"Šī luga, kura, manuprāt, ir ļoti, ļoti interesanta no viena viedokļa, vismaz man tā šķiet, ka
tur iekšā slēpjas kaut kāds ļoti dziļš dumpīgums,
jo, protams, laikā, kad viņš šo lugu rakstīja, nevarēja atklāti runāt par tām lietām, varbūt ko viņš domāja īstenībā,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” atzīst režisors Edmunds Freibergs.
Freibergs vērtē, ka Pētersona ienākšana Nacionālajā teātrī sakritusi ar laiku, kad teātrī ienāca jauna dramaturģija, "citāda dramaturģija, dramaturģija, kurai vairs nebija nekāda sakara ar tām šausmīgajām ludziņām "Kā Garpēteros vēsturi taisīja" un tamlīdzīgām jeb tā saucamajām ražošanas jeb kolhozu lugām. Kura patiešām sāka runāt par kādām patiesām dzīves reālijām iespējami godīgi. Tam laikam godīgi”.
Taču lugas "Man 30 gadu” iestudējums 60. gados saistās ar zīmīgu režisora Alfrēda Jaunušana žestu pret Pēteri Pētersonu.
"Bija tāds posms Pētera Pētersona dzīvē, kad viņam neklājās visai labi, kad viņam vairs neatradās vieta Dailes teātrī.
Ja es to pareizi saprotu, tad tajā brīdī, kad Pētersonam bija grūti, Jaunušans padeva viņam roku un deva iespēju strādāt šajā teātrī un iestudēt izrādes. Te tapa daudzas un interesantas izrādes,” atzīst Freibergs.
Latvijas Nacionālajam teātrim - 100
2019. gada 23. februārī Nacionālais teātris svinēs savu 100. jubileju. Teātra bagātā vēsture ļauj uz notikumiem, iestudējumiem, aktieriem un režisoriem paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Sadarbībā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" LSM.lv piedāvā piecus stāstus teātra vēsturē, kas saistās ar Rūdolfu Blaumani, Raini, ar lielo romānu dramatizējumiem, kā arī ar lugām, kas savulaik iestudētas un pēdējā laikā atkal atgriezušās teātra repertuārā.
"Domāju, ka viņš jau pašu Veltu Līni arī tur ir uzrakstījis, un, no vienas puses, tas ir it kā smags slogs, no otras puses, ļoti viegli iztēloties raksturu, sievieti, temperamentu, un ļoti daudz kas kļūst skaidrs uzreiz,” norāda aktrise Dita Lūriņa, kura jaunākajā "Man 30 gadu” iestudējumā atveido galveno lomu. "Man, protams, ir bijusi gan tā laime satikties ar Veltu Līni dzīvē, un es esmu izbaudījusi arī viņas aso mēli un viņas tādu skatienu, kad gribas vienkārši izbraukt cauri parketam un pazust.
Bija it kā, no vienas puses, tiešām grūti aiz atbildības un leģendas, un aiz visa kā, no otras puses, ļoti viegli, jo ļoti dzīvs gan darbs palika, gan tas tēls, gan viss viņš tāds tepat vien dzīvoja šajā mājā, tepat vien dzīvo.”
Komponists Raimonds Pauls atminas, ka tieši ar šo izrādi iesācis savu karjeru Nacionālajā teātrī.
"Ar to teātri jau, atklāti runājot, var viegli saindēties labā nozīmē, it sevišķi tanī vidē, kad tu ieej starp aktieriem, it sevišķi pirmizrāde, pēc tam bankets. Slavenie banketi, tas ir ļoti skaisti,” bilst Pauls.
Bet par izrādi atklāj, ka no šī mūzikas pats vēlāk izveidojis koncertnumuru, kuru spēlē vēl šodien.
"Man tas joprojām ir stāsts par citādajiem, par autsaideriem, par tiem, kas neiekļaujas, un ir būtībā pilnīgi vienalga, kurā režīmā vai kurā sabiedriskajā domā,
kas varbūt pat ir ļoti brīva un demokrātiska, tie cilvēki, tās dvēseles, tās personības, kas neiekļaujas. Kā viņi paši ar to tiek galā un kā sabiedrība tiek galā ar to, ka viņi kaut kur kaut kad uzpeld, un tomēr viņi ir it kā jāintegrē, lai gan viņus integrēt vispār nav iespējams, un arī nevajag, tādā parastā izpratnē,” izrādi raksturo Lūriņa. "Protams, liels jautājums par to, kas notiek ar mākslinieku, kad viņš ir nebrīvs. Tur ir tik daudz, tas laikmets arī runā, un tur, es domāju, katrs var rezonēt uz kaut ko savu, par ko viņš kaut ko zina vai nu prāta, vai sirds līmenī.”
Atminoties pirmo izrādes iestudējumu, Pauls stāsta, ka toreiz spēlējis aizkulisēs un arī muzicēšanas stils bijis pilnīgi citāds.
"Kas šodien zina, ko nozīmē tāds tvists, vai tur bija tā slavenā somu deja, kur visi traki klapēja. Bija tādas modes lietas, tas bija pavisam kaut kas cits. Man šeit ir liela slodze. Tomēr šajā muzikālajā izrādē
būtībā viss ir savākts, tie paši meldiņi, retro un tā sauktie 50.–60. gadi, kad faktiski būtībā dzima tā sauktā latviešu vieglā mūzika.
Tāpēc arī ir ļoti daudzas šīs dziesmiņas, viena daļa atceras, liela daļa vispār ne,” bilst Pauls.
"Maestro dod dzīvību izrādei, tāpēc neviena izrāde nav tāda kā iepriekšējā un katru reizi ir kādas improvizācijas vai kaut kas. Arī mūzika līdz ar to nav burtiski vienāda. Tā kā mums ir dzīvā grupa, sajūta katrā izrādē ir citādāka,” uzskata aktieris Uldis Siliņš.
Freibergs atgādina, ka, pateicoties Jaunušāna savulaik izteiktajam aicinājumam Pētersonam, Nacionālais teātris tagad Pēteri Pētersonu var saukt par vienu no sava teātra dramaturgiem.
