Tenesijs Viljamss „Jaunības putnu ar saldo balsi” sarakstīja 1959. gadā. Stāsts par novecojošu žigolo, kurš mēģina atgūt sendienu mīlestību un spiests piekāpties savas aizejošās jaunības priekšā, ātri kļuva populārs gan Brodvejā, gan uz kino ekrāniem. 70. gados to ar lieliem panākumiem uzveda arī Latvijas Nacionālajā teātrī.
Tagad pie „Jaunības putna” ķēries par pērnā gada labāko lielās formas izrādi apbalvotais režisors Vladislavs Nastavševs, kuram šis ir otrais Tenesija Viljamsa lugas iestudējums Latvijas teātros. Nacionālajā teātrī pirms sešiem gadiem tapa „Pērnvasar negaidot”.
Lugas norisi Nastavševs metaforiski iekārtojis tukšā peldbaseinā. Pirms pirmizrādes gan režisors no sarunām ar žurnālistiem atturas, ļaujot par izrādi stāstīt aktieriem. Galvenajā – žigolo Šansa lomā – ir Ivars Krasts:
„Šis darbs man ir ciets rieksts. (..) Tur ir vairākas lietas, kas kaut kādā ziņā sasaucas ar manu dzīvi. Par to zaudēto pagrieziena punktu… Lugā ir tāds teksts, ka viņam „gandrīz izdodas”. Iespēju ir daudz, un dažreiz viņam gandrīz ir izdevies, bet nekad līdz galam. Un tas „nekad līdz galam”, manuprāt, ir ļoti sāpīgs punkts.”
Neizmantotās iespējas simboliski raksturo arī galvenā varoņa vārds „Chance”, kas latviskots kā Šanss. Un varbūt šis stāsts nav tik daudz par aizejošo jaunību, kā par neprasmi ar to sadzīvot.
„Skaidrs, ka dzīve iet uz priekšu un tu nevari vairs nokļūt atpakaļ tādā skaidrā, tīrā vietā. Tu vienkārši dzīvo uz priekšu, krāj sevī slāņus un pieredzes… Man šķiet, ka jaunība nav tikums vai laba īpašība. Jaunība vienkārši ir,” saka Krasts.
Šanss Veins dienas vada kaprīzas, atkarību mocītas novecojošas Holivudas zvaigznes sabiedrībā, kuru atveido Baiba Broka, un cer uz viņas palīdzību slavas atgūšanā. Taču savulaik zaudētā jaunības mīlestība Hevenlija liek viņam atgriezties dzimtajā pilsētā.
„Man šajā izrādē ir ļoti daudz jākliedz uz saviem bērniem un visiem citiem, kas mani neklausa, tāpēc esmu mazliet aizsmacis,” Vilim Daudziņam Tenesija lugā tikusi Hevenlijas ietekmīgā un korumpētā tēva loma. Viņš ir apņēmības pilns nepieļaut meitas attiecības ar iecerēto:
„Palaist vaļā meitu un iedomāties, ka tagad viņai daudz svarīgāks ir kāds cits jauns džeks, kurš neatbilst maniem kritērijiem, ir ļoti grūti. Un tas tur skaistulītis galīgi neatbilst! Viņš nāk no citiem sociālajiem slāņiem, viņš nav izsities, viņam nav naudas, nav biznesa plāna, viņam ir tikai skaistums – tā man liekas. Es neiedziļinos tajās jūtās, es vienkārši gribu labāko meitai, gribu labāku partiju. Un, protams, notiek katastrofa, jo tu jau nevari otra vietā šādas lietas izlemt.”
Tāpat kā nav iespējams apturēt aizejošo laiku, saka Vilis Daudziņš:
„Tā upe visu laiku tek uz priekšu, jaunība tiek aizskalota. Un ir ārkārtīgi skumji, ja kāds domā, ka to visu var noķert – to jaunības putnu ar saldo balsi. Ielikt to krātiņā un cerēt, ka tāds tas arī paliks – jauns un ar skaistu balsi.”
Liela loma izrādē ir arī mūzikai, ko tandēmā ar režisoru radījusi komponiste Anna Ķirse.
„Šī luga ir daudzdimensionāla, un muzikālais materiāls ir tapis, arī iedvesmojoties no scenogrāfijas – tukšā peldbaseina, kas ir ļoti spēcīga metafora. Un muzikālais materiāls ir kā viļņi – tas ienāk, parādās, pazūd…” saka Ķirse.
Luga „Jaunības putns ar saldo balsi” pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvos trešdien, 5.decembrī.
