Jāņa Kalniņa (1904–2000) muzikālās traģēdijas "Hamlets" jauniestudējums pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvoja 13. janvārī.
Henrieta Verhoustinka: Latvijas Nacionālās operas soliste Ilona Bagele uzvedumā “Hamlets” atveido karalieni Ģertrūdi. Vai ir iespējams atrast kopējo savā dzīves pieredzē ar tik traģisku personāžu, kāda ir Ģertrūde?
Ilona Bagele: Patiesību sakot, jā. Es jau no paša sākuma esmu viņu iemīlējusi, un pavedieni patiesībā ir ļoti līdzīgi. Varbūt nebūtu tik traģiski un šausmīgi. Tā ir sieviete, kura ir zaudējusi vīru un atguvusi jaunu mīlestību. Viņas dēls tajā laikā jūt pretestību, greizsirdību. Viņš to visu redz un grib viņai to kaut kā pierādīt, parādīt. Viņa ir sieviete, kura ir starp divām mīlestībām, ko viņa arī nes cauri dzīvei. Mēs šajā lugā, izrādē, redzam, ka viņa ierauga sava vīra slikto pusi, bet vienalga aiziet ar vīru un palaiž bērnu dzīvot savu dzīvi. Manā dzīvē tas nav, nebija un nekad nebūs tik traģiski. Skaidrs, ka sieviete vienmēr un visur izvēlēsies tikai savu bērnu, tas viņai ir primārais.
Vēlāk viņa faktiski sevi upurē, lai glābtu dēlu.
Ilona Bagele: Jā, tieši tā. Bet es domāju, ka katra sieviete varētu atrast sevi šajā Ģertrūdē.
Muzikoloģe Inese Lūsiņa par jūsu atveidoto Ģertrūdi raksta: “Ilonai Bagelei karalienes Ģertrūdes loma ir iespēja lieliski parādīt savu mecosoprāna augsto diapazonu un tembrālās krāsas, varones sarežģītajā ceļā uz cilvēcību.”
Ilona Bagele: Varu pateikt to, ka šī loma bija liels izaicinājums, jo tā ir domāta dramatiskajam soprānam. Mēs abas ar Danu Bramani bijām uz šo lomu, kaut gan mēs vienmēr visās operās ar viņu dziedam... Piemēram, viņa dzied Madama Butterfly, es dziedu Suzuki.
Man tas bija liels izaicinājums. Paldies diriģentam, paldies koncertmeistarēm un paldies režisorei, ka man tika uzticēts tas gods, un ceru, ka tiku galā.
Henrieta Verhoustinska: Krišjānis Norvelis “Hamletā” atveido Polonija tēlu. Muzikoloģe Inese Lūsiņa, kuru citēju jau iepriekš, ir teikusi: “Polonija lomā basam Krišjānim Norvelam ar uzviju izdodas izcelt kambarkunga nelietīgo dabu, to ļaunumu, kas neļauj viņam cilvēciski izturēties pret paša meitu. Šī loma viņam piestāv, tāpat kā tas bija 2004. gadā, kad viņš Bauskas pilsdrupās atveidoja Klaudiju.” Krišjāni, kā tas ir – leģendāri sauktais Viestura Gaiļa un Gunta Gailīša uzvedums Bauskas pilsdrupās, un šeit Kristīnas Vuss un Mārtiņa Ozoliņa uzvedums. Tie ir divi dažādi stāsti?
Krišjānis Norvelis: Jā, absolūti. Bauskā, tas bija ar ļoti pieticīgiem līdzekļiem un ar lielu entuziasmu. Tas bija ārā, pilsdrupās, un pēc iespējas tuvāk oriģinālam režijas ziņā. Tāds klasisks uzvedums.
Šis mums operā bija milzīgs domu lidojumus visiem. Katram tēlam tika pieburta klāt leģenda viņa personībai, kas tēlojumu mums pašiem padarīja interesantu, piemēram, Polonijs bija iecerēts kā mākslas kolekcionārs, estēts.
Tāpēc viņam ir tie daudzie priekšmeti plauktā.
Krišjānis Norvelis: Jā, viņš diriģē, glezno. Kristīne Vuss gribēja, lai es visu laiku it kā čiepju kaut kādus mākslas priekšmetus un krāju tos.
Kleptomāns.
Krišjānis Norvelis: Jā, viņš ir ļoti daudzšķautņains.
Kas ir tas, kas Viljama Šekspīra “Hamleta” pamatstāstu padara tik nolasāmu visos laikmetos?
Ilona Bagele: Es domāju, ka tur jebkurā veidā ir līdzība ar šīs dienas stāstu. Tur katrs var atrast savu tēlu, ko piemērot savai dzīvei, savai būtībai, un tas vienmēr ir nolasāms un izstāstāms.
Krišjānis Norvelis: Tas ir sižets. Tur ir gan personības drāma, gan politika, visvisādas attiecības – bērnu, vecāku, mīlestība. Tā ir ļoti piesātināta luga.
Bērnu un vecāku attiecības ir jūsu abu personāžiem ļoti svarīgas šajā izrādē. Kā jūs tās raksturotu?
Krišjānis Norvelis: Polonijs ir izdzīvotājs. Es domāju, ka viņam ir visgrūtāk dzīvot pilī un rūpēties par bērniem, jo tie valdnieki slepkavo viens otru. Acīmredzot, tur citādāk nemaz nevarēja. Vajadzēja ļoti izpatikt karalim. Protams, viņš zemiski rīkojas, bet – kā vienmēr: cilvēki grib, kā labāk, sanāk slikti. Cilvēks vienmēr savai rīcībai perspektīvā redz kādu plusu.
Bet viņš taču mīl savu meitu Ofēliju.
Krišjānis Norvelis: Bet, protams, un dēlu, un beigās viņi visi mirst…
Bēdīgi. Ģertrūdes attiecības ar Hamletu kļuvušas par raksturojošu lielumu vecāku un bērnu attiecībām, vai ne? Tos mērus var izmantot.
Ilona Bagele: Jā, tā ir mātes mīlestība, kas var izpausties dažādi, ka viņa arī dusmojas, kaut ko viņam pasaka. Arī Ģertrūde atrodas starp divām mīlestībām, kur viņa nevar izšķirties, uz kuru pusi iet, kam vairāk uzticēties, ar ko būt blakus.
Jaunajam vīram vai dēlam... Tas ir ļoti krāšņs iestudējums, kur ir īpaši Kristīnes Pasternakas kostīmi, kas ir parafrāze par Šekspīra laikmetu. Vai tajos ir viegli būt? Tie ir ar iežmiegtiem vidukļiem, kuplām apakšdaļām…
Ilona Bagele: Es jau teicu, ka man ļoti patīk Krišjāņa kleita, es arī to varētu uzvilkt uz kādu koncertu, ļoti smuki.
Man ir trīs tērpi, tie ir ļoti skaisti, baudāmi, un man tajos ir ļoti ērti, jo Kristīne vienmēr māk atrast tieši tev piemērotu tērpu, lai kaut ko parādītu vai izceltu.
Viņa vienmēr arī pajautā: “Kā tu jūties?” Tas ir ļoti labi.
Krišjānis Norvelis: Kristīne vienmēr rada veselu pasauli operas izrādēs. Es teiktu, ka viņas kostīmi ir patiešām operiski, un man visvairāk patīk tieši šāds stils, ka rada pilnīgi kaut ko jaunu, kaut ko tādu uz ielas neredzētu.
Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu operām?
Krišjānis Norvelis: Man ļoti patīk! Ar īpašu interesi skatos jauniestudējumus un jaundarbus.
Kāds ir jūsu spilgtākais piedzīvojums latviešu operā?
Krišjānis Norvelis: Lielākoties pats esmu bijis uz skatuves, bet Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”. Iestudējums man ļoti patika.
Ilona Bagele: Man Zigmara Liepiņa opera “Turaidas Roze”. Man bija Lūzmas loma, un viņa tiešām bija ļoti interesanta, aktieriski spēlējama, un vispār tas stāsts un mūzika ir brīnišķīgi.
Latviešu operas parasti sniedz iespēju izpausties režisoriem. Vai jūs piekrītat Ērikam Ešenvaldam, ka ir svarīgi, ka režija neaizsteidzas pa priekšu mūzikai?
Krišjānis Norvelis: Ir jauki, ja režisors saprot un izjūt to. Viņam nav absolūti savs uzstādījums, kuru stūrgalvīgi dzīt cauri šim iestudējumam, ka viņš tiešām izjūt šīs mūzikas raksturu katrai lomai.
Ilona Bagele: Ir ļoti svarīgi, lai rastos režisora un komponista kopdarbs.
Kura opera noteikti ir jādzird cilvēkam, kurš neko nezina par operu?
Krišjānis Norvelis: Nebūšu oriģināls, Mocarta opera “Dons Žuans”.
Ilona Bagele: Es laikam aicinātu visus uz Fransisa Pulenka operu “Karmelīšu dialogi”, kas ir mūsu operā.
Kāda šobrīd ir pandēmijas laika operdziedātāju ikdiena?
Krišjānis Norvelis: Briesmīgi. Šobrīd mums ir atļauts dziedāt bez maskām, bet mums bija periods, kad mēs mēģinājumos dziedājām maskās. Tas bija ļoti smagi.
Ilona Bagele: No sākuma vēl bija tā, ka nebija maskas, bet sejas vairogi, un skaņa pret to atduras, un tu paliec kurls no tā, kas tur atskan. Cerēsim uz to labāko. Mēs visu laiku esam procesā, notiek mēģinājumi, izrādes.
Vai jūs mēģināt attālināti?
Ilona Bagele: Mēs nemēģinām attālināti. Mēģinām teātrī un, kad viens saslimst, tad nāk cits, bet viss tomēr notiek.
Pašiem ir izdevies izvairīties no šīs sērgas?
Krišjānis Norvelis: Nē, es izslimoju jau pirmajā vilnī.
Ilona Bagele: Es pavisam nesen.
Tad jau esat dubultā imunizēti. Vai jums arī jātrenējas katru dienu, lai varētu uzstāties?
Ilona Bagele: Protams, bet ir jābūt arī kādam laikam atpūsties. Kad es tagad kaut ko sāku dziedāt, es saprotu, ka pa šo slimības laiku mana balss ir atpūtusies.
Ilona, jūs strādājat ar studentiem Daugavpilī, esat asociētā profesore, kā šobrīd notiek šis darbs ar studentiem?
Ilona Bagele: Vokālās stundas notiek klātienē, drošā attālumā, kopā ar koncertmeistaru, lielā telpā. Metodikas un pārējais viss notiek “Zoom” platformā.
Krišjānis Norvelis: Man arī ir vokālā klase Mūzikas akadēmijā un jāteic, ka šobrīd ir tiešām ļoti grūti strādāt ar studentiem attālināti, tam ir ļoti zema efektivitāte. Kad mēs tiekamies klātienē, tas ir normāls process, un mēs gūstam radošo baudījumu, kopā strādājot.
