Gaiss ir pēdējais no mūsu planētas resursiem, kas vēl pieder katram un visiem kopā. Tik, cik Lienei, Jānim, Pēterim, tik arī Huseinam, Ahmedam un Žiluenam, uzskata performances “Aizmirstot par gaisu” autore itāļu māksliniece – Frančeska Grilli.
Asociatīvi ieelpa nozīmē – bēgļu tuvumu un klātbūtni, izelpa – viņu tālumu un atsvešinātību.
„Šī performance aicinās auditoriju palikt starp viņiem vienu stundu. Bet drīkst arī aiziet kaut pēc piecām minūtēm. Tā ir tava izvēle - vai tu ar bēgļiem dalīsies tajā, kas pieder visiem, vai aiziesi, jo negribi ar viņiem dalīties,” uzsver performances režisore no Itālijas Frančeska Grilli.
Festivāla “Homo Novus” direktore Gundega Laiviņa skaidro, ka festivālā ir izrādes, kas vēl runā gan ļoti tieši par bēgļu tēmām, gan par pasaules sadalījumu ziemeļos un dienvidos: „Mākslinieki par to runā tik daudz, ka mēs kā festivāls nedrīkstam to ignorēt.”
Divi izrādes dalībnieki piedalās visās „Aizmirstot par gaisu” performancēs. Mūziķis Ahmeds no Palestīnas, bēgot no kara, pirms diviem gadiem nonācis Itālijā, bet diplomēts aktieris, irākietis Huseins savā patvēruma valstī Beļģijā, Briselē nodzīvojis jau septiņus gadus un drīz saņems pilsonību.
„Ja Irākā nebūtu sācies karš, es dzimteni nepamestu, bet karš diemžēl neļauj izvēlēties.
Nav svarīgi, vai esmu bēglis vai ne, elpošana vieno visus cilvēkus. Nav svarīgi, ka mums ir atšķirīga acu krāsa, mēs elpojam vienādi.
Es jūtos līdzīgs jums, lai gan esam no ļoti attālinātām kultūrām. Tieši vienotības izjūtas dēļ man ļoti patīk šis projekts,” stāsta performances dalībnieks no Irākas Huseins Alzubaidi.
Citus divus patvēruma meklētājus režisore parasti pieaicina valstī, kurā uzstājas. No Latvijas šoreiz performancē piedalās Žiluens Šamals. Viņš no tā sauktās Irākas Kurdistānas Latvijā ieradās pirms gada. Kaut uzņemšana Daugavpilī bijusi sāpīga, tagad viņš šeit esot radis mieru.
„Daugavpils zemessargi par mums ņirgājās. Kamēr ēdām, neļāva lietot mobilos telefonus, nepalīdzēja manai māsai, kurai bija vajadzīga mediķu palīdzība. Bet tagad jau ir labāk. Kad vēl dzīvoju Kurdistānā, vienmēr domāju, vai pasaulē ir kāda valsts, kur ir droši, kur cilvēkus nenogalina ik uz soļa? Un es to atradu – Latvijā.
Lai arī kā būtu bijis, pateicībā par to, ko Latvija un tās cilvēki darījuši manas ģimenes labā, es gribu kalpot šai valstij un plānoju kļūt par ārstu un strādāt šeit, un kļūt par pilntiesīgu Latvijas dalībnieku,” norāda Šamals.
Par piešķirto sociālo pabalstu Žiluens nevar atļauties dzīvot viens. Tāpēc viņš pagaidām mitinās kopā un dala gaisu ar savu brāli un viņa latviešu draudzeni. Skatīt bēgļus vaigā un atcerēties par gaisu, ko dalām, varēs K.K. fon Stricka villā šo ceturtdien, 10.novembrī, un piektdien, 11.novembrī.