Izrādes centrā ir kāds it kā pavisam nevainīgs notikums. Saeimas deputātes Lindas Cibānes mājās stāv neizmantotas klavieres, un viņa tās nolemj atdot sava dēla bērnudārzam, kur klavieru nav, bet tās ir ļoti vajadzīgas. Bērnudārza darbinieki ir laimīgi, jo valstij nav naudas, lai tās nodrošinātu. Taču šis notikums izraisa veselu pārpratumu lavīnu, no kā vissmagāk cieš jaunā bērnudārza vadītāja Sabīne Bērziņa.
Caur klavieru stāstu izrāde ļauj kopumā dziļāk ielūkoties bērnudārza darbinieku ikdienā, ko ik uz soļa pavada neskaitāmi ierēdņu izstrādāti likumi, noteikumi un vadlīnijas. Dažbrīd tie ir tik absurdi, ka gandrīz neticami un par tiem varētu tikai gardi pasmieties, ja vien tie nebūtu visīstākā realitāte un ja aiz tiem nestāvētu cilvēks.
Režisore Ināra Slucka stāsta, ka viņa Māra Bērziņa romānu lasīja laikā, kad pašai ļoti personiski nācās saskarties ar birokrātijas radītu bezjēdzību, tāpēc viņai šķita svarīgi par to runāt arī no skatuves: "Neviens nezina, no kā tas rodas un no kurienes tas rodas, tikai tu saproti, ka aiz visa šī "blāķa" – visu noteikumu, regulu, direktīvu, likumu – stāv apakšā cilvēks, kam kaut kā ar to ir jātiek galā. Jo, protams, ka Māris Bērziņš ir ļoti nopietni pētījis, tas nav izdomāts, šīs regulas ir tiešām eksistējošas. Acīmredzot, reizēm liekas, ka viens cilvēks saka, otrs apstiprina, trešais pieņem, bet mēs nezinām, kur tad ir tas sākums. Tas jau ir "pazudis tulkojumā". Kāpēc man šī ir svarīga tēma? Man liekas, ka mums pašiem nav jābūt teicamniekiem. Ir jāpadomā, pirms mēs liekam kaut ko ieviest, jo tiešām – kā Māris Bērziņš saka –
mēs drīz ieņemsim pirmo vietu birokrātiskā idiotisma izpildes ziņā pasaulē. Mēs jau it kā to zinām, bet, ja zinām, tad par šīm problēmām vajag runāt."
Līdzās pianīna "Rīga" nedienām izrādē arī uzzināsim, kas notiek, ja bērnudārza darbinieks ar vislabākajiem nodomiem no veca skapīša uzmeistaro plauktiņu. Izrādās, tā ir bezprecedenta transformācija, kas arī jānoformē, rūpīgi sekojot aktiem un to pielikumiem, un tas vēl jāakceptē īpašai komisijai.
Ainārs Ančevskis izrādē atveido bērnudārza pavāru, kurš attiecībās ar ierēdņiem izlīdzas ar melno humoru. Iespējams, tas ir veselīgākais piegājiens, stāsta aktieris: "Man ļoti labi patika, kā teica viens Amerikas letiņš, viņš teica – lai saprastu, cik labi valsts dzīvo, vajag paskatīties, cik liels ir ierēdniecības aparāts. Un tad, skatoties uz mūsu valsts ierēdniecības aparātu, es saprotu, ka mūsu valsts dzīvo ļoti, ļoti labi. Nu, jautājums – cik to jūt parastais mirstīgais, bet, jā, ir dažas šādas kategorijas. Kā Kalvītis arī teica – būs septiņi treknie gadi, bet viņš konkrēti nepateica, kuram. Dažiem bija, dažiem nebija. Bet katrā šādā situācijā var atrast, par ko sakreņķēties un par ko pasmieties. Laikam jau tomēr jāmēģina labāk atrast, par ko pasmieties."
Dita Lūriņa izrādē atveido Saeimas deputāti Lindu Cibāni, kā saka aktrise – par to būtu jākliedz un par to būtu jāiet ielās, lai šo absurdo realitāti beidzot apturētu: "Birokrātija – tas ir tiešām ārprāts, tas ir tas, kas mūs iznīcina šobrīd. Un jautājums ir – vai mēs tiešām esam tik kūtri un vienaldzīgi, ka mēs ļaujam tam tā notikt, vai tā ir kāda ļaunprātība un kāds ir ieinteresēts. Jo patiesībā tas absurds, ar ko nākas saskarties ik uz soļa, tiklīdz tu mēģini sakārtot kaut kādus dokumentus vai kaut kādas viselementārākās ikdienas lietas, ir prātam neaptverams.
Es domāju, par to mums būtu jākliedz un par to patiesībā būtu jāiziet ielās, lai šo absurdu apturētu.
Patiesībā politiskajiem žurnālistiem vajadzētu ķert mūsu skatītājus, kas nāk ārā no zāles, jo viņiem noteikti būs, ko teikt. Pat neatkarīgi no tā, ko viņi domā par mums kā par mākslas notikumu. Bet tas "paraus" vaļā šo personīgo viedokli par realitāti, kurā mēs dzīvojam un kuru mēs ļoti bieži laižam tā kā gar ausīm, lai netērētu nervus. Tomēr es ļoti ceru, ka mēs "parausim vaļā" šo – nu, bet pagaidiet, nostājamies uz divām kājām un ieraugām, un pasakām, ka tas ir absurds, kurā mēs dzīvojam!"
Ināras Sluckas jauniestudējuma pirmizrāde "Aizliegtais pianīns" Nacionālajā teātrī skatāma ceturtdien, 15. septembrī.
