Henrieta Verhoustinska: Elmār, vai tu jūties kā publikas mīlulis?
Elmārs Seņkovs: Skatītāji aplaudē aktieriem, man jau ir tas pelēkā zirdziņa statuss. Es arī pilnīgi samierinos, ka ļoti daudzi skatītāji, nākot uz izrādēm, nemaz nezina, kas ir režisors. Tas tā arī varētu būt. Man vairāk patīk būt aizkulisēs, nekā būt publiskam cilvēkam.
Es paskaitīju, ka vismaz piecu sezonu griezumā tu esi bijis nominēts visās "Spēlmaņu naktīs". Tātad kritikas mīlulis gan tu esi.
Tas, protams, ir patīkami, jo kritikas atbalsts ir svarīgs, visiem režisoriem tas ir svarīgs; tas iedod motivāciju un akceptu tam, ka tas, ko tu dari, ir forši un ka mēs gribam sekot līdzi tavai daiļradei. Es arī izjūtu atbildību, ka man katru reizi ir jāpiedāvā kaut kas jauns.
Es nevaru sēdēt uz veciem lauriem, un man arī nepatīk sēdēt uz veciem lauriem, jo, manuprāt, tas nav godīgi pret tiem cilvēkiem, kuri no tevis kaut ko gaida.
Šoruden tavs vārds ir izskanējis ne tikai saistībā ar jauno izrādi "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras teātrī, bet saistībā arī ar to, ka tu esi kļuvis par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju. Šis teātris ir teātru teātris, zīmols, vieta, kur nodibināja Latvijas valsti. Un tagad, kad es tevi esmu tā pamatīgi sabiedējusi, lūdzu pasaki, kā varbūt šobrīd pietrūkst Nacionālajam teātrim, ko tu varētu aizpildīt ar savu pienesumu.
Man ir svarīgi šajā teātrī visu laiku uzturēt vitālu mākslas procesu. Aktieri vienmēr ir gatavi būt radoši, atvērti jauniem izaicinājumiem. Režisori arī ir ļoti dažādi, bet katrs atnāk un ir ieinteresēts tikai savā darbā. Ir tomēr jābūt vienam cilvēkam, kurš domā ilgtermiņā, kā veidot kombinācijas, lai šajā teātrī varētu veidoties mākslas notikumi. Tā ir liela ilgtermiņa izrāde – es uz šo amatu skatos šādā veidā.
Ar tevi uz Nacionālo teātri kā pastāvīgas štata vienības ir atnākuši scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un horeogrāfe Elīna Gediņa. Vai tas nozīmē, ka jūs kopā pārzīmolosiet Nacionālo teātri?
Man liekas, ka mēs zināmā mērā pārzīmolojam jau ar savu ierašanos. Pārīzmolot – šis vārds ir komplicēts, ko tas īsti nozīmē? Citi domās – vai teātris sāks izskatīties savādāk, vai vizuālā identitāte mainīsies? Protams, laika gaitā tā mainīsies. Mēs vērosim procesus. Kas tieši ir jāmaina – to šobrīd ir grūti pateikt. Bet, kā jau tika minēts,
man blakus ir brīnišķīgi mākslinieki, ar kuriem kopā es neesmu viens. Tas arī, manuprāt, ir diezgan jauns veids, kā ienākt teātrī – ar savu komandu.
Par atlaišanām pagaidām vēl nav domāts?
Par atlaišanām nav domāts, jo šobrīd [šī] sezona nav mana sezona. Šajā sezonā pārmaiņas trupā nav gaidāmas.
Vai Reinim Suhanovam taisnība, ka katru reizi, kad tu iestudē, tu esi gatavs tam, ka šī būs tava briesmīgākā izrāde?
Jā. Ja mēs runājam par metodēm… Man liekas, ka Ježijs Grotovskis – poļu izcilais režisors, pedagogs – ir teicis, ka slikta metode ir tā, kura paredz rezultātu, bet laba ir tā, kurai mēs nezinām rezultātu. Es zinu, ko aktieri var, bet es gribu redzēt, ko viņi nevar. Es gribu iet tajos ūdeņos, tad ir jautri, mēs daudz smejamies. Jo kļūdas vai muļķības mūs padara pieredzes bagātākus. Piekritīsiet?
Piekritīšu. Runājot par tavām izrādēm Liepājas teātrī, "Šekspīrs" un "Grimmi" veido sava veida diloģiju. Viens iestudējums ir pēc Šekspīra lugu motīviem, otrs – pēc Grimmu pasakām. Tā ir asiņaina, melnā humora caurstrāvota eksistence, kas stāsta par to, cik briesmīgs var būt cilvēks. Man Herberts Laukšteins pačukstēja, ka būs arī trešā daļa – sengrieķu mīti. Pastāsti vairāk par to!
Es jau ļoti gaidu procesu. Mans galvenais mērķis, ir savienot iepriekšējās divas izrādes. [..] "Grimmi" tika veidoti ļoti nepatīkamā laikā – 24. februāra notikumi mūs ārprātīgi satrieca. Mēs nezinājām, kā runāt, mēs vairs nevarējām parunāt, līdz ar to "Grimmos" nebija teksta.
Bet bija daudz asiņu.
Tas bija liels dzejolis, kurā mēs reflektējām par to, ko mēs ikdienā saņēmāmies… Mēs sapratām, ka mums ir jārunā, mēs nedrīkstam izlikties, un to, kas mūsos bija, mēs pārvērtām mākslas veidolā. Es vienmēr esmu teicis, ka labāk asinis ir uz skatuves nekā dzīvē. Trešajā daļā (pēc šīs apokalipses) mēs mēģināsim veidot jaunu pasauli; mēs meklēsim pārcilvēku, kas veido šo jauno pasauli.
Tur piedalīsies sengrieķu dievi?
Sengrieķu dievi, kuri arī, starp citu, cīnīsies, veidos. Beigās mēs nonāksim pie estētikas. Tas būs tāds manifests skaistumam. Skaistumam ir jāatgriežas, jo skaistumu ir grūti iznīcināt. Bet skaitums kļūst arī bīstams un arī pārcilvēks var kļūt bīstams.
Tavs repertuārs allaž ir bijis ļoti plašs. Tu esi iestudējis latviešu klasiku – Blaumaņa ''Purva bridēju", "Trīnes grēkus" un Raiņa "Pūt, vējiņi"; ārzemju klasiku – Šekspīru, Grimmus, Dostojevski; arī mūsdienu Latvijas dramaturgu darbus – Agneses Rutkēvičas lugu "Mans nabaga tēvs" un Artūra Dīča "Arī vaļiem ir bail". Kā tu izvēlies materiālu? Vai tu seko sirdij?
Es sekoju intuīcijai. Varbūt banāli un citi teiks – Elmār, ko tu te muļķojies, kāda intuīcija, gan jau, ka tu ko vairāk… Nē,
es tiešām pa īstam reizēm izjūtu tēmu, kuru es gribu attīstīt, un es to meklēju materiālos. Reizēm es tēmu nevaru noformulēt, bet es izjūtu, ka šis materiāls šodien ar mani rezonē. Ja es nevaru atrast materiālu, mums ir brīnišķīgi dramaturgi, kuri ļoti ieklausās un sadzird.
Ar Artūru Dīci ir brīnišķīga sadarbība. Neticami, kā viņš manī uzmanīgi ieklausās, uzraksta materiālu un es saprotu – jā, tas ir tas, par ko es gribētu runāt.
Ar Rasu Bugavičuti-Pēci tu arī esi sadarbojies.
Jā, Rasa arī brīnišķīga domubiedre, mana kolēģe, gandrīz paralēlkursabiedre (mēs kopā mācījāmies un kopā uzsākām savas radošas gaitas). Manuprāt, mūsu oriģināldarbos ir vērtība, un es ticu, ka kāds no tiem kādreiz tiks iestudēts atkārtoti.
...ka tie kļūs par klasiku.
Jā, mums ir jāmeklē jaunie klasiķi, jādod iespēja. Ir materiāli, kurus es gribētu iestudēt otro reizi, bet, man liekas, tas ir nekaunīgi, jo es tikko to taisīju.
Kroders "Hamletu" iestudēja trīs vai četras reizes.
Runājot par "Hamletu" – to es visu laiku taupu. Es izjūtu dziļu vajadzību kādreiz tam ķerties klāt.
Tik jāsagaida Hamlets?
Man ir jāatrod Hamlets.
Elmār, iestudējot izrādes, cik tu ļauj savu koncepciju nobīdīt aktieru improvizācijai un pienesumam?
Reizēm ļoti stipri. Ja aktieris mani pārliecina ar savu koncepciju, virzienu, es esmu tikai priecīgs, es pieļauju.
Es vienmēr aktieriem uzdodu jautājumu, kāds būs tavs stāsts, ko tu gribi izstāstīt manā izrādē, un kas būs tas, ko neviens cits tavā vietā nevarēs izdarīt?
Aktieris Matīss Budovskis teica, ka tu ļauj aktieriem būt māksliniekiem.
Man [tas] ir svarīgi, un, ja viņi ņem šo izaicinājumu, es esmu ļoti priecīgs. Bet nav obligāti – ir arī aktiera daba, kura ir gatava ļauties, un es varu uzlikt precīzu zīmējumu un aktieris to izdarīs ļoti labi. Man vienmēr ir interesanti aktieri izprovocēt, teikt – tev ir jābūt unikālam, tev ir jābūt īpašam. Protams, reizēm aktieris par šo teikumu mani var arī ienīst un teikt, ko tas nozīmē – būt unikālam? Mēs katrs esam unikāls, mēs neesam vienādi, es saku. Atrast savu unikalitāti nav viegls darbs, bet tie, kas to atrod, vienmēr uzvar.
Neviens režisors nav radies tukšā vietā. Kas ir tie skolotāji, kas tevi ir veidojuši kā režisoru?
Māra Ķimele un Nacionālais teātris, lai cik tas dīvaini nebūtu. Šī trupa mani arī izaudzināja, esmu viņiem ļoti pateicīgs. Jā, arī nežēlīgi bija, bet tas mani rūdīja, motivēja, tā bija lieliska skola.
Tāpat kā ir Ķimeles skola un Krilova skola, nu var teikt, ka ir arī Seņkova skola, jo tu jau daudzus gadus studentiem pasniedz gan režiju, gan aktiermeistarību. Elmār, kādas būs tavas turpmākas attiecības ar Latvijas Kultūras akadēmiju, kad esi uzņēmies lielo darbu vadīt Nacionālo teātri?
Uzreiz gribu pateikt paldies Latvijas Kultūras akadēmijai, kas mani skoloja, paldies visiem brīnišķīgajiem darba kolēģiem, kuri ir bijuši mani pedagogi. Es turpināšu strādāt kā pasniedzējs – strādāšu ar topošajiem aktieriem, kuri šobrīd jau ir otrajā kursā; es viņiem esmu kursa vadītājs. Es ar pussolīti esmu pārgājis no prorektora amata uz mākslinieciskā vadītāja amatu. Šobrīd mēs ļoti intensīvi strādājam pie jaunās stratēģijas; mums ir sazīmēts nākotnes plāns, kā Kultūras akadēmija pēc septiņiem gadiem izskatīsies mākslinieciskajā jaunradē.
Vai tu plāno uzņemt jaunu kursu īpaši Nacionālajam teātrim?
Šobrīd ir otrā kursa studenti…
Varbūt no tiem izveidosies Nacionālā teātra aktieri?
Iespējams. Uzņemot šo kursu, mums jau bija ļoti cieša sadarbība ar Latvijas Nacionālo teātri un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri. Attiecīgi tas ir bilingvāls kurss. Protams, es ļoti uzmanīgi un naski skatīšos arī uz šiem jauniešiem. Iespējams, mēs nākotnē varētu veidot [jaunu sadarbību].
Kas ir tavi tuvākie režijas darbi, ko mums gaidīt? Kāda procesā tu šobrīd esi?
Šobrīd es esmu procesā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Janvārī sāksies darbs pie jaunas izrādes "Ričards. Nekā personīga". Tā ir Artūra Dīča viena no personiskākajām, viena no brīvākajām un trakākajām lugām, ko es esmu lasījis.
Es tiešām esmu pārsteigts par šo darbu un ar prieku gribu to iestudēt. Tas būs stāsts par jaunu šodienas puisi, kurš risina ļoti nopietnas vardarbības problēmas, ar kurām mēs saskaramies arī ikdienā. Mēs uzdosim jautājumus, kurā brīdī upuris kļūst par upuri un kurā brīdī tu kļūsti par provokatoru vardarbībai. Bieži vien šīs robežas ir ļoti smalkas. Arī Latvijas kontekstā ir bijuši ļoti daudzi skandāli šajā jautājumā, un man gribas papētīt smalkāk šo problemātiku un pacelt, ka sabiedrībā tā ir – vardarbības tēma.
