Pirmo reizi iestudējot izrādi Liepājas teātrī, režisors secinājis, ka tur strādā ļoti drosmīgi aktieri, kuri ļāvušies īstenam spēles priekam Šekspīra laika garā. Vīrieši tēlo sievietes, uz skatuves valda izklaide, brutalitāte un azarts, bet zālē smiekli un dzīva reakcija. Režisors Elmārs Seņkovs atkal prot pārsteigt. Šoreiz ar melnā humora pārsātinātu trilleri un spēles stilu, kurā izmantoti Šekspīra laika paņēmieni, tikai mūsdienīgā vizuālā izteiksmē.
“Laikam šajā mākslinieciskā posmā es gribēju uz Šekspīru paraudzīties vairāk sižetiskā līmenī, ironiskā, ciniskā, noteikti arī komiskā – tā atsauce ir uz maniem priekšstatiem, kāds varēja būt 17. gadsimta “Globe” teātris,” stāsta režisors Elmārs Seņkovs.
“Iedomājieties, 17.gadsimtā vīrieši spēlēja sieviešu lomas, kas jau 17. gadsimta auditorijai, kas nāca dzert alu, uzēst un izklaidēties, bija izklaidējošs teātris.”
Režisors arī norāda: “Šekspīra teātris ir mazliet brehtisks - visu laiku komentēšana, visu laiku spēlēšana ar publiku, attiecīgi aktieris drīkst koķetēt, drīkst izprovocēt skatītāju līdzdarboties iekšā stāstā, nevis parādīt “pseido” ciešanas, bet aizraut ar savu spēli – to ir vērts visu laiku atgādināt. Un tieši Liepājas teātra aktieri, kuri ir ļoti drosmīgi aktieri, es pat nevaru iedomāties, kur vēl es varētu tik drosmīgu izrādi uztaisīt.”
Izrādes dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce uzsver, ka ar Šekspīra radīto oriģinālmateriālu tā pārstrādē izrādes vajadzībām nekas nežēlīgs nav noticis: “Mēs ļoti centāmies saglabāt katras lugas galveno kodolu tā, lai katram tēlam ir sākums, attīstība beigas, tieši tādas, kādu to reiz senos laikos ir rakstījis Šekspīrs, arī valodu mēs esam atstājuši.”
Rezultāts – izrādes izmērs un forma – esot pielāgots 21. gadsimta cilvēka domāšanas ātrumam. Kā skaidro dramaturģe:
“Par pamatu mums ir četras lugas [..] “Ričardā III” galvenā ir varaskāre un vēlme pēc tās iegūšanas, tad “Otello” tā ir greizsirdība, savukārt “Makbetā” manipulēšana ar otru, lai panāktu to, ko tu gribi, un “Romeo un Džuljetā” mīlestība.”
Daudzas Šekspīra lugas pirmo reizi tika uzvestas ''Globe'' teātrī Londonā. Sievietēm ilgu laiku piedalīties izrādēs bija aizliegts ar likumu, sieviešu lomas spēlēja jauni vīrieši. Elmārs Seņkovs Šekspīra teātra garu izspēlē ar Liepājas aktieriem, vienīgi galveno lomu - Ričarda III lomu - uzticot līdz nepazīšanai pārvērsties spējīgajai Inesei Kučinskai, bet, piemēram, Rolandam Beķerim ļaujot kļūt gan par Annu, gan Dezdemonu un pat Džuljetu, vai Egonam Dombrovskim – iztrakojoties Lēdijas Makbetas tēlā un novedot skatītājus līdz smieklu asarām.
Pirmizrādes skatītāja, teātra režisore Māra Ķimele, daloties iespaidos pēc redzētā, uzteic Seņkova teātra valodas meklējumus, aktieru darbu un izrādes telpisko risinājumu: “Tieši šie teātra valodas meklējumi man šķiet ļoti labi, ļoti teātri attīstoši, brīvību dodoši. Jā, man ir prieks par to, cik viņš ir brīvs, cik tas ir, jāteic, arī drosmīgi! Un, protams, ka Inese Kučinska, viņa ir izcila aktrise, tāpat arī Egons Dombrovskis šeit dara brīnišķīgas lietas un Beķeris. Ļoti skaista telpa, ļoti nestandarta risinājums taisni tādā teātra valodā gan muzikālā, gan vizuālajā, gan kostīmā, gan spēles stilā.”
Savukārt teātra zinātniece Edīte Tišheizere pēc pirmizrādes noskatīšanās pauž:
“Es skatījos un domāju par to, cik Elmārs, kurš neapšaubāmi ir jaunās režijas spēcīgākā zvaigzne, - tā kā kāsī, kur viens šķeļ gaisu, pa priekšu lidojot -, cik patiesībā viņš skumji skatās uz pasauli kā uz tādu vienotu dievišķo, cilvēcisko, velnišķo komēdiju.
To ir ļoti grūti pateikt – tu visu laiku smejies, bet īstenībā tu domā par ļoti nopietnām lietām, par mūsu neiespējamību pašiem sev piedot, par skaidru redzēšanu, uz kurieni tu ej, un nespēju šo ceļu izmainīt… Elmārs ir ļoti gudrs un talantīgs, un laimīgs tas teātris, kas ar viņu strādā, jo tad vienmēr notiek saruna par tādām lielām lietām.''
