Dailes teātris jaunajā sezonā izvirza lielus mērķus un cenšas pārsteigt skatītājus. Pirmizrādi trīsarpus stundu garumā piedzīvojusi pasaulslavenā dramaturga Ežēna Jonesko absurda komēdija “Degunradži”. Ar Dailes teātra aktieriem un latviešu scenogrāfiem un tērpu māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo to iestudējusi ungāru režisore Ildiko Gāšpāra.
Skaidrojot, kāpēc Jonesko darbus vērts iestudēt arī šodien, režisore uzsvēra: “Jo viņš ir ļoti mūsdienīgs. Tas ir pilnīgi par šo laiku: klimata katastrofas, epidēmija, cilvēktiesību aizstāvji, politiskās kustības, populisms, sajūtas par tuvojošos katastrofu un apokalipsi, vēlme kaut ko mainīt civilizācijas virzībā. Galvenokārt tas ir par eksistenciālām bailēm, par sevis zaudēšanu. To visu atklāj Jonesko luga. Bet ar ļoti lielu humora devu. Un tas ir ļoti būtiski, jo neieved jūs depresijā, bet ļauj pasmieties un aizdomāties, kā ar mums manipulē mediji vai sociālie tīkli.”
Pirmoreiz Dailes teātrī iedarbināta visa skatuves mašinērija, lai īstenotu grandiozo scenogrāfiju, kurai izrādē ir īpaša loma.
“Mēs atsaucamies tam, ko reizi izdarīja Marta Staņa un Eduards Smiļģis, strādājot pie šī teātra un uzbūvējot šo zemi, caur kuru tad mēs sadarbojamies un radām vizuālo dramaturģiju,” skaidroja izrādes scenogrāfijas un kostīmu autori Krista un Reinis Dzudzilo. “Mēs skatuvi uztveram kā vienu no aktieriem.
Šeit strukturāli viss ir uzbūvēts uz to, ka pati skatuve vai pats skatuves mehānisms ir šis degunradzis, ir šis dzīvnieks, mehānisms vai struktūra, no kuras visi baidās, mūkot, vienlaicīgi iemūkot viņā arvien dziļāk.”
Dailes teātra direktors Juris Žagars atzīst, ka teātrim jāpiemīt drosmei riskēt, jo šis iestudējums ir ļoti dārgs un absurda dramaturģija ir ar augstu riska pakāpi.
“Bija laiks mēģināt, bija laiks eksperimentēt, bija laiks pārbaudīt lietas, kas citā laikā nebūtu iespējams,” norādīja Žagars. “Otrkārt, mums bija milzīgas ambīcijas un milzīga apņemšanās, ka, lai nu ko, bet mums ir jāiegulda visas pūles, lai projekts notiktu. Bet, protams, pats galvenais elements jebkurā mākslas notikumā ir pašu mākslinieku talants, un šajā gadījumā Ildiko Gāšpāra kā režisore, ungāru komanda, horeogrāfija, skaņas dizains… un protams, videomāksla, un mūsu izcilie pasaules līmeņa mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo, kas pierāda tikai to, ka mēs, latvieši, šeit Latvija varam radīt konvertējamu, tiešām pasaules līmeņa produktu. Jo vizuālais kods, vizuālais ietērps šai izrādei patiešām ir unikāls.”
Veidotāji atzīst, ka šis ir sarežģīts iestudējums, kas vairāk nekā parasti prasa arī no Dailes teātra aktieriem.
“Šajā izrādē minūtes laikā es varētu saskaitīt 50 detaļas, kas tiek izspēlētas, par kurām man ir jādomā nepārtraukti paralēlā kaut kādā realitātē,” atklāja aktieris Toms Veličko. “Un šī izrāde visa sastāv no ļoti daudzām niansētām detaļām, ļoti fiziska, ļoti tehniski sarežģīta izrāde.”
Savukārt aktrise Vita Vārpiņa atzīmēja: “Es jūtos mazliet kā atgriezusies savā studiju laikā, jo manā vecumā teātrī ir ļoti reti tādi brīži, kad tev liek darīt to, ko tu neesi darījis vai liek iemācīties vai izmēģināt ko jaunu. Un šī ir tā reize, kad, izturot kastingu, mēs sākām ar etīdēm kā studiju laikā un patiesībā pirmais cēliens sastāv no mūsu radītajām etīdēm. Bet ticiet man, pēc 20 gadiem teātrī tas nav viegli! Ir sev ļoti jāpiespiež un jālauž. Godīgi sakot, šobrīd es jūtos ļoti laimīga tāpēc, ka es daru kaut ko citu, es joprojām mācos un man tas sagādā milzīgu baudu. Arī tas žanrs to pieprasa, lai aktieris ir ļoti fleksibls, jo tā ir kā rotaļa, kā bērnu spēlīte, kā multeņu varoņi.”
“Vislielākā vērtība šķiet, ka šī izrāde iziet ārpus izrādes rāmjiem cilvēktiesību jautājumos, “mēs un viņi” jautājumos, ka šī izrāde ir absolūti ciešā sazobē ar to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Un tas ir Dailes teātra augstākais uzdevums – vienmēr būt sazobē ar laiku, un šis ir tāds pirmais un ļoti labs trāpījums,” sprieda aktieris Artūrs Skrastiņš.
Izrādi novērtēt paspējuši arī pirmie skatītāji. Juris Vaidakovs pēc pirmizrādes teica: “Es rekomendēju – izturiet pirmo cēlienu līdz galam, jo tas, kas tur notiekas uz skatuves dēļ scenogrāfijas, kustībām, dēļ tehnoloģijām ir pārspēts pilnīgi viss, kas ir bijis līdz šim. Un tas, ka Dailē ir ļoti talantīgi aktieri, tur ir cepuri nost!”
Savukārt skatītāja Ivete Lāce atzīmēja:
“Mans lielākais pārsteigums – patīkamais – ir, ka Dailes teātris ir atdzimis, manuprāt.
Es nepazīstu Dailes teātri. Bija tāds laiks, kad es vairs neatradu priekš sevis izrādes, bet šī bija tā, kas vienkārši pārsteidza, es ļoti novērtēju un ārkārtīgi apbrīnoju režisori, kura ir padarījusi šo Jonesko lugu tik laikmetīgu! Un bez vieglas vai vulgāras kariķēšanas. Tas bija tik precīzi kā ar šautriņām, visu laiku ik pa laikam desmitniekā, desmitniekā, desmitniekā un tu skaties un apbrīno, cik tas lieliski. Un absurdu vispār ir ļoti grūti iestudēt. Šī ir uzvara. Manā skatījumā šī ir uzvara.”
