Minifestivāla programmā iekļauti divi latviešu režisoru Igaunijā iestudēti darbi – Valtera Sīļa "Man bija brālēns" (27. aprīlī) un Elmāra Seņkova "Divas garāžas" (28. un 29. aprīlī). "Mēs sapratām, ka ir nepieciešams Latvijas teātra publikai arī parādīt šīs divas izrādes," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" uzsver "Dirty Deal Teatro" vadītāja Anna Sīle. "Mēs zinām, ka gan Valters, gan Elmārs gandrīz katru gadu iestudē izrādes vismaz Lietuvā vai Igaunijā, ja ne kaut kur tālāk, bet Latvijas teātra skatītājiem nav iespējas šīs izrādes ieraudzīt.
Tad nu no tuvākās valsts, un droši vien tāpēc, ka mēs arī izmēros (izrādes formāts ir mazais formāts) diezgan līdzīgi, sapratām, ka tas ir jāizdara. Šī ir vienīgā iespēja, kad šīs izrādes redzēt, citādāk jābrauc uz Igauniju."
Sīle atgādina arī par otru minifestivāla sadarbības parteri – Igaunijas Teātra aģentūru, kas lielākoties strādā ar igauņu jaunāko dramaturģiju: "30. aprīlī varēs ieraudzīt, kādā veidā divi jauni un brīnišķīgi mākslinieki – Henrijs Arājs un Sabīne Ozoliņa – būs iestudējuši divus igauņu autoru lugu lasījumus. Tā kā tulkotāja Maima Grīnberga ir ļoti, ļoti pacentusies, šos lugu lasījumus visi varēs ieraudzīt latviešu valodā."
Lūgts pastāstīt par izrādes "Divas garāžas" tapšanu, Seņkovs atklāj, ka iestudēšana notikusi pandēmijas laikā un radošākie brīži piedzīvoti tieši Igaunijas pilsētā Narvā: "Mēs teātrī uzturējāmies kā tādā kosmosa kuģī, no tā nemaz neizejot. Mēs tur gan gulējām, gan no rīta cēlāmies un veidojām. Tas bija brīnišķīgs radošs process." Aktierdarbu izrādē veic Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis no teātra apvienības "Esarte" un igauņi Simeoni Sundja, Roberts Linna.
Ar paša režisēto izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī "Par tēviem" Igaunijā radītajam skatuves darbam esot maz līdzības, ja nu vienīgi noskaņas ziņā, bilst Seņkovs un turpina stāstīt par "Divām garāžām": "Darba procesā mēs pēkšņi atteicāmies no dramaturģijas, kas patiesībā bija. Tā bija diezgan laba dramaturģija, bet kaut kā sajūtu līmenī sapratām, ka tas nav interesanti mums, un mēs sākām iet neparastāku ceļu.
Beigās mēs izveidojām tādu laikmetīgu klaunādi, lai cik tas neliktos dīvaini. It kā atsacījāmies no tik ļoti tieša sociāla konteksta, kas, protams, vizuālās zīmēs parādās, un iznāca ļoti skumjš un asprātīgs darbs."
Valtera Sīļa izrāde "Man bija brālēns" savukārt tapusi ar Rasas Bugavičutes-Pēces dramaturģiju. "Tas ir savā ziņā Rasas stāsts par pieaugšanu. Viņa sev blakus noliek vēl vienu tādu pašu vienaudzi – savu brālēnu. Viņiem abiem diezgan līdzīgas ģimenes – Rasai Latvijā, bet brālēns nāk no Lietuvas, no Kauņas puses. [Izrādē atklājas], kādā veidā viņi, augot kopā, katrs izvēlas pilnīgi citādāku ceļu, kā šajā pasaulē eksistēt. Ja Rasa izvēlas sēdēt mājās un rakstīt lugas, tad viņas brālēns izvēlas kļūt par vienu no Kauņas mafijas autoritātēm," skaidro Anna Sīle. "Tas no vienas puses ir arī Rasas skatījums uz 90. gadiem un izvēlēm, kas tiek veiktas."
Vēl par šajā laikā neapejamu nelaimi – karu Ukrainā. Elmārs Seņkovs stāsta, ka pirmos mēnešus bijis ļoti grūti strādāt. Režisors priecājas, ka viņam ir teātris, jo tur, līdzīgi kā tas ir izrādē "Divas garāžas", var reizēm paslēpties. Protams, iznākot ārā, realitāte atstāj ļoti spēcīgus nospiedumus. "Es tā gribētu ticēt, ka tā nav realitāte. Tik ļoti un katru dienu es lūdzu, lai tas beigtos," teic Seņkovs. Viņu papildina Sīle: "Māksla, kas ir teātris, literatūra, kino, mūzika, dod mums iespēju bagātināties šajā laikā. Ja pēc ārkārtīgi nežēlīgās agresijas mēs bijām vismaz divas nedēļas sastinguši un vispār nevarēja saprast, vai mēs drīkstam kaut ko darīt, par ko mums vispār kā māksliniekiem runāt, kāpēc runāt, ja notiek tik absolūti bezjēdzīga agresija un cilvēku nāves. Bet, no otras puses, es ļoti labi saprotu, ka mums ir jāturpinās, mums ir jādodas uz priekšu, mums ir jāsvin dzīve, jāredz daudz kas, jāstrādā. Un tieši caur to, ka mēs neapstājamies, mēs varam iedot arī kaut kādu, cik nu mūsu mazā valstiņa var, ekonomisku devumu ukraiņu bēgļiem. Es, piemēram, esmu ļoti priecīga, ka Valsts kultūrkapitāla fonds ir izsludinājis mazu stipendiju programmu ukraiņu māksliniekiem. Jo māksliniekiem, salīdzinoši ar citu profesiju pārstāvjiem, ir ļoti grūti atrast citā valstī darbu, jo tās tomēr ir valodas barjeras [..]."
