Izskatās, ka civilizētā pasaule tagad ir ļoti aizņemta ar darbu pie kļūdām. Kāds cīnās pret diskrimināciju, kāds mēģina uzlabot konstitūciju, kāds – ekoloģiju, vēl kāds – medicīnu. Bet režisors Nastavševs otro reizi trīs gadu laikā ķēries pie “Trīs māsām”. Kā šī 120 gadu vecā luga sasaucas ar mūsdienu satraucošajiem jautājumiem?
Marija Linarte (izrādē tēlo Mašu, vidējo māsu): Vlads teic, ka šī luga ir par pārmaiņām un mierīgā laikā neder, sociums uz to neatsaucas. Tagad ir nemierīgi laiki. Diemžēl par šo pandēmiju ir jārunā, taču pasaule tās dēļ pagriezusies par 180 grādiem. Mēs tagad dzīvojam, domājot, ka “kovids” aizies un viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Taču nē, mēs jau citādi domājam, citādi kontaktējamies, vairs negribam pieiet tuvu cits citam. Tomēr, attālinoties fiziski, kļūstam tuvāki vispārcilvēciskā nozīmē, jo saprotam saskarsmes cenu… Un arī “Trīs māsu” varoņu likteņos ir gaidāmas pārmaiņas, viņi to jūt. Jo šī luga ir sarakstīta pirms revolūcijas, kad jau varēja nojaust, ka muižniecība dzīvo pēdējās dienas un visa ierastā kārtība drīz sabruks. Lūk, ir mazā sabiedrība – ģimene, ar savu iekšējo mikroklimatu, ir lielā sabiedrība – valsts, ir mūsu planēta un globālais klimats. Un ko mēs darīsim, kad nokļūsim jaunos apstākļos?...
Inese Pudža (izrādē tēlo Olgu, vecāko māsu): Cilvēkiem vienmēr ir ļoti grūti, kad viņi nezina, kas viņus gaida turpmāk. Protams, mēs katru rītu ceļamies un ejam uz darbu, mums ir ģimene, bērni, pienākumi, taču, ja situācijai zūd stabilitāte, mēs iekrītam stresā. Droši vien tāda ir cilvēka daba, bailīga – nezināmais mūs baida. Un arī Čehovam “Trīs māsās” ir tieši šāda situācija. Varoņi jau tā dzīvoja ne pārāk viegli, katram ir sava iekšējā sāpe, kaut kas nepiepildīts, bet turpmāk vispār ir kaut kas nesaprotams. Skaidrs, ka viņi ne minūti nevar nomierināties.
Anta Aizupe (izrādē tēlo Irinu, jaunāko māsu): Man šķiet, ka 120 gadu distance pilnīgi nav jūtama. Čehovs runā par cilvēkiem, un nav svarīgi, kāds ir viņu sociālais statuss un kādā laikā viņi dzīvo – viņi meklē dzīves jēgu, kā mēs visi pastāvīgi darām. Man tas ir ļoti aktuāls teksts.
Kā jums šķiet – vai māsām ir vienlīdzīgas lomas vai arī tomēr kāda ir svarīgāka par pārējām? Vai arī viss ir atkarīgs no aktrises?
Marija:Protams, atkarīgs no aktrises. Kad mācījāmies, mums vienmēr teica – nav mazu lomu, ir mazi aktieri. Taču man šķiet, ka labi nospēlēt trīs māsas var tikai tajā gadījumā, ja radīsies ansamblis.
Tiklīdz kāda gribēs būt soliste un sāks vilkt segu uz savu pusi – nebūs saķeres, savstarpējās saiknes.
Mums jādomā par visām trim uzreiz! Jāatklāj gan sava personāža, gan pārējo māsu raksturs! Varbūt pēc teksta arī šķiet, ka viņas nedaudz distancējas cita no citas, tomēr īstenībā viņas ir ļoti tuvas. Lūk, viņa paskatījās uz mani un viņai uzreiz ir skaidrs – man šodien ir slikta diena…
Jā, te visas lomas ir vienlīdzīgas. Tomēr ir viena, kura droši vien ir grūtāka par citām – Olga. (Inese, kas tēlo Olgu, izbrīnīti skatās.) Jo viņai pašā sākuma ir liels monologs. Tas nemaz nav vienkārši – tā atklāt izrādi.
Anta: Es pievienojos Marijai. Mums ir paveicies, mēs trīs esam īsta komanda, saliedēta. Mums ir ieradums citai palīdzēt. Esam ļoti dažādas, taču lieliski cita citu jūtam. Par konkurenci vispār nav runas. Mēs ne sekundi neesam aizdomājušās un neaizdomājamies, kura no mums ir galvenāka. Iespējams, ar citiem cilvēkiem būtu kaut kā citādi.
Inese: Mēs pat domājām, ka varbūt katrā izrādē spēlēsim citu māsu, mainīsimies lomām. Galu galā no šīs ieceres atteicās. Bet mēs patiešām esam kā trīs krāsas. Tās cita no citas atšķiras, bet pamēģini kaut vienu no gleznas izņemt – viss uzreiz kļūs bāls un garlaicīgāks.
Bet vai spējat pieņemt visu savu varoņu rīcību – nevis kā aktrises, bet kā sievietes, cilvēcīgi? Kas jums ar viņām kopīgs?
Marija: Reiz Vlads man pajautāja: “Marija, vai esi atradusi prototipu?” Es viņam atbildēju: “Jā, esmu atradusi! Tā esmu es!” Tajā ziņā, ka es labi saprotu Mašu un attaisnoju viņu. Un vēl mēs uztaisījām pirmo cēlienu tā, ka šis viņas vīrs, Kuligins - viņš ir tāds neliels barbars, mājas tirāns, nevienu nemīl. Un tad viss nostājās savās vietās. Citādi līdz šim es domāju, ka Maša ir vienkārši tāda izlutināta jauna sieviete, ģenerāļa meitiņa. Tagad jau mani vairs nepārsteidz, kāpēc viņa ielaidusi savā dzīvē Veršiņinu – tas ir vienīgais cilvēks, kas viņā klausās. Vispār izrādes galvenā problēma ir tāda, ka neviens nevienā neklausās. Vai arī klausās, bet nedzird… Šajā ziņā Veršiņins Mašai ir izņēmums… Jā, mums ar viņu ir daudz kopīga. Taču atšķirība ir tāda, ka es neesmu precējusies, bet Maša ir, bet, ja man laulībā rastos tāda situācija, es nekavējoties aizietu.
Inese: Man ļoti patīk klusuma zona, kurā ir mana varone. Šajā ziņā mēs esam līdzīgas - arī es, tāpat kā Olga, ne vienmēr izrādu, kas ir manī. Tomēr man ir ģimene, bērns, bet Olga ir vientuļa, viņa ir vecākā un it kā aizstāj māsām māti. Bet ko lai dara – vecāki miruši, ligzda izjukusi… Droši vien viņa būtu maigāka, ja dzīve būtu iegrozījusies citādi… Man ir pazīstama šī izjūta – ka man vienkārši jābūt stiprai, vajag nozīmē vajag, no manis ir atkarīgi citi cilvēki… Marija un Anta par mani smejas! Viņām šķiet, ka es esmu Olga!
Marija: Inese tāpat kā Olga mēģina visiem palīdzēt, kad ir slikti. Tomēr Olga vienmēr uzskata, ka viņai ir taisnība, bet Inese teic, ka katram ir sava taisnība. Tas ir vienīgais, kas viņas atšķir.
Anta: Pašā sākumā, vēl kad lugu lasīju pirmo reizi, es Irinu izjutu labāk par visiem pārējiem personāžiem. Šie viņas monologi – varēju tos pieņemt kā savus, tik ļoti tie saskan ar to, ko pati jūtu. Lūk, viņa no rīta atver acis un sev teic: sāku jaunu dzīvi, strādāšu, izdarīšu to, to un to. Bet pēc tam izrādās – jā, kaut kas ir izdarīts, taču nepriecē. Taču es, ja godīgi, esmu vecāka par Irinu. Un bieži domāju par tādām kā viņa, divdesmitgadīgām meitenēm, par to, cik daudz gaismas ir viņu acīs, cik daudz cerību, ka priekšā ir tikai labais. Gribu atrast krāsas, lai nodotu tālāk šo prieku, šo ticību laimīgajai nākotnei. Nē, tā nav, ka vairs neprotu sapņot, es arī tagad sapņoju. Bet nepavisam ne par to, par ko sapņoju divdesmit gadu vecumā.
Jūs uz skatuves trijatā esat satikušās tikai vienu reizi, izrādē “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Pārējie aktieri arī ir no dažādām trupām. Vai tas ir ļoti jūtams mēģinājumos? Darbam netraucē?
Marija: Nē, šajā ziņā pagaidām ir viegli. Mēs tomēr visi arī agrāk esam strādājuši ar Vladu, zinām, ka iestudēšanas process viņam nenotiek kā citiem režisoriem, pat ja viņš iestudē valsts teātrī. Bet tas, ka līdz sīkumiem pazīsti partnerus uz skatuves, reizēm nāk nevis par labu, bet par sliktu – tu jau vari prognozēt jebkuru kolēģu rīcību, tāpēc zūd kaut kāds smalkums, spontānums.
Аnta: Man šķiet svarīgi arī tas, ka “Te sākas nakts” bija pavisam nesen. Un visi seši cilvēki, kuri tajā piedalījās, tagad spēlē “Trīs māsās”. Mēs esam aktieriski ļoti satuvinājušies, strādājot Ģertrūdes ielas teātrī. Esam kļuvuši kā viens organisms.
Inese: Man ir darba pieredze repertuāra teātrī, un varu teikt, ka arī tur ne vienmēr izdodas izdarīt tā, lai visi skatītos uz vienu pusi. To nevar izrēķināt iepriekš. Bet mēs, lūk, saskanam – iespējams, tas ir nejauši. Un man patīk, ka varam sēdēt mēģinājumos, skatīties, kā strādā citi, atklāti teikt, kas iznācis, bet kas – ne visai. Mēs mēģinām cits citam palīdzēt. Nav tā, ka katrs vienatnē ar savu lomu kādā stūrī ņemtos. Kad sejās ir interese, nevis garlaicība, – tas ir ļoti svarīgi.
Visi “Trīs māsu” personāži katastrofāli neprot dzīvot šodien un būt laimīgi. Bet vai jums šī prasme ir dota? Vai to var sevī izaudzēt – iemācīties būt laimīgam, neskatoties ne uz ko?
Anta: Tieši par to runā mana varone un par to es pastāvīgi domāju. Es, protams, sev jautāju – kāpēc Irina vienkārši neapsēžas un neielūkojas sevī, kāpēc viņa mētājas un nespēj nomierināties. Te ir jautājums arī par jaunību, par to vecumu, kad vēl ir viegli domāt par to, kas būs priekšā, un par to, kas jau bijis. Īpaši par to, kas būs. Bet es, Anta, mēģinu strādāt ar sevi, lai iemācītos izjust sevi šajā dienā un tajā dzīvot. Man tas šodien vispār ir viens no galvenajiem jautājumiem. Un, starp citu, dažkārt jau izdodas biežāk. Ir, ir tādi momenti!
Marija: Droši vien viss nāk no mīlestības pret sevi. Bez tās nav harmonijas. Atceros, pirms gadiem pieciem sešiem, kad tikko biju beigusi akadēmiju, sāku sev jautāt – ko tu gribi dzīvē? Kas tev vajadzīgs laimei? Ko sabiedrība no tevis gaida un ko tu no sevis gaidi pati? Pirms tam es ne par ko tādu neaizdomājos. Bija lietas, kuras darīju pēc inerces – bet īstenībā tās man nebija interesantas. Pastāstīju mātei, kādi jautājumi mani satrauc un cik man grūti, jo katrs svarīgs jautājums izraisa ļoti daudzus citus jaunus svarīgus jautājumus, un māte atbildēja – labi, ka esi par to aizdomājusies, vēl būdama tik jauna, jo ir cilvēki, kas tikai 40, 50 vai 60 gadu vecumā attopas, ka eksistē it kā pēc inerces, neapzināti, neizvirzot sev mērķus. Bet bez tā nevar iemācīties dzīvot šodien un vispār dzīvot – tā arī paliksi skrūvīte sistēmā…
Es mācos, es mēģinu, es ļoti ticu Dievam un zinu, ka tad, kad biežāk eju uz baznīcu, biežāk sarunājos ar Dievu, man izdodas labāk dzīvot.
Inese: Protams, dzīve īstenībā nav viegla lieta, tomēr šķiet, ka man ir dots uz to skatīties gaiši. Šo prasmi neesmu speciāli izstrādājusi un ne no kurienes neesmu ņēmusi, nevar teikt, ka mans liktenis ir bez mākoņiem. Jā, katru dienu jāizdara izvēle. Dažkārt redzu cilvēkus, kuri izvēlas ciešanas un tajās dzīvo. Viņiem šķiet, ka viņu ciešanas ir lielākas nekā citiem. Bet tā tas nav. Visi cieš, visiem ir grūti. (Nav runa par slimiem bērniņiem un cilvēkiem, kurus nomocījušas slimības vai nelaime, tā ir īpaša saruna.) Nezinu, kas ar mani būs tālāk, vai atradīšu spēkus vienmēr pieņemt to, kas notiek, un nedarīt citam sliktu tāpēc, ka man ir slikti. Tas nav viegli, es pieļauju daudz kļūdu. Tomēr man palīdz tas, ka līdzās ir cilvēki, kuru pasaules uzskats ir līdzīgs manam. Un es cenšos, cenšos iet pa gaismas ceļu.
Uz Maskavu, uz Maskavu, visu laiku atkārto māsas. Bet vai kāda no jums ir bijusi Maskavā? Vai arī varbūt jums ir cita sapņu pilsēta?
Anta: Kad man bija divdesmit gadu, es visu laiku domāju – uz Ņujorku, uz Ņujorku! Šķita - pietiek tikai līdz tai nokļūt, un viss būs lieliski… Un es centos. Pēc skolas piedalījos konkursā, lai iegūtu iespēju tur mācīties. Tomēr izrādījos otrā. Toties iestājos mūsu Kultūras akadēmijā aktiermākslas kursā – un izdarīju izvēli… Pēc tam esmu bijusi Ņujorkā divreiz. Pirmo reizi tā bija tieši tāda kā manos sapņos, es raudāju, kad pienāca laiks atgriezties. Bet otro reizi viss jau bija citādi. Tuvāk realitātei… Es sapratu, kāda dzīve tur ir aktieriem, tikos ar vairākiem latviešiem, kuri tur apmetušies jau sen, runāju ar viņiem par šo tēmu… Latvijā teātra cilvēkiem ir daudz vieglāk, mums situācija profesionālā ziņā ir brīnišķīga, burvīga… Bet šī sajūsma par Ņujorku - tā bija, es to lieliski atceros. Tā bija ļoti, ļoti spēcīga.
Marija: Maskava ir viena no manām mīļākajām pilsētām. Es mēģinu kaut reizi gadā tur pabūt, bez jebkādiem mērķiem, vienkārši baudīt. Bet 17 gadu vecumā es juku prātā Īrijas dēļ, man šķita, ka tur esmu gatava dzīvot jebkur, kaut vai teltī mežā. Biju nodomājusi tur mācīties vai apprecēties, lai tikai paliktu.
Taču tajā brīdī, kad man tiešām parādījās iespēja aizbraukt jebkur, es pēkšņi sapratu, ka negribu nekur braukt.
Ka man patīk šeit. Jā, dažkārt rodas izjūta, ka Rīga ir ļoti maza, ka šeit nekas nenotiek, bet pēdējos trīs mēnešos es kaut kā ļoti skaidri sapratu, ka vienkārši esmu iemīlējusies šajā pilsētā. Bet arī Maskava ir mana mīlestība! Varbūt pat ne pilsētas, bet cilvēku dēļ. Te visi domā, ka esmu pārāk skaļa, traka. Bet Maskavā cilvēkiem mentalitāte ir kā man.
Inese: Ar mani viss ir dīvaini. Man patīk ceļot, taču man vajadzīgs laiks, lai izprastu pilsētu. Bet vēl mani neatstāj izjūta, ka visur staipu sev līdzi “čemodānu”, kas ir manī, – gan uz Maskavu, gan Ņujorku. No tā nevar ne aizbēgt, ne tikt no tā vaļā. Jā, Maskavā esmu bijusi; pēc tūristes iespaidiem, man tā droši vien ir pārāk liela. Marijai, man šķiet, iekšējā brīvība ir tāda, ka viņai nepieciešama megapoles enerģija. Es esmu citāda. Labāk sēdēšu mežā.
- “Trīs māsas” rādīs kultūras un izklaides centrā “Hanzas perons” 31. jūlijā, 3.–5. un 8.–12. augustā. Izrādē piedalās Anta Aizupe, Inese Pudža, Marija Linarte, Dana Bjorka, Kaspars Dumburs, Jurijs Djakonovs, Maksims Busels, Igors Šegelovskis, Anatolijs Fečins, Āris Matesovičs. Režisors – Vladislavs Nastavševs. Komponisti – Vladislavs Nastavševs un Ivans Lubeņņikovs (Krievija).
