Ar Zani Lieldidžu-Kolbinu – savulaik Latvijas Nacionālā baleta solisti, šobrīd repetitori, klasiskās dejas pedagoģi un arī Rīgas Baleta skolas pasniedzēju – Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Diena sākusies” sarunājās Ieva Zeidmane.
Ieva Zeidmane: Strādājot ar pieaugušajiem dejotājiem, jūs parasti cenšaties atrast to, kas katram ir raksturīgs, to niansi, ar kuru viņš var vislabāk sevi parādīt. Vai arī topošajos baletdejotājos jau mēģināt uztaustīt kādu rakstura īpašību, kas dejā visvairāk ir atklājama?
Zane Lieldidža-Kolbina: Tāda es esmu, vienalga, kuru klasi paņemu – vai tā ir pirmā klasīte, vai ceturtā, vai pirmais kurss –, ar katru audzēkni cenšos atsevišķi nodibināt kontaktu. Pirmkārt ir jāredz, kā ar katru bērnu ir jāstrādā; kā jau mēs zinām – vienu vajag paslavēt un tad pateikt kļūdas, ar vienu vajag pastrīdēties, vienam vajag uzkliegt kārtīgi. Līdz ar to arī es cenšos jau no mazotnes atklāt tās īpašības. Protams, ka tas veidojas pa gadiem, bet, cik iespējams, jau ir jāsāk, ir jāuzķer un jāizveido par dejotāju ar raksturu, kāds nu katram savs raksturs ir.
Par jums mēdz teikt “dullā Lieldidža” – to pati vairāk uztverat kā komplimentu? Tas droši vien ir vairāk saistīts ar darbaspējām, lai gan arī dejā tas bija manāms.
Es domāju, ka jā, tas ir visādā ziņā. Uz skatuves, pieņemsim, es varēju tanī pašā “Žizelē” Mirtu nopietni nodejot, ļoti smagu gabalu, pēc tam pagriezties ar muguru, iet gar kolēģēm un kaut kādas aplamības pateikt. Man nebija tā, kā cilvēki saka, ka nevar iziet no lomas ārā un tur visu nakti pārdzīvo, nē – es tanī brīdī varēju koncentrēties, tāpēc visādas tādas dullībiņas arī es varēju parunāt. Bet, kad man bija jāiet uz kaut kādām intervijām jeb kaut kas jākārto, nedod Dievs –
labāk izmazgāju grīdu, kaut ko uzroku, nekā kaut kur eju un kaut ko kārtoju, runāju.
Vai vispār par profesionālu baleta mākslinieku var kļūt cilvēks, kuram nav šīs milzīgās darbaspējas?
Bez darba jau nu nevar, jo ir mums pieredze, kad ir ļoti talantīgi bērni ar dabas dotībām, lielu soli, lokanību un izvērstību – tās tādas dabas dotības, ko ir pieņemts skatīties, kad pieņem skolā. Bet, cik mums ir bijis pieredzes ar tādiem, kam viss viegli sanāk – tie ir atkal slinki, viņi palaižas. Un gadi jau arī paiet, teiksim, skolā bērns aug un viss paliek grūtāk, pēc tiem 15 gadiem jau ir jācīnās ar ķermeni, ka viņš izaug, jācīnās ar muskuļiem, ar visu spēku. Un, ja tev līdz tam ir viegli sanācis un pēc tam domā “kāpēc ir jācenšas?”, tad jau iet uz otru pusi. Tas ir tāpat arī teātrī, kā saka, ka
desmit gadus tu tur vari dancot uz savu jaunību, bet pēc tam, kad nav vairs tā spēka un nav vairs tā pamata... Tāpēc darbs ļoti daudz ko dod.
Arī šogad, protams, notiks uzņemšana Rīgas Baleta skolā, un 23. martā ir gaidāma atvērto durvju diena, šoreiz tā būs tiešsaistē. Vai jūs jūtat to interesi par Baleta skolu un vēlmi dejot joprojām nemainīgu, vai tomēr tā svārstās laika gaitā?
Es teiktu, ka svārstās gan. Tas nav mīnuss. Tas, ka ir ļoti daudzas baleta studijas, ir ļoti jauki, jo bērni ir nodarbināti un apgūst mūziku, deju un stāju. Bet ir tādas lietas, ka, teiksim, atnākot no baleta studijām, tie bērniņi uzreiz grib dejot, jo
viņi pieraduši, ka viņi no mazotnes ir uz skatuves, viņiem ir skaisti kostīmi, tāpat mammas arī uzreiz sagaida, ka viņi tūliņ dejos lielo baletu.
Un tad, kad ir jāstājas pie stangas un, teiksim, lēnā garā uz astoņi jāpiesēžas, tā uzreiz daudziem tas nepatīk. Es domāju, ka varbūt tas ir ar visu mūsu izmaiņām saistīts, ka negribas smagu darbu. Tādā ziņā es arī neatzīstu visas tehniskās ierīces – mūsu laikā bija jāizlasa grāmata, lai zinātu kaut kādu domu jeb kaut ko uzrakstītu, tagad uzklikšķina vienu teikumu jeb to konkrēto lappusi, un viss ir kārtībā. Tas viss ir saistīts, tāds ir mūsu laikmets.
Krāšņie tērpi jau vilina meitenes joprojām, vai ne?
Jā, protams. Mūsu skolā jau arī ir tā laime, ka notiek trīs koncerti gadā: Ziemassvētku koncerts, variāciju koncerts un pavasara koncerts. Tad nu vislabākie numuri iet uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves lielajā izlaiduma koncertā. Un mums ir iespēja no pirmās klasītes piedalīties LNOB teātra izrādēs. Protams, ka piedalās tie labākie, bet tas jau vien, es domāju, ir milzīgs stimuls – dejot kopā ar operas un baleta māksliniekiem.
Mums skolā ir tā laime, ka no pirmās klases mēs mācāmies profesiju. Tā jau nav tikai kaut kāda padancošana.
Daudzi vecāki arī nesaprot, ka mēs apgūstam profesiju, nevis ka beidzam 12. klasi un tad sākam gudrot: kur es iešu studēt, ko es darīšu vispār...? Protams, ka tā nav tikai mācīšanās, tas ir dzīvesveids, un tas ir ne tikai bērna dzīvesveids, bet tas ir visas ģimenes dzīvesveids.
Es tieši gribēju vaicāt: vai jums nākas saskarties ar to, ka vecāki tomēr īsti neizprot būtību? Ļoti bieži dzirdēts mammas sakām: “Mans bērns taču visu laiku dejo, nevar nosēdēt mierā, tātad būs dejotājs!”, bet tas jau nav gluži tas pats.
Jā, ir sarežģīti, un katru gadu arī tās attiecības ar vecākiem ir sarežģītākas. Ir, kad, teiksim, neliekas ne zinis. Aizsūta skolā, bērns mācās no 8.00 līdz 20.00, pēc tam savāc – nu, ļoti forša skola. Kaut vai painteresētos! Es arī tagad saskaros, ka pat nepainteresējas, kāpēc manam bērnam ir tāda atzīme.
Un, lai cik dīvaini nebūtu, tieši sliktāko audzēkņu vecāki neinteresējas – labāko audzēkņu vecāki vienmēr painteresējās, kā iet un ko vēl vajadzētu.
Mums jau ir jāizrunājas kaut vai par tādām elementārām lietām: cik drīkst braukt ar riteni, pieņemsim. Var braukt, bet vairākas stundas katru dienu nebūtu labi. Jeb, teiksim, ar slēpēm, ar slidām – citi muskuļi strādā. Tāpat par apaviem: ja bērns, kamēr kājiņa aug, staigā visu laiku botēs, viņam izveidosies plata pēda. Tāpēc tagad visiem ir tās plakanās pēdas, tas tomēr ir no tiem apaviem. Par to visu ir jārunā, un, protams, ka skolotājs ir vienīgais, kas zina to specifiku: ko, kā, kas, kāpēc, kad ēst, kad neēst, ko ēst, kādus vitamīnus. Tāpēc ir ļoti jauki, ja izveidojas labs kontakts ar klases audzēkņu vecākiem.
Interesants aspekts tajā, ko jūs sakāt par interesēšanos un sliktākajām sekmēm – kas tur patiesībā ir primārs? Vai sliktas sekmes ir vecāku neieinteresētības sekas, vai tieši otrādāk?
Es varu teikt par šo gadu, man pagājušogad bija izlaidums, un šogad ir jauna klase. Es domāju, ka viena daļa vecāku baidās, ka būs slikta atzīme, un tāpēc nepainteresējās. Bet ir konkrēti vecāki, kas neliekas ne zinis. Jau gadu ir pandēmija, un meitai nav mājās pat vietiņa, kur pieturēties, kur patrenēties.
Elementāri – man daudzi tagad trenējas, turoties pie gludināmajiem dēļiem, pie kaut kādiem plauktiņiem, kur nu katrs, pēc iespējām.
Bet, ja bērnam gada laikā vispār nav vietas, tad tā ir absolūta neieinteresētība.
Jau pēc mēneša sāksies dokumentu pieņemšana, lai stātos Rīgas Baleta skolā. Cik liela ir tā daļa bērnu, kas jau tajā vecumā zina, ko viņi grib?
Godīgi teikšu, kad man intervijās prasa, vai es ļoti gribēju tanī baletskolā... Es neatceros tādu brīdi. Zinu, ka no četriem gadiem gāju mākslas vingrošanā. Man mammītei bija sapnis dejot, viņa dejoja baleta studijā, kas tanī laikā bija pie Operas un baleta teātra. Acīmredzot man gribējās, ja jau mani aizveda.
Ir tādi, kas tiešām no pirmās klases ar prātu domā. Tā ir tāda mūsu specifika,
mēs tos bērnus no pirmās klasītes tā kā mālus lipinām, burtiski tā pēdiņa ir jānoliek uz grīdas, katrs pirkstiņš ir jānoliek,
pēc tam ar roku palīdzību jābīda tā kāja pa grīdu. Un ir daudzi, kas jau uzreiz saprot, ka ir jāstāv uz tā pirksta, jātur tas muskulis, cits ir jāatlaiž, tur ir jāpastiepjas – ir. Bet ir tādi, kam ilgi tā saprašana neatnāk.
Rīgas Baleta skola ir dibināta 1932. gadā, tātad nākamgad atzīmēs 90 gadu jubileju. Vai tā ir tāda šūniņa, savējo kopums, kas vienmēr apzinās, no kurienes viņi ir nākuši un kur viņi ir mācījušies?
Jā, noteikti, jo mēs esam tiešām tāda maza grupiņa. Visus šos gadus esam bijuši ļoti lepni, ka, teiksim, teātrī dejoja visi mūsu (tolaik – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas) absolventi. Tagad ir grūtības ar puišiem, tāpēc teātrī vairāk ir ārzemju puiši.
Mēs joprojām sazināmies un turamies kopā, arī tie, kas izklīduši pa pasauli – tā tomēr ir intīma būšana.
Bet agrāk grūtības ar puišiem nebija?
Agrāk tā ieinteresētība bija savādāka, viss laikmets bija savādāks, un tad tomēr puiši nāca vairāk. Kaut gan man daudzi kolēģi un arī vīrs strādā tautas deju ansambļos, zinu, ka tur ir fantastiski puiši, gan baletskolas vecuma, gan vecāki. Un viņiem saka: nākat uz baletskolu, jo var tak arī startēt uz pirmo kursu!
Vai ir kādi tādi kritiskie punkti, kas vienmēr ir kopīgi audzēkņu attīstībā, kad jūs redzat, ka tūlīt būs lūzuma punkts, negribēsies vairs tālāk strādāt un dejot?
Ir viens tāds brīdis, ir tās grūtās klases, teiksim, ceturtā, piektā klase, kad tieši notiek bērna veidošanās: kurš aug garumā, kurš aug platumā, vienam ir vairāk spēks, vienam – mazāk. Tieši ceturtajā un piektajā klasē ir ļoti grūta programma, jo piektajā klasē ir jāapgūst gandrīz visas kustības, kas ir vajadzīgas baletdejotājiem – arī daudzi bērni paši “atbirst”, jo saskaras ar grūtībām, un liekas, ka vairs nevar.
Vai pasniegt tās lomas, kuras jūs pati esat veiksmīgi dejojusi, ir vieglāk?
Jā, protams.
Patīkamāk?
Jā, protams! Tu zini visas nianses, tu zini visu aktierisko, kas man bija ļoti svarīgi. Pašlaik tas vairs nav tik svarīgi, tas ir žēl. Pat katrā mazajā variācijā ir saturs, tā ir miniatūra, tā nav vienkārši variācija. Un, ja tu dejo lomu, vienalga – mazāku vai lielāku –, tā arī ir kopējās izrādes saturs, tu nevari vienkārši iznākt tur, nolikt, nogriezties un aiziet. Man tas ir šausmīgi svarīgi: arī audzēkņiem baletskolā es pa priekšu izstāstu visa baleta saturu, tad tā fragmenta saturu un tad – pašas variācijas. Pieņemsim, pasaka tikai “kāzu adagio”... Tas tak ir ļoti svarīgi – kas precas, kur precas, kurā gadsimtā. Teiksim, agrāk svarīgi bija, kāda tev kleita ir mugurā: ja tev ir kleita līdz potītēm, tu nedrīksti to mazo kustībiņu taisīt augstāku, ja tu dejo “pačkā”, tad tu drīksti to passé taisīt augstu. Šausmīgi daudzas nianses, un man tas šausmīgi patīk.
Kas jūs pašu iedvesmo un kur jūs smeļat dzirksti, lai šobrīd strādātu?
Mani vispār vienmēr iedvesmo teātri un koncerti, pašlaik man tas briesmīgi pietrūkst. Pašlaik es izstrādāju priekš sevis tādu režīmu, ka es katru dienu vienkārši eju kaut kur kājām, esmu “izķemmējusi” savu Iļģuciemu, visas mazās ieliņas un jau tikusi līdz Imantai, jo man tā kustība pietrūkst. Protams, ka pietrūkst arī ārzemju braucienu, jo es braucu uz ārzemēm nevis atpūsties, bet apskatīties tūrisma objektus, kā es saku: man vajag viesnīcu ar gultu un vannasistabu, un vairāk man neko nevajag! Un tad kādi 20 kilometri dienā – tā ir norma, tas man pietrūkst.
Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Diena sākusies”.
