Intervijā ar Latvijas Radio 3 "Klasiku" Kairišs pauž pārdomas par šībrīža situāciju kultūrā, stāsta par Dailes teātra garīgo un fizisko pārbūvi, komēdijām un operu iestudējumiem, topošo spēlfilmu "Janvāris" un patriotismu, neslēpjot savu viedokli par solidaritāti, "skaļruņiem" un klusētājiem.
Mērķis – saprast, kādai jābūt Dailei
Gunda Vaivode: Durvis atkal ver gan teātri, gan koncertzāles. Jūs gan visu laiku strādājat normālā mēģinājumu režīmā, bet vai aktierim tikšanās ar skatītāju jau atkal nav tā kā iešana pirmajā klasē, jo enerģētika ir pavisam cita un arī emocijas – pavisam citas?
Viesturs Kairišs: Skaidrs, ka bez skatītāja teātra nav – pārējais ir tikai tādas teorijas. Jauki, ka būsim atkal pieejami, cerams, ka arī noturēsimies ilgāk par divām nedēļām.
Ja domājam par tavu aizvadīto laiku Dailes teātrī – nu jau rit tava otrā sezona mākslinieciskā vadītāja statusā, un man jāsaka, ka jau šajā ļoti īsajā laikā jums izdevies mainīt gan kritiķu, gan zināmas daļas publikas attieksmi pret teātri. Bet kāda tevī pašā, no iekšpuses, ir šī garīgā pārbūve? Kā tu to visu redzi?
Godīgi sakot, mērķis nav mainīt attieksmi – mērķis ir saprast, kādai Dailei ir jābūt un kā pareizi to veidot un būvēt.
Man šis bijis ārkārtīgi interesants un svarīgs dzīves posms. Pat negaidīju, ka tas būs tik interesanti! Biju domājis, ka tas būs grūti – un tas arī ir grūti, bet garīgais piepildījums šīs grūtības atsver. Ja redzi tam jēgu, ir vieglāk.
(..) Cerams, ka pandēmija nav radusies, lai Dailes jauno komandu kārtīgi pārbaudītu un neļautu strādāt pilnā jaudā (smejas). Bet tā sniedz labumu tādā ziņā, ka varam tā kā pārdomātāk visu darīt. Šobrīd vēl notiek maza taustīšanās, bet nu – domāju, ka ejam uz mērķi, un mērķis jau nav nekas sasniedzams, tas tāpat ir tāda kā vīzija.
Varbūt vēlreiz vari nodefinēt mērķi?
To nevar tik vienkārši definēt! Uzskatu, ka
Dailes teātris ir tā dibinātāja Eduarda Smiļģa iekodēts. Manā skatījumā viņš ir lielākais latviešu teātra vizionārs, un Daile – vizionārisma teātris, kas cenšas aizskatīties pāri horizontam.
Pats sev pilnīgi skaidri esmu definējis Dailes apustulistisko pēctecību, kas no Smiļģa iet caur Pēteri Pētersonu, no Pētersona – caur Ilmāru Blumbergu, un no Ilmāra Blumberga – caur mani. Tieši šī līnija ir tā Dailes dzīvības dzīsla, un saprotu arī loģiku, kāpēc es tur esmu nokļuvis. Mans uzdevums ir šo līniju turpināt. Dailei jābūt ļoti izaicinošai, ambiciozai, radošai, inteliģentai un eiropeiskai. Mēs nedrīkstam būt viduvēji.
Mēs jau redzam – Dailē, tiklīdz netiecies uz virsotni, tas teātris grab, kaut kā nestrādā. To var saukt par Smiļģa uzstādījumu vai Smiļģa lāstu, bet tā tas ir – ir jāatbilst Smiļģa uzstādījumam. Tikko tu uz to netiecies, kaut kas neiet. To nevar pat izskaidrot.
Varbūt mazliet metafizikas, bet tā es to saskatu, un uz to mēs virzāmies.
Runājot par pēctecību, man jau šķiet, ka arī "Dailes kanons" pierādīja, cik svarīga ir paaudžu pēctecība, jo tas bija tik aizkustinoši – pirmkārt, tas, ka jūs uzticējāties leģendārajiem Dailes aktieriem, no kuriem dažs labs kādu laiku bija jau no aprites izgājis, un arī tas, kā jaunie tver un pārņem talanta un meistarības lietas.
Teātris ir dzīvā māksla. Strenga, Pupure, Dreģe – es viņos redzu Smiļģa skolu. Un tas, ka līdz šai dienai viņi spēj būt tik ārkārtīgi krasi, radikāli, asi domājoši cilvēki. Viņi ir tik dziļi savā būtībā, tik profesionāli – tā nav vienkārši profesija, tas ir kas vairāk. Man pašam bija ļoti svarīgi to redzēt, sajust.
"Aktierus nevar saprast, bet var tikai mīlēt." Tie ir tavi vārdi.
Jā, bet ar mīlestību tu nevari uzbūvēt profesionālu izrādi, tā ka ir arī jāmēģina izanalizēt, saprast katra būtību un tamlīdzīgi. Bet dziļākā nozīmē – skaidrs, ir tikai mīlestība. (smejas)
Pārbūve sāksies janvārī
Lai rastos labs teātris, vajadzīga arī piemērota telpa. Lielā zāle tagad ir nedaudz sašaurināta, padarīta cilvēciskāka. Bet projektā jums ir arī Mazās zāles paplašināšana. Kādas īsti pārmaiņas plānotas telpu sakarā?
Par mūsu Lielo zāli gribu oficiāli pateikt, ka tā ir labākā zāle Baltijā!
Esam mazliet samazinājuši aizmuguri, lai tomēr tas ir teātris, esam uzlabojuši skaņu – mums tagad ir laba akustiskā sistēma, arī gaismu esam uzlabojuši – tā tagad vairāk izceļ aktieri. Tādi mazi sīkumi... Bet tā ir izcilās proporcijās veidota skatuve, un tas ir mans sapnis – ka varu uz tās darboties un skatīties arī, kā citi mani kolēģi strādā. Runājot par pārbūves lietām – Mazā zāle vienmēr bijusi ļoti problemātiska, tur nav īsti labas redzamības. Kamerzāle vispār nav bijusi paredzēta kā zāle – tā ir bijusi Augusta Vosa dzertuve, kas savulaik pārveidota: protams, vislabāk tur spēlēt teātri, bet nu – tās īsti nav teātra telpas. Tāpēc arhitekta Reiņa Liepiņa vadībā tagad veidosim Jauno zāli – Mazajā zālē būvēsimies gan uz augšu, gan uz leju – respektīvi, skatuves "mute" paliks tāda pati, tikai tā būs augstāka, bet skatītāji iesēdīsies dziļāk. Proporcijas būs normālākas – kā Lielajā zālē.
Cik vietu tajā paredzēts?
Līdz kādām 370 vietām – faktiski divreiz paplašinām skatītāju auditoriju, un tā būs riktīgi laba zāle pietiekami intīmam inscenējuma teātrim. Pārbūvi paredzēts uzsākt janvārī, un pēc gada, cerams, varēsim jau sākt dīžāties.
Pa to laiku Stikla zālē jums būs jāsadzīvo ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Kā tas būs?
Pati sadzīvošana ar Nacionālo simfonisko orķestri mani tikai priecē – man patīk orķestris un tie trakie cilvēki, kas tajā "pūš", "dauza" un "čīgā". Tas ir forši. (..)
Ļoti mīlu simfoniskās mūzikas koncertus – nu man būs vairāk iespēju to klausīties. Stikla zāle būs akustiski diezgan noslēgta – tur viss ir pārbaudīts un cerams, ka arī mūziķiem tur būs pieņemami mēģināt. Nebūs viegli, bet nu –
tā būs tāda sadzīvošana mūsu kultūras bēdīgajā situācijā, kamēr neuzcels koncertzāli pie Daugavas uz AB dambja. Domāju, ka visi kultūru izprotošie cilvēki saprot, ka tas bija izcils projekts.
Man ļoti žēl, ka tas "noairējās", bet nu – vajadzētu par to pacīnīties vēl joprojām.
Citādā "Spēlmaņu nakts" un pirmizrādes
Atgriezīsimies atkal pie teātra, jo pavisam drīz mūs gaida kāds liels un skaists notikums – ikgadējā "Spēlmaņu nakts". Šoreiz šīs balvas izvērtējums nebūs tik strukturēts un droši vien par to būs arī kādi bēdīgi prāti. Vai, tavuprāt, šāda starpizvērtēšana ir vajadzīga?
Ir jābūt kaut kādiem kritērijiem, protams. Profesionāļiem visās jomās ir kaut kāds starpposmu izvērtējums balvu izskatā vai nominācijās, kā nu kuram. Domāju, ka bez tā sāncensība faktiski nav iespējama. Dažiem tas ir ļoti svarīgi – varbūt tas viņus mudina uztaisīt labāku izrādi. Tas ir profesionāls vērtējums profesionālajai atbilstībai. Domāju, ka ir vajadzīgs, lai cik tas būtu subjektīvi vai strīdīgi.
No Dailes teātra ir izvirzītas četras patiešām ļoti labas izrādes: Gata Šmita "Ārsts", tavs "Smiļģis", Ildiko Gāšpāras "Degunradži" un Dmitrija Petrenko "Zemdegas".
Man, protams, ir neērti izvirzīt sevis režisēto izrādi – vieglāk izvirzīt kolēģu izrādes. Pie tam varējām izvirzīt arī vairāk, mums bija arī citi kandidāti. Tas, ka pats teātris kaut ko izvirza, ir tāds divdomīgs jautājums.
Bet šajā situācijā, iespējams, vienīgais sakarīgais. Jums tagad dienas kārtībā ir pirmizrāde Fransuāzas Sagānas melodrāmai "Esiet sveicinātas, skumjas".
Jā, atgriešanos pie skatītājiem svinam uzreiz un ar joni: šis ir Klāva Meļļa brīnišķīgs iestudējums pēc Fransuāzas Sagānas kulta romāna, ko viņš pats ir gan pārrakstījis, gan pierakstījis. Tas ir kas ļoti interesants, karsts un izaicinošs.
Jums plānota arī viena britu komēdija. Kad izlasīju tās nosaukumu "Totāla izgāšanās" un atcerējos britu komēdiju ne vienmēr labo pieredzi Dailes teātrī, nodomāju – ka tikai tur kaut kas neatbilst patiesībai...
Šobrīd tai ir cits nosaukums – “Izrāde, kas saiet sviestā”, kas tiks veidota kā Londonas Mischief Theatre oriģinālizrādes The Play That Goes Wrong replika. Londonā šī izrāde iet jau nezin cik gadu. Nujā, komēdija – tas ir liels izaicinājums. Es teiktu – lielākais. Mēs arī apzināmies, ka Dailē komēdija vienmēr ir bijusi un tai tur ir jābūt, un mūsu mērķis ir regulāri uz šo jautājumu atbildēt – kā iestudēt komēdiju teātrī. Mums ir plāni arī uz nākošo sezonu. Pats ar nepacietību gaidu šo iestudējumu.
Arī šīs izrādes režisors ir Intars Rešetins?
Situācija tagad ir sarežģītāka – pie mums brauc britu režisore Eimija Mērčanta, jo šajā gadījumā ir citi noteikumi.
Vai Džilindžeru esi saticis?
Satikāmies, kad viņš gāja uz to pašu filmu festivālā "Baltijas pērlē", uz kuru es.
Džilis ir brīnišķīgs cilvēks, es viņu ļoti mīlu – viņš ir mans kursabiedrs. Kopā savulaik uztaisījām "Nepanesamā teātra arteli". Lai visi uz visiem laikiem saprastu – man pret Džili ir mūžīgā mīla, tāpēc varu teikt, ka vērtēju viņu nekritiski.
Mēs kopā pavadījām brīnišķīgu laiku, un manā attieksmē pret Džili viss ir vislabākajā kārtībā.
Man noteikti tev gribas pavaicāt arī par operām. Esi tik skaistas, labas un lielas operas iestudējis gan mūsu operā, gan Berlīnē. Vai šajā jomā tev ir kādi plāni? Atceros, savulaik runāji par Korngolda "Mirušo pilsētu".
Man ir plāni, arī konkrēti. Opera mani interesē – tā man pašam pavēra skatu uz mani pašu, uz manu režiju. Opera palīdzēja saprast mērogu. Beidzamajā laikā šur tur pabraukāju, paskatos operas. Bet līdz ar to, ka šobrīd daudz darbojos ar teātri un kino, gribas vairāk iedziļināties dramatiskajā mākslā.
Operās ir cits režijas veids, tur iespējama lielāka lietu dziļuma paviršība nekā teātrī vai kino. Bet – jā, es ļoti gribu iestudēt operas, ir dažādi plāni.
Domāju, joprojām varētu iestudēt kaut ko no Vāgnera – nedomāju, ka slikti sanāktu "Loengrīns", "Tristans un Izolde" vai mana mīļākā opera "Parsifāls". Pie tā arī apstāšos.
Neizglītoto cilvēku gūstā
Ja runājam par šībrīža situāciju... Viestur, kā tu tiec galā ar to, ka daudzi no taviem paziņām un droši vien arī draugiem joprojām spītīgi domā par kādu savu iedomāto brīvību un negrasās solidarizēties, lai mēs visi iespējami ātrāk tiktu pie normālas dzīves? Man reizēm tā ir problēma. Un vēl šķiet, ka cilvēki, kuri šobrīd šīs situācijas dēļ netiek baudīt mākslu, kļūst tādi kā agresīvi. Tas ir arī jautājums par skaļo kliegšanu un noklusēšanu, jo man jau šķiet, ka mēs, atšķirībā no tās otrās daļas, kas izsakās skaļi un agresīvi, esam kļuvuši par tādiem kā klusētājiem.
Nav jau liela māksla skaļi un agresīvi izteikties. Mums arī jāsauc lietas īstajos vārdos, un, domāju, tur ir divi galvenie iemesli. Viens, protams, ir okupācijas sekas – padomju laikā no Baltijas valstīm esam tikuši visvairāk pārpludināti ar mākslīgo imigrāciju, un tur redzam vislielākās problēmas...
Jā, bet tas neattiecas tikai uz imigrāciju – tas tieši attiecas uz šeit iedzimtajiem!
Te arī gribu papildināt: otra milzīgā problēma ir mūsu izglītības sistēma, kura jau atkal atcelta no reformēšanas un ir tik ārkārtīgi vāja, ka šai mazajai valstij nespēj sagatavot pietiekoši spēcīgus un intelektuālus cilvēkus, kas veidotu sabiedrību.
Jo sabiedrība mums nav veidota tā, lai izjustu kopējo atbildību – ar atbildību tiek jaukti citi jēdzieni.
Esmu demokrātisks cilvēks un mīlu visus. Nevarētu gan teikt, ka mīlu "antivakcerus" un tos kareivīgos cilvēkus, no kuriem daudzi, esmu pārliecināts, plosās par citu valstu līdzekļiem. Tomēr ir daudz cilvēku, kuri nav antivakceri, bet nevakcinējas tāpēc, ka seko kaut kādiem saviem uzskatiem – dziļākiem vai mazāk dziļiem. Cilvēki ir dažādi. Šajā jautājumā man ir zems tolerances līmenis, bet negribu būt agresīvs un praktizēt kādu [zināmu] bļaustīkļu taktiku.
Domāju, ka cilvēki, kuri sava izdevīguma dēļ apzināti kaitē Latvijai un sabiedrībai, ir dziļi ignorējami. Nosodīt es neko netaisos, tomēr ticu, ka Latvija ir maza, izturīga un gudra nācija. Jo – ja nebūsim gudri, izzudīsim.
Tā ka šajā jautājumā ir jāizpaužas kādai nācijas gudrībai. Kāpēc tā neizpaužas? Tas ir mūsu vājuma punkts. Varbūt būs vēl lielāki pārbaudījumi un būs tikpat liela sašķeltība. Jādomā, kāpēc ir lietas, kurās mums pietrūkst veselā saprāta? Kāpēc mūsu sabiedrība tik ļoti seko kaut kam metafiziskam, bet ne tik ļoti – veselā saprāta dibinātiem institūtiem un spriedumiem? Brīvajā laikā mēs katrs varam būt pesteļotājs, ezotēriķis vai pirtnieks, bet pamatā taču tomēr saprotam, ka nerakstīti esam vienojušies par zinātnē balstītu medicīnu un nevis ezotēriku – tāpēc arī mums nav tik augsta mirstība kā tajā laikā, kad vēl nevarējām baudīt zinātnes augļus. Es, piemēram, savā ģimenē ļoti labi redzu, ka Amerikā dzīvojošie radi visi joprojām ir dzīvi, kamēr mūsējie šeit pa daļai jau aizgājuši. Jo saprotam, ka zinātne tomēr ir kaut ko devusi! Ģimenē mēs visi, ieskaitot divpadsmitgadīgo meitu, esam vakcinējušies, un man liekas, ka tā ir tikai normāla, saprātīga rīcība, tāpēc aicinu arī pārējos rīkoties saprātīgi. Jo
ir šausmīgi atrasties neizglītoto cilvēku gūstā! Mūs tiešām šantažē mazākums, un tas ir tik ļoti mokoši – ka tu varētu ar savu darbu kaut ko dot, bet tevi spiež to nedarīt tikai tāpēc, ka pastāv kaut kādi iracionāli aizspriedumi.
Mani tas vienmēr ir kaitinājis! Tas, kas notiek Latvijā, ir liels kauns... Esam vienīgā valsts, kas tagad bija spiesta pieņemt "lokdaunu", un par to atbildība jāuzņemas visiem – arī kultūras darbiniekiem. Acīmredzot mēs neesam bijuši pietiekoši jaudīgi, lai ar savu mākslu cilvēkus atvērtu pasaulei. Un arī politiķiem, kuri nav spējuši šo vakcināciju [veicināt]. Šis bailīgums, nožēlojamā gļēvulība ir nepieņemama.
"Janvārim" pirmizrāde nākamsezon
Mūsu sarunu tomēr labprāt noslēgtu ar vienu jautājumu par tavu otru režijas pusi. Tu esi gan teātra, gan kino režisors, un tevi vienmēr interesējusi Latvija, tās vēsture un likteņa grieži. Tagad esi izveidojis filmu "Janvāris" – par barikāžu notikumiem.
Šobrīd vēl strādājam pie pēdējiem montāžas milimetriem, vēl arī ieskaņošana. Bet filma nav tikai par barikādēm – tā ir filma par 1991. gada janvāri. Filmas pēdējais posms gan ir tieši barikāžu laiks, bet, protams, viss sākas ar 2. janvāri, kad OMON ieņem Preses namu. Un šajā mazajā laika nogrieznī – no 2. līdz 20. janvārim – ir ļoti, ļoti daudz par kādu jaunu cilvēku, kurš grib nodarboties ar kino, ir mīlas lietas, kurās iet šā un tā.
Tev pašam tolaik bija nepilni divdesmit.
Nu, galīgi nepilni. (smejas) Te ir lietas, kuras nav par mani, bet kuras es pazīstu, viegli iztēlojos un kas arī noved pie barikāžu notikumiem, ko es arī ļoti, ļoti labi atceros.
Kad varētu būt pirmizrāde?
Dēls jau prasīja, vai tas būtu normāli, ka filmai "Janvāris" pirmizrāde būtu februārī, un es par to aizdomājos, jo
šobrīd jau nav normāli filmām pirmizrādes taisīt – uz kino, saprotams, šobrīd cilvēki vienkārši neiet. Tā ka domāju, ka pirmizrāde, visticamāk, būs nākamsezon.
Gaidīsim ar nepacietību! Tavas iepriekšējās filmas bijušas vienkārši satricinošas – gan "Pilsēta pie upes", gan "Melānijas hronika". Tā ka gaidīsim "Janvāri". Paldies tev par sarunu un atļauj tevi apsveikt kā Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri un tavu jauko dzīvsbiedri un radošo kolēģi Ievu Jurjāni ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieces titulu – man par to tiešām ir liels prieks. Nosviniet šos Latvijas svētkus tā kārtīgi, pa īstam.
Paldies!
