20. gadsimta sākumā Eduards Smiļģis sāka teātra karjeru. Drīz vien Latvijas kultūras dzīvē sevi pieteica Aleksandrs Čaks. Un to visu no mazām dienām vēroja nākamais režisors Pēteris Pētersons. Gata Šmita iestudējumā “Meklējot Spēlmani” šo trīs ģēniju skatuves līnijas noved līdz vienai izrādei – 1972. gada iestudējumam “Spēlē, Spēlmani!”. Tiesa gan, šī ekskursija Dailes teātra vēsturē notiek uz Jaunā Rīgas teātra skatuves.
“Kā teica Pētersons par nokritušu koku: ne to vajag pētīt, bet vētru, kas to nogāza. To mēs arī te darām,” atklāj aktieris Ģirts Krūmiņš.
Šmitam raksturīgajā dinamiskajā, gluži kā kino valodā iestudējums pārtop par komiksu virteni. Te režīmu kritizētais Čaks raksta poēmas, līdzās Smiļģis patētiskā dikcijā lauž sirdis un rada skatuves daili, turpat arī haotiskais Pētersons tiecas apliecināt savas ambīcijas. Skatītāju zālē nerimstas smiekli.
“Meklējot Spēlmani” dramaturģe ir Justīne Kļava, mūzikas aranžētājs – Jēkabs Nīmanis. Tāpat iestudējumā piedalās Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa studenti.