“Kad man piezvanīja [lai pateiktu par mūža balvu], man jautāja – tu taču neteiksi, ka neesi to pelnījusi? Es teicu: “Nē, es tā neteikšu. Jo man tiešām jau ir 62 sezona uz skatuves.” (..) Tiešām mūžs ir tikai teātrim,” atzīst Māra Zemdega.
Māras Zemdegas aktrises ceļš sākās jau 16 gadu vecumā dramatiskajā pulciņā pie Alfreda Jaunušāna. Teātra studijām sekoja gadu desmiti uz Valmieras un Nacionālā teātra skatuves, kur aktrise joprojām redzama Fēliksa Deiča šovasar iestudētajā stāstā “Augusta vaļi” un Elmāra Seņkova izrādē “Meitenes”. Jaunas lomas gan viņa nolēmusi vairs neuzņemties.
“Es sajutu, ka savu misiju, manuprāt, esmu piepildījusi. Vēlējos aiziet no skatuves, kamēr esmu varoša. Es negribētu, ka sāk skatīties uz mani ar bailēm vai nožēlu. Un tad man piezvanīja no Valmieras un aicināja viesoties. Valmiera ir mans aktrises šūpulis, un es domāju – tas ir liktenis, tur es nevaru atteikt! Man ļauj pielikt kārtīgu punktu! Un tā arī tas ir noticis,” prieku pauž Zemdega.
Par savām lomām Māra Zemdega vairākkārt nominēta “Spēlmaņu naktij”, tostarp pirms septiņiem gadiem par narkomānes Mērijas Taironas lomu lugā “Garās dienas ceļš uz nakti”. Šifrēt dažādos skatuves tēlus aktiera profesijā ir kā lasīt detektīvu, saka aktrise. Un piepildījumu dod apziņa, ka arī skatītājs kaut ko no tā ir ieguvis.
“Tie ir tie mirkļi, kad tu jūti pilnīgu saistību ar zāli,” par lielākajiem laimes brīžiem uz skatuves saka Zemdega. “Kad tu jūti, ka zāle nāk tev līdzi. Ir momenti, kad zāle neelpo. Tie ir tādi mirkļi, kad nevis tu ved lomu, bet loma ved tevi. Un tie ir tie dārgākie brīži.”
“Es jau kādreiz intervijās teicu – dzīvošu tik ilgi, kamēr kaut ko labu sagaidīšu. Nu tas brīdis laikam ir pienācis!” tā ar sev tik raksturīgo humoru par piešķirto mūža balvu saka Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns, kurš pērn nosvinēja 90 gadu jubileju.
“Daudzi cilvēki tik ilgi nemaz nedzīvo, cik es esmu uz skatuves! Ja nemaldos, būs kādi 67 gadi,” saka aktieris.
Placēns ir vecākais spēlējošais aktieris Latvijā un joprojām redzams uz skatuves izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
“Man patīk, ka cilvēkiem patīk! Ka vismaz vienu brīdi ir priecīgi un mājās pārrunā, kāds te personāžs staigā pa pasauli,” neslēpj aktieris.
Vai zāle bieži ir priecīga? “Kopā ar mani – jā,” smaida aktieris.
Lai gan daudzas izrādes spēlētas simtiem reižu, uz skatuves nekad neesot bijis garlaicīgi.
““Īsu pamācību mīlēšanā” nospēlējām 300 reizes. Citi kolēģi teica – vai, atkal... Bet man vienmēr bija interesanti! Kādreiz atbraucu no vasarnīcas nostrādājies, domāju – palaidīšu vieglāk… Bet nekā! Uzeju uz skatuves un kā cirkus zirgs – aiziet pa vecam, ar pilnu švunku!” stāsta Placēns.
Un vienam no izcilākajiem latviešu komiķiem ir kāda svarīga atziņa: “Nekad nedrīkst ākstīties uz skatuves, sevišķi komēdijās. Ir tādi aktieri, kuri, redzot, ka cilvēki smejas, pieliek vēl vairāk. Nē! Tikai līdz zināmam līmenim un ne vairāk. Ja es kādreiz ko izdomāju un skatītājs to neņem pretī, uzreiz sviežu projām! Tā ir smalka lieta – kā uz decimālsvariem!”
Balvu par mūža ieguldījumu Gunāram Placēnam un Mārai Zemdegai pasniegs “Spēlmaņu nakts” ceremonijā 23.novembrī Nacionālajā teātrī.
Gada balva teātrī “Spēlmaņu nakts” šogad notiks jau 25.reizi, un to veidos režisors Gundars Silakaktiņš, scenārija autori: Jurate Silakaktiņa un Vents Vīnbergs, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, muzikālā producente Zane Dombrovska, video māksliniece Linda Ģībiete, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
