Ar Dailes teātra aktieri Juri Strengu sarunājās režisors Toms Treinis, kura izrāde “Pagalms atdzīvojas” saņēma “Spēlmaņu nakts 2019/2020” balvu kategorijā “Gada izrāde bērniem”.
Toms Treinis: Uzreiz jāatzīstas, ka mana pirmā apzinātā vecuma teātra pieredze bija vidusskolā, kad es jau domāju par teātri un to, kas man tajā patīk un nepatīk. Es atceros, ka biju aizgājis uz kinoteātri “K Suns”, kur rādīja izrādi “Gaidot Godo”.
Juris Strenga: Jā, jā.
Nu lūk, un tur spēlēja gan Jānis Skutelis, gan tu, un tu biji Poco.
Jā.
Tu man toreiz vislabāk patiki tajā izrādē, un, ja es tagad domāju, kas man uzreiz likās simpātisks, tad tas, ka tev kā aktierim ir ļoti interesanta psihofizika. Man bieži vien akadēmijā teica, man ir mazliet savādāka psihofizika, varbūt tāpēc “Dzeguzes ligzdā” man bija iespēja spēlēt to dīvaino tipu. Skatoties “Gaidot Godo”, es sapratu, ka aktieris var būt inteliģents un gudrs, un tās ir lietas, kas nāk no cilvēka, no viņa klātesamības uz skatuves. Tāpēc gribēju mūsu sarunu sākt ar to, kā tev radās tā doma kļūt par aktieri, jo par tevi rakstītajā atradu, ka sākumā tavs ceļš bijis vairāk saistīts ar skolotāja darbu.
Nu nē... es vienkārši netiku Teātra fakultātē, kur tika Uldis Pūcītis un Āris Rozentāls, un, tā kā pirms tam mācījos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā diriģēšanu, tad tur arī atgriezos. Jā, bet ar teātri biju saistīts jau sen pirms tam. Gan vidusskolā, gan Krimuldas sanatorijā bija pašdarbības pulciņš, kur iestudēja Jānis Menca – tolaik Dailes teātra aktieris. Man bija 15 gadi, es biju garš – nu, tā ir mūsu kopējā īpašība. Un Jānis Menca pa vakariem, dzerot šņabi, stāstīja – man viņš nedeva, bet pats viņš dzēra –, par Dailes teātri, cik tas ir brīnišķīgi, kāda tur ir ģimene, kāda tur atmosfēra. Un tad, kad nomirst aktieris, tad pārējie aktieri – draugi vakaros nāk uz kapiem un saliek tur glāzītes uz kapa kopiņas un iedzer uz mirušā piemiņu. Tas viss bija tik romantiski, un man tā patika…
Vidusskolā es turpināju spēlēt pašdarbības kolektīvā, un direktors teica: “Nu, Strenga! Tur jau skaidrs, ka viņš ies uz teātri”. Kaut arī pie sevis es domāju: “Tev nekas nav skaidrs, varbūt es nemaz neiešu uz turieni.”. Bet nu, jā, tik un tā man vilka uz turieni. Tāda avantūrista daba, nezinu no kurienes, varbūt no tēva, kurš ar mani nenodarbojās, bet bija policists un pēc kara aizmuka uz Austrāliju, kur arī palika. Dažu brīdi Atmodas laikā es arī esmu gribējis būt par policistu – par slepenpolicistu un izsekot kombinācijas, ko dara šitie mafiozie tipi.… Tolaik teātrī nebija ko darīt, viss gāja uz galu, un man likās, ka es varētu pieteikties policijā.
Bet teātris mani ir interesējis ar to paradoksu, ka tu neesi tas, kas tu esi, lai gan tu nemaz nezini, kas tu esi.
Un gribas tomēr aizmaskoties un nebūt tam, kas esi.
Vēl es atklāju, ka tu esi nodarbojies arī ar režiju.
Jā, tas bija tāds izmisuma solis. Jo teātrī nebija neviena, kas ar to nodarbotos. 60. gadu vidus bija tādi krīzes gadi, un Pēteris Pētersons mani uzbīdīja uz šīs taciņas. Es esmu pietiekoši gudrs un pietiekoši loģisks, bet tieši tā bija mana nelaime…. Mana vienīgā stiprā puse ir loģika, tāpēc es jau Dailes teātra studijā palīdzēju savām kursabiedrenēm. Viņas mācījās pie runas pedagogiem, bet es sāku palīdzēt loģikas ziņā, analizējot teikuma uzbūvi un autora domu. Šī lieta reizē gremdēja mani kā režisoru. Man šī loģika un prāta konstrukcijas ir... nepārtraukti.
Tāpēc šodien es teiktu, ka es neesmu bijis nekāds režisors, esmu bijis aizvietotājs.
Es aizpildīju to vietu, kur neviens nekā nedarīja, un palīdzēju teātrim ar nelielām ludziņām tajā brīdī, kad Pētersonam vajadzēja piesviest repertuāram kaut ko mazu. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka es, būdams netalantīgs režisors, biju vājš tieši aktiermeistarībā, jo biju pašdarbnieks un to, ko mums mācīja studijā, nu, es nedomāju, ka es tur kaut ko īpaši aktiermeistarības ziņā iemācījos. Viss bija tikai no prakses. Jau studijas laikā ejot uz skatuves, piedaloties lielajās izrādēs masās, vērojot citus un tā tālāk... Zināmā mērā tā aktieru padarīšana pielipa. Bet es nevarēju būt labs aktieris, jo man nav organikas. Visu laiku prāts ņēma virsroku, un tāpat arī režijā – es ļoti stingri turējos pie izdomātā, bet tas nekur neder.
Jā, jā, es tevi ļoti labi saprotu, jo man bija līdzīgi. Es iestājos Kultūras akadēmijā aktieros ar domu kļūt par gudru aktieri, jo tajā laikā man likās, ka tā ir baigā svētība, ja tādi teātrī ir...
Jā.
...bet es gāju uz visām režisoru nodarbībām...
Jā, jā..
...pats no sava prāta. Un tad Māra Ķimele otrajā kursā vienkārši ņēma un pateica: “Tu būsi režisors.” Es taču gribēju kļūt par gudru aktieri, režisoriskā domāšana tajā pašā laikā man traucēja, jo uz skatuves visu mēģināju nokontrolēt. Kad es, piemēram, aizeju uz Dailes teātri un skatos, kā Artūrs Skrastiņš vai Lauris Dzelzītis strādā, un redzu, kāda starp viņiem ir dzīva saikne... To nevar neredzēt. Man liekas, ka Pūcītis tad no sirds uz sirdi spēlēja.
Jā, jā.
Jo ir tā, ka tu būsi tik labs, cik labs būs tavs partneris, un es partnerībā jutos diezgan nelāgi, jo redzu no malas, un saprotu, ka tas ir slikti. To es pats sev piefiksēju.
Tur tā nelaime, ka uz skatuves es uz partneriem skatos, kā viņš to dara, un līdz ar to mums tās tiešās saiknes vairs nav.
Un tad man vairs nebija izvēles – bija vienkārši jātaisa izrādes. Tas ir otrs ceļš, kuru es varu iet, jo būt par aktieri nav lemts. Varbūt, ka es labi iederētos tādā Brehta teātrī…
Jā, acīmredzot mēs esam Brehta aktieri.
Jā, esam Brehta aktieri, jo forma…tas ir...
Tiklīdz es kaut nedaudz sāku lasīt vācu valodā, es ārkārtīgi daudz lasīju par šīm formas lietām, – gan teātrī, gan dejā, gan režijā, tikai tad jau neko nevarēja pārbaudīt praksē, vien izlasīt. Padomju laikā Valsts bibliotēkā, dīvainā kārtā, ienāca daudz tādu lietu, ko čeka nebija pamanījusies izņemt – acīmredzot viņiem nebija pietiekoši intelektuāli kadri – un es gāju un lasīju.
Man teātrī nedeva lomas kādus gadus piecpadsmit, jo es skaitījos slikti domājošs, “nepareizais”.
Arī partijā mani neņēma. Bet visi šie meklējumi ārzemju žurnālos tajos gados vienlaikus attaisnoja manu eksistenci. Teātrī man maksāja algu, es braukāju filmēdamies pa visu Padomju Savienību, un šī informācija man ļāva izdzīvot tāpēc, lai es apzinātos, ko es īstenībā varētu izdarīt. Bet tam visam, kā pēc tam izrādījās, nebija nekādas nozīmes, jo Atmoda pārvilka svītru, un visi šie mani mēģinājumi kaut ko sasteigt aiz dzelzs priekškara... uztvert to, kas nav vizuāli uztverams, tikai caur žurnāliem, bija neiespējami. Tāpat visas manas tā laika grāmatas ir tagad šķūnītī pie malkas, tikai es nevaru saņemties tās nokurināt.
Nē, nē!
Par grāmatām es varu pastāstīt. Reiz kāds draugs man piezvanīja no Jūrmalas, ka pašlaik viens kurinātājs gatavojas nodedzināt Maijera enciklopēdiju... Tu zini, tā ir iepriekšējā gadsimteņa mijas viena no lielākajām vācu enciklopēdijām. Un es taču braucu un izrāvu to no kurtuves.
Tieši tas man vienmēr ir saistījies ar tevi. Bija “Rīgas Laikā” intervija, kurā tu stāstīji, kā tu savāci grāmatas no bibliotēkas un atvedi šurp, jo citādi tās tiktu izmestas, pareizi?
Jā, jā.
Nu lūk, man arī ir līdzīgi. Esmu savācis grāmatas, pie vecmāmiņas stāv pilni skapji, es zinu, ka es tās visas neizlasīšu. (Abi smejas.) Bet man neceļas roka tās grāmatas izmest... es nevaru pacelt roku pret to kaut tādu... Tevī vienmēr ir bijusi ļoti liela pašizglītošanās dziņa. No kurienes tā tev?
Nezinu, vienkārši man nebija citas iespējas. Padomju sistēma mani iedzina stūrī, man nebija citādas pašizpausmes, kā sevi izglītot, un es to darīju. Es lasīju. Man nepārtraukti rokā bija mazās vārdnīciņas, mācījos vārdiņus. Bet ar valodu mācīšanos ir tāda pati nelaime – man nebija nekādas sistēmas. Es esmu “dvīnis”, un tā ir viena nelaimīga lieta “dvīnim” – viņam daudzas lietas iet paralēli. Piemēram, jau tīņa gados Siguldā es mācījos zīmēt pie diezgan labas gleznotājas. Man bija labas sekmes. Pēc tam es mācījos mandolīnu spēlēt – arī bija sekmes. Tad es mācījos flautu, arī bija sekmes, tad otro vijoli un ...jā, otro vijoli es braucu mācīties uz Rīgu pie Voldemāra Stūrestepa Marijas ielā, bet viņš teica: “Zēn, ir jau par vēlu”. Man tad bija jau kādi padsmit gadi un pirksti vairs nebija tik… Arī klavieres sāku mācīties, bet arī tas nogrima... Ir ļoti daudz virzienu, kas man patīk un liekas interesanti, un tu nekā nevari izvēlēties vienu vienīgo, bet pa to laiku kaut kas ir aizgājis garām..
Varbūt tas ir tāpēc, ka tu visam pieej kā aktieris. Aktieris jau arī ir viss kaut kas. Varbūt, ka dzīvē tāda sakritība.
Nu jā, bet būtībā es arī dzīve biju aktieris. Jo visos studiju gados, dažādos, arī mūzikas vidusskolā un konservatorijas pirmā kursa kordiriģentos, aiz sava neiedomājamā slinkuma nobeidzu klavieru skolotājus. Iedomājies, kamēr es mācījos klavieres spēlēt, nomira trīs klavieru skolotājas. Vienai it kā bijusi tuberkuloze, tomēr man liekas, ka tas biju es un tas ir uz manas sirdsapziņas.
Katrā ziņā teātris man likās vieglāks nekā mūzika.
Lai gan no sākta gala man nav gājis labi arī ar dzejoļiem. Es nevaru iemācīties! Varbūt tāpēc, ka nesatiku nevienu psihoanalītiķi, kas man varētu izskaidrot, ka tā man ir bērnības trauma, kad māte lika man iemācīties Ziemassvētku dzejolīti un teica: “Ja tu nebūsi iemācījies šo dzejolīti, tad uz bērnu sarīkojumu neiesi!” Un es raudāju, sēžot pie tā dzejolīša, un nevarēju iemācīties. Un, kad man nāk virsū skaitāmā reize, teātrī vai kur citur, es trīcu pie visām miesām un sajaucu. Tas pats ar dziesmām. Zini, bet klapes ciet un nevaru. Es tagad aizgāju šķērsām, piedod.
Nē, man iet līdzīgi. Nupat, spēlējot izrādē “Šekspīrs”, nevarēju atcerēties, kura rindiņa pēc kuras bija, jo man tur tikai viens teksts visā izrādē un būtu nelāgi sajaukt Šekspīra oriģinālo tekstu.
Kad tu jau mēnesi esi to tekstu mācījies un labi zini un atkārto jau kā mantru, tik un tā pienāk brīdis un... Es to jau lieku uz vecuma marasmu un uz to, ka nervi vairāk netur. Jo cik tā nervu sistēma teātrī un sevišķi kino ar gaidīšanu nav “drātēta”. Tas ir šausmīgi, ka tu tur sēdi... un ko lai citu sadara? Tu nevari palasīt, jo tu nevari sakoncentrēties, bet tu sēdi četras stundas un gaidi… Šausmas.
Juri, es tev gribu pajautāt... Kādā intervijā tu stāstīji, ka tev ir tāda sajūta, ka tad, kad tu spēlē izrādi, skatītāji tevi vairs nesaprot un ka arī tu skatītājus vairs nesaproti. Kādas ir tās attiecības starp mākslinieku, kurš ir uz skatuves, un skatītāju? Kas šai posmā notiek? Kad es lasu un domāju par enerģijas apmaiņu starp aktieri un publiku, es tam pilnībā piekrītu, bet kāds, pēc tavām domām, ir mūsu laika skatītājs? Kad es kā režisors uztaisu izrādi, reizēm ir sajūta, ka skatītājs īsti neuztver to, ko esmu izdomājis. Savukārt citreiz ir kāda lieta, par kuru es nemaz neesmu īpaši piedomājis, bet viņi to nolasa. Tāds dīvains paradokss. Kā saprast skatītājus?
Jā... Ar to skatītāju ir ļoti dažādi. Teiksim, tajos, vecajos labajos padomju laikos – labajos es lieku pēdiņās – mēs spēlējām klasiku un, ja spēlējām ar spēcīgu piedomāšanu un lielu atdevi, mēs jutām, kā tā enerģija aiziet un kā tā atbalsojas. Bet, ja tev nav tik lielas atdeves, nu, tādas, ka sviedri sprāgst ārā pa deniņiem, tad, es domāju, aktieris ne īpaši labi “iedarbojas”. Tad aktieris var iedarboties, tikai izejot tiešākā kontaktā.
Šajā jautājumā man nav daudz ilūziju, jo šodien acīmredzot jāmeklē citi ceļi, lai novestu pie skatītāja savu domu.
Bet tiešā veidā, dabūjot kontaktu un reizēm pat sarunājoties ar publiku, tas ir vieglāk. Netiešā veidā, izmantojot mājienus un zemtekstu, cerībā “jūs sapratīsiet, ko es runāju” tas vairs nav iespējams.
Ļoti jauki bija šeit, Klapkalnciemā, kad mēs ar Ilzi kopā iestudējām operas sižetus. Tad varēja izjust skatītāju un to, ka tu vari viņam stāstīt pilnīgas muļķības, jo tev drošības sajūtu dod tas, ka operas sižeti paši ir muļķības kalngals. Tā bija neiedomājami interesanta baudas sajūta, ka tu vari tiešā veidā sarunāties ar skatītājiem. Tāpat jau arī izrādēs, īpaši komēdijās, var tiešā veidā runāt... es nezinu, vai atbildēju uz tavu jautājumu...
Jā, jā, es sapratu. Un kā tev radās ideja rīkot Klapkalnciema festivālus?
Viss sākās kā tāda humāna ideja. Kāpēc es vasarā, dzīvojot šeit, neko nedaru, kā tāds liekēdis. Vai tad es nevaru kaut ko interesantu noorganizēt? Pašu un kaimiņu priekam. Otrs motīvs bija tas, ka ciema iedzīvotāji mūs kā ienācējus no Siguldas ne sevišķi pieņēma. Mēs esam mākslinieki, bet viņi – zvejnieki, noslēgta un mazliet aizdomīga tauta. Mēs ar Ilzi prātojām, vai tiešām mēs nevaram dabūt kādu kopsaucēju, lai visus apvienotu? Un neko jaukāku savā dzīvē es nebiju piedzīvojis kā tos pirmos iestudējumus te, mūsu pagalmā, kad tie nedaudzie cilvēki sēdēja gar to mājas sienu un darbība notika pagalma vidū.
Viss notika tik smieklīgi un paradoksāli. Vispirms bija Mocarta “Bēgšana no seraja”, tad – “Otello”, kur Otello greizsirdības lēkmē no ugunsdzēsēju mašīnas šļūtenes aplēja skatītājus.
Kaimiņu tantes skatījās ar vaļā mutēm, it sevišķi mēģinājumā.
Tad, kad sanāca publika un bija “oficiāla” izrāde, viņas vairs tā neatdevās izrādei, jo ieslēdzās: “Vai es tā drīkstu [reaģēt]?”. Bet konceptuālā iecere man kā Brehta piekritējam bija vecajos operas sižetos dažādos veidos ievīt brehtiskas mūsdienīgas sociālas idejas. Piemēram, mums bija parādes. Vispirms bija ciema asinssuņu parāde, tad bija ciema mednieku parāde, tad armijas parāde ar visiem šaujamajiem, kas ar motocikliem izbrauca cauri, tad nodzied himnu un tā tālāk… Tātad sākumā es to mēģināju darīt, lai satuvinātu iedzīvotājus, un par to arī bija gandarījums. Vēlāk tas viss apauga ar to, ka vajag pasākumu veidot lielāku, plašāku, vajag iet laukā no pagalma teātra uz laukuma teātrī, jau vajag dekorācijas taisīt, izmantot mūzikas ierakstus un gaismot, vajag, lai skatītāji ved dāvanas. Cilvēki uzaicina visas savus paziņas, brauc ne tikai no apkārtējiem ciemiem, bet arī no Rīgas. Aktieri jau brauc no Kuldīgas un pat no Cēsīm. Un tā tas pārvērtās par velns zina ko, kas absolūti nav gribēts. 10 gadu laikā ideja izvirst līdz pēdējam un pierāda pretējo, ka tas nav tuvinājis, bet tikai atsvešinājis ciema iedzīvotājus un pārvērtis to par iedzeršanas iespēju. Un tā šis pasākums ļoti nesmuki beidzās. Bet par to es nestāstīšu.
Beigās es gribēju tev vēl pajautāt par Dailes teātra jubileju un visu šo jubilejas gadu?
Nu kādas tur pārdomas? Es vēl nezinu, kāda būs tā Zālītes uzrakstītā luga par Smiļģi, bet viss, kas man saistās ar Dailes teātri, ir Smiļģa misticisma iespaidā. Es esmu dziļi pārliecināts, ka Dailē visam klāt ir Smiļģa dīvainā personība – šī iestāde reizē ir ļoti gaiša un reizē ar kaut ko nolādēta. To es esmu piedzīvojis visus šos laikus, pazīstot režisorus un zinot visas tās peripetijas, kas ir notikušas ar katru, kas gājis cauri Dailes teātrim. Kā to visu apkopot un pasniegt vienā ziedā uz jubileju? Es nezinu, vai tas ir iespējams, jo tā ir neiedomājami liela buķete.
Mēs jaunībā vēl piedzīvojām īstos vecos Dailes teātra aktierus no teātra pirmsākumiem, ar kuriem kopā mēs tiešām vēl iedzērām ne tikai uz kapiem, kā Menca to gribēja man iestāstīt, bet garderobēs. Tolaik bija lielās garderobes ar daudz cilvēkiem. Manējā bija vienpadsmit aktieru. Un tad bija lielā sieviešu garderobe. Arī tāpēc bija šī ģimenes sajūta, kura pēc tam laika gaitā ir šķaidīta krustām šķērsām. Ir mesti ārā aktieri, ņemti klāt, papildinātas asinis, atkal piedzīvotas neveiksmes, bet, galvenais – tās šausmīgās šķirtnes, kad mainās galvenie režisori un ieilgst katastrofas stāvoklis.
Teātris nepārtraukti ik pa sešiem, septiņiem gadiem ir atkal turpat nulles punktā un nezina, kā glābties, kur dabūt jaunas asinis.
Jo tālāk iet, jo dzīve ir aizvien mežonīgāka un ātrāka, un vairs neviens nevar izsekot līdzi. Tie vecie aktieri iedzēra pa savam grapiņam no skapīša un tad mierīgi spēlēja Smiļģa lielajās izrādēs. Tagad mēs nezinām, kas notiks pēc mēneša. Tāpēc Dailes teātris ir tāda eksperimentāla aktieru bodīte.
Nu jā, varbūt, no vienas puses... Bet man liekas, ka tu, Juri, ar savu domāšanu, savu inteliģenci vienmēr esi bijis viens no Dailes teātra stabiliem balstiem. Iedomājoties vārdu Juris Strenga – ir skaidrs, ka tas ir Dailes teātris.
Jā, paldies par labiem vārdiem, bet tik un tā es, sēžot šeit vientulībā, iedzerot pa 50 gramiem viskija, nepārtraukti rēķinoties ar manu nelāgo galu, kas tuvojas, atceros visas nelietības, arī Dailes teātrī, ko esmu izdarījis, izmantojot savu ietekmi un tā tālāk...
Jā, elle ir šeit uz zemes, un ir ļoti grūti sadzīvot ar to, ka to nevar mainīt, jo tik daudz cilvēkiem esi izdarījis sliktu.
Tas labais kaut kur pazūd, bet tas sliktais paliek, it kā nogulsnējas uz sirdsapziņas. Kā Pēram Gintam.
Es tomēr uzskatu, ka tas tavs labais atsver, un es neko nezinu par to otro. Manuprāt, Dailes teātrim ir stihija, kā nav nevienam citam teātrim. Tu vari būt kāds cilvēks vien vēlies, bet teātris tevi pārņem, un tur ir tā Dailes aura. Man vienmēr, atrodoties Dailes teātrī, ir sajūta, ka tā kaislība pret teātri, kas tur valda, nav ne gaiša, ne tumša, bet viņa tur skaidri sajūtama. Un, manuprāt, tā piemīt arī visiem cilvēkiem, kas strādā Dailes teātrī, un, iespējams, tieši tas ir Smiļģa mantojums. Kaislība ir kaut kas tāds, kas Dailes teātrim piestāv, un tai nav jābūt ne labai, ne sliktai, jo tas iet roku rokā.
Jā, caur tiem prauliem kaut kāda uguns tomēr kvēlo.
Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam, Dailes teātrim un žurnālam “Teātra Vēstnesis”. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
