Izrādes režisore ir Paula Pļavniece, dramaturgs – Kārlis Vērdiņš. Lomās – Anta Aizupe, Āris Matesovičs, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Ance Strazda, Reinis Boters. Kustību režisors – Rūdolfs Gediņš, komponists – Kārlis Tone, scenogrāfs – Andris Kaļiņins, gaismu māksliniece – Nikola Suhareva.
Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilgusi vairāk nekā divus gadus – no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim. "Pēc gadu desmitiem ilgas slapstīšanās Viktors Arājs tiek arestēts un stājas vācu tiesas priekšā," teikts izrādes aprakstā. "Viņa vārds sen kļuvis par holokausta simbolu Latvijā, daudzi viņa komandas vīri sodīti ar nāvi, nokļuvuši Sibīrijā vai cietumā, par citiem interesējas rietumu valstu izmeklētāji. Bet kā pierādīt Arāja vainas patiesos apmērus, ja klusē gan viņa vainas dēļ mirušie upuri, gan viņa dzīvie līdzdalībnieki?
Gadiem ilgā tiesas sēde liek uzdot jautājumus par nozieguma un soda samērojamību un par pārbaudījumiem, ko tiesai un arī visai sabiedrībai uzliek liela mēroga noziedznieku tiesāšana.
It īpaši tādu noziedznieku, kas gadiem ilgi dzīvo ar neierobežotas varas un nesodāmības apziņu."
Izrādes režisore Paula Pļavniece par darbu pie iestudējuma sacīja: "Pēdējā gada notikumu kontekstā mūs nav likusi mierā doma par taisnīgumu. Ieraugot ļaunuma un netaisnības pārspēku gan globālā, gan vietējā mērogā, šķiet, ka mūsu morālā kompasa diktētos priekšstatus par taisnīgumu vajadzētu atspoguļot arī tiesiskajam taisnīgumam. Taču tā nenotiek un vēsture atkārtojas – netaisnība uzvar un pāridarītāji pēc ilgu gadu prombūtnes atkal atgriežas uz skatuves. Izrādes veidotāji, domājot par šo novērojumu, priekšplānā izcēluši kādu veiksmīgu, vēsturisku tiesas procesu, lai, to aplūkojot un izdzīvojot, izdarītu secinājumus par morālā un tiesiskā taisnīguma līdzāspastāvēšanu."
Dramaturgs Kārlis Vērdiņš norādīja: "Darbs pie izrādes teksta atklāja šī tiesas procesa sarežģītos politiskos un vēsturiskos kontekstus. Tas uzrādīja atšķirīgās pieejas holokausta noziegumu izpētē un noziedznieku sodīšanā abās dzelzs priekškara pusēs, kā arī "brīvās pasaules" tiesas paradoksālo dabu, kurā apvienota gan vajadzība pēc ētiski izsvērtiem, taisnīgumu atjaunojošiem spriedumiem, gan arī apsūdzētā interešu un vajadzību respektēšana, kas brīžiem draud pārvērst šo procesu bezgalīgā absurdā, kurā taisnīguma atjaunošana kļūst neiespējama."
