir tie ierobežojumi. Gribam uztaisīt izrādi par barikādēm, droši vien ar pirmizrādi barikāžu laikā – janvārī. Ir arī tas iesāktais “Pērs Gints”. Tad Edvīnam [Klimanovam] būs jauniešu izrāde. Pirmajā pusgadā būsim tikai mēs paši. Iļja [Bočarnikovs] pabeigs vienu monoizrādi. Nebūs gandrīz neviena viesrežisora, jo ar esošajiem uz vietas bija par vēlu sākt runāt, un tie, kas bija aizrunāti iepriekš, Covid-19 dēļ nevar iebraukt Latvijā no Baltkrievijas vai Krievijas.
Gribam uztaisīt arī lielāku uzsvaru uz bērnu un jauniešu izrādēm. Tas varētu būt mūsu lauciņš, kurā skatāmies vairāk. Jo tas patiešām ir arī darbs – apkalpot kaut kādu daļu skatītāju. Jauniešu un bērnu teātris man arī vienmēr ir bijis svarīgs dažādu iemeslu dēļ – viens no tiem ir arī tas, ka tas ir veids, kādā mēs nodrošināsim to, ka mums arī vēlāk būs publika.
Jo šobrīd Latvijas teātru publika šausmīgi noveco.
Ja mēs nerūpēsimies un neradināsim bērnus nākt uz teātri… skaidrs, ka ir kaut kādā ziņā elitārs mākslas pasākums – iemācīties skatīties teātri, bet man liekas, ka tā pieredze, ko cilvēki iegūst, kaut vai empātijas treniņa dēļ, ir forša.
