Šogad aprit 120 gadu kopš Blaumaņa lugas pirmiestudējuma Rīgas Latviešu teātrī. Tolaik neviens nevarēja iztēloties, ka šī luga gadu gaitā kļūs par visspēlētāko darbu Latvijas teātros un par vienu no latviskās identitātes zīmēm.
"Es domāju, ka tur Blaumanim ir bijusi tā drosme parādīt, ka latvieši nav pelēki, kaktiņā ierāvušies, garlaicīgi un sirdī bēdīgi.
Bet ka latvieši ir gan dulli, gan ēverģēlīgi, gan brīžam – tur mēs vēl varētu pastrīdēties par kvalitātēm, tur visādas īpašības nāk ārā, bet, protams, ar ļoti lielu mīlestību pret cilvēkiem. Es domāju, ka tas ir arī tas, kāpēc publika joprojām nāk un nāk. Te nerāda nekādus ideālos latviešus, bet viņi tiek rādīti ar lielu mīlestību, lielu drosmi un spilgti," tā "Skroderdienu" popularitāti skaidro aktrise Dita Lūriņa, kura ir Antonija Nacionālā teātra iestudējumā.
Pandēmijas dēļ divus gadus izrādes nenotika, šogad skatītāju ilgas pēc tām apliecina pilnībā izpārdotās biļetes, un ne mazāk pēc tradicionālā pirmssvētku rituāla noilgojies arī teātra kolektīvs. Savās sajūtās dalās aktrise Agnese Budovska: "Mēs arī esam noilgojušies, jo tas jau tāds kolosāls sezonas noslēguma jampadracis, ko mēs visi lielā mērā izbaudām. Protams, ka tas ir darbs, bet tas ir ļoti priecīgs darbs. Prieks ir satikt skatītājus, kuri dažkārt nenoliedzami zina tekstu labāk nekā daži no mums."
Arī aktieris Jānis Āmanis atzīst: "Tas tiešām ir fenomens, kas rada Līgo svētku sajūtu – saulgrieži, ņemšanās ap to visu, dzīvība, kas kūsāt kūsā, vienkāršums, vieglums, pacilātība.
Tas ir arī tas, kas "paņem" skatītāju. Šī te vieglā burvība. Es domāju, tā ir tā atslēga".
Viena no atslēgām ir arī tā, ka šīs lugas mīlestību gan tās skatītāji, gan spēlētāji mēdz nodot no paaudzes paaudzē, tādējādi tā apvieno dažādas paaudzes, rada piederības un stipru sakņu sajūtu.
Aktiera Jāņa Āmaņa vectēvs, piemēram, savulaik spēlējis Pindaku Ogres amatierteātrī, Jānis pats bijis izrādes skatītājos no triju gadu vecuma, un tagad tradīciju turpina arī viņa dēls. "Arī tāds interesants gadījums, ka tad, kad mēs spēlējām Druvienā to "Silmaču" brīvdabas iestudējuma 30. jubilejas izrādi, manam puikam tajā brīdī bija trīs gadi un viņš spēlējās un skraidīja tieši turpat, tajā pašā vietā, kur pirms 30 gadiem es triju gadu vecumā. Tāpat es atceros, kad mans vectēvs spēlēja amatierteātrī, es katru gadu gāju uz "Silmačiem"," stāsta aktieris.
"Silmačiem" ir ļoti īpaša loma arī Ditas Lūriņas dzimtas stāstā un aktrises karjerā. Agrā bērnībā viņa sākusi ar Tonijas lomu Liepājas teātrī, izspēlējusi Ieviņas un Zāras lomu Nacionālajā teātrī un tagad ir Antonija. Šogad pirmo reizi Tonijas lomu savukārt spēlē viņas meita Grēta Egliena, kura atzīst: " No sākuma es drusciņ kautrējos un man bija drusku bail, bet tad es sapratu, ka es tomēr gribu spēlēt Toniju. Man ļoti patīk."
Dita Lūriņa uzsver: "Ar meitu kopā spēlēt – tā ir, protams, atbildība, arī prieks. Bet es gribēju, lai tā mūsu dinastija tam visam vijas cauri. Tā kā es no bērnības esmu zinājusi "Silmačus" no galvas, tad man liekas, ka katram latvietim jāzina "Silmači" no galvas. Un kad es pamanu, ka ir kāds, kuram šis teksts ir svešs, tad man liekas – kā tā var būt? Lai gan es saprotu, ka tā, protams, var būt. Bet es ļoti ceru, ka Grēta būs tas latvietis, kas zina "Silmačus" no galvas no bērnības."
Uz jautājumu, vai ir kas tāds, ko aktrise par šo lugu vēlētos pajautāt Blaumanim, Lūriņa atteic: "Katrā ziņā es varētu viņam izteikt ārkārtīgu cieņu un pietāti par viņa drosmi un pajautāt, kā tas bija, izturēt to visu pirmā iestudējuma noliegšanu, absolūtu un pilnīgu lugas iznīcināšanu un pat tādu ņirgāšanos par viņa uzrakstīto. Un vai viņš kaut kur dziļi dvēselē zināja, ka tas patiesībā ir tas mūsu kods, kas pēc tam jau kļūs par absolūtu leģendu un ka spēlēs "Silmačus" tik ilgi. Droši vien es viņam pajautātu, vai viņš to tur uz debess maliņas to jūt."
Pēc pirmiestudējuma pirms 120 gadiem kritiķis Jānis Asars lugas raksturošanai netaupīja visskarbākos vārdus, nodēvējot to par sakaltušām, sapelējušām druskām un bēdīgiem kankariem, kā arī par nāves zvanu balsi paša autora daiļradei.
Itin nekas no šiem iznīcinošajiem vārdiem un pareģojumiem nav piepildījies, gluži otrādi, "Skroderdienas Silmačos" ir vispopulārākā un Latvijas teātros visvairāk izrādītā luga, kas gadu gaitā kļuvusi jau par daudz ko vairāk nekā tikai izrādi.
Teātra vēsturniece Rita Rotkale uzskata, ka luga tikai šķietami ir viegla un vienkārša, vieglums ir tikai virspuse, kas sevī slēpj dziļākus slāņus un atklāj ļoti būtiskas cilvēka dzīves ritējuma kopsakarības, un tā ir atslēga lugas pievilcībai nu jau sešu skatītāju paaudžu ilgumā: "Tā tikai liekas, ka tā tikai joku luga, bet tur ir iekodēts ļoti daudz kas cits, jo citādi – nu, viņam ir citas joku lugas arī labas.
Bet kāpēc "Skroderdienas", kāpēc tās iziet cauri laikiem? Nevar būt tikai tāpēc, ka mēs tur vienkārši par tiem jokiem smejamies.
Kaut arī tas ir ļoti labi, jo Blaumanis arī saka, ka viņam liekas, ka latvieši ir tādi pārāk "smagi", ka viņi neļaujas dzīvespriekam. Bet tas nav vienīgais. Tur, manuprāt, ir ļoti dziļš saturs."
Tieši lugas daudzslāņainība paver arī iespējas to daudzveidīgi interpretēt, ko arī teātri savos iestudējumos dara, un ne viens vien no tiem nodēvēts par apvērsumu "Silmaču" izrādīšanā, to vidū, ir piemēram, Alfrēda Jaunušana 1975. gada iestudējums ar Astrīdu Kairišu un Ģirtu Jakovļevu Antonijas un Dūdara lomās, kas radikāli izmainīja gadiem ierasto priekšstatu par šo tēlu būtību.
Taču vēl joprojām viens no visu laiku neparastākajiem "Silmaču" iestudējumiem pieder Eduardam Smiļģim Dailes teātrī 1923. gadā. Stāsta Rita Rotkale: "Tad nāca tāds ļoti traks gājiens.
Eduards Smiļģis kopā ar savu teātra teorētiķi un arī scenogrāfu Jāni Munci tai laikā bija aizrāvušies ar formas kultu un viņi iestudēja "Skroderdienas" kā itāļu delartisko komēdiju.
Tur nebija itin nekā no latviešu lauku sētas, mēs pēc bildēm tikai šodien varam spriest, ka tie tērpi bija arī tādi kā itāļu komēdijas varoņiem, ar tām strīpainajām biksēm. Bet iedomājieties – 1923. gads – tas ir gandrīz pirms 100 gadiem!"
Teātra kritiķe Paula Jēgere Freimane Smiļģa veikumu novērtēja ļoti atzinīgi, uzsverot, ka Smiļģis pirmais izpratis Blaumaņa joku īsto saturu, Blaumaņa garu un teatrālo prieku.
Kopumā 120 gadu laikā bijuši vairāk nekā 60 nozīmīgu un vērā ņemamu "Skroderdienu" iestudējumu dažādos Latvijas teātros, līdzās tam arī neskaitāmi uzvedumi amatierteātros.
"Skroderdienu" īpašā mājvieta tomēr ir Nacionālais teātris, to jau daudzus gadus izspēlē pirmsjāņu laikā, kad uz skatuves ir viss teātra aktieru ansamblis.
Šobrīd skatāma Indras Rogas pirms 12 gadiem izveidotā izrāde, kas pievērš īpašu uzmanību paaudžu saiknei "Silmaču" mājās un ir ļoti vitāla, silta un vizuāli ļoti skaista.
