LTV raidījumā "Kultūrdeva" Herberts Laukšteins un Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze, vērtējot Kultūras ministrijas retoriku, kas iedala teātrus reģionālās un nacionālās nozīmes teātros, un valsts atbalstu Covid-19 krīzē, norāda, ka plānotās izmaiņas nodokļu sistēmā autoratlīdzību saņēmējiem ietekmēs arī teātrus. "Nākamais gads Liepājas teātrim būs vēl sāpīgāks nekā šis," norāda Laukšteins.
ĪSUMĀ sarunā paustais:
- No Kultūras ministrijas ir izskanējusi retorika, kas iedala teātrus reģionālās un nacionālās nozīmes teātros.
- Šī attieksme redzama teātriem piešķirtajās naudas summās Covid-19 seku novēršanai.
- Sniedze: Ir problēma, ja vienam piešķir 20% no apgrozījuma, Valmieras teātrim ir 3,9% no apgrozījuma, Daugavpilij 1,4%.
- Liepājas teātrim valsts atbalsta finansējumu nepiešķīra, jo tas ir pašvaldības teātris.
- Laukšteins: Man nevajadzēja iet presē kā cīnītājam. To vajadzētu darīt politiķiem.
- Plānotās izmaiņas nodokļu sistēmā autoratlīdzību saņēmējiem ietekmēs arī teātrus.
- Laukšteins: Nākamais gads Liepājas teātrim būs vēl sāpīgāks nekā šis.
Henrieta Verhoustinska: Ņujorkas Metropoles opera paziņojusi, ka viņi savas durvis skatītājiem vērs tikai pēc gada – nākamā gada septembrī. Mums tomēr teātra durvis ir vaļā. Kas šobrīd ir jums lielākais izaicinājums, ar kuru jums jāsaskaras?
Herberts Laukšteins: Lielākais izaicinājums droši vien ir spēlēt izrādi, jo tā zāle ir pustukša un aktieri, kuri ir pieraduši pie citādas enerģijas apmaiņas, viņiem ir pedālis grīdā jāspiež.
Evita Sniedze: Skaidrs, ka tās tukšās vietas rada tādu baigo nolemtības sajūtu. Visas prognozes bija tādas, ka no oktobra varēs sākt strādāt ar pilnu jaudu. Protams, ka nevarēs. Mēs redzam realitāti un priecājamies par to, ka mums šobrīd ir 30% un 50% aizpildītas telpas. Psiholoģiski ir grūti tāpēc, ka aktierim ir jāiet un jāspēlē. Valmieras teātris sāka spēlēt jau maijā, kad zālē vispār bija 24 cilvēki. Tad tā sajūta bija ļoti, ļoti jocīga. Tad, kad jau piepildījās, kas ir 30%, tad ir drusku labāk. Bet, ja tu spēlē komēdiju… Ar traģēdiju vēl ir okei tukša zāle, klusums, cilvēki raud, bet tad, kad ir komēdija, tad ir ļoti grūti, jo tu dabū enerģiju tieši trīs reizes mazāk. Cilvēki arī, kad viņu ir mazāk, tad kautrējas vairāk. Tas ir grūtāk.
Otrs ir finansiālais aspekts – brīdis, kamēr tu vispār varēsi kaut kā atsperties un sākt domāt par jaunu izrāžu iestudēšanu, šobrīd ir neparedzams.
Herbert, kas šobrīd būtu vairāk vajadzīgs tam skatītājam, skatītāju retajām rindām – komēdijas vai drāmas?
Herberts Laukšteins: Es tā neesmu šķirojis.
Evita Sniedze: Ko tev pērk?
Herberts Laukšteins: Man pērk visu. Jāturpina ir teātris ar visu savu daudzveidību. Sākot ar komēdijām un beidzot ar mūzikliem un traģēdijām. Mūziklu, piemēram, mēs šobrīd mūsu “Purva bridēju ugunī” nevaram spēlēt tādēļ, ka tur ir milzīgas skatuves izmaksas, kas tiek aizņemtas izrādē, un ar to piepildījumu nevar nosegt tos izdevumus. Līdz ar to mēs esam visas pārdotās izrādes sarēķinājuši un gaidām to brīdi, kad varēsim atdot viņiem naudu.
Tas gaišais stars šobrīd jums ir kas – jaunais kurss? Valmierā arī ir jauns aktieru kurss.
Herberts Laukšteins: Tā jau ir tāda mīlestība. Tur par stariem nav runa, tā ir liela mīlestība. Mēs esam jau par trīs, trīs ar pusi gadiem abpusēju mīlestību iemantojuši. Tas man pašreiz ir motivācija.
No Kultūras ministrijas ir izskanējusi tāda retorika, kas iedala teātrus reģionālās un nacionālās nozīmes teātros. Gribētos arī pasaukt dažus ciparus, kas attiecas uz līdzekļiem Covid-19 seku novēršanai, kas tika piešķirti dažiem teātriem. Latvijas Nacionālajam teātrim 941 801 eiro, Dailes teātrim vairāk nekā 1 005 157 eiro, Jaunajam Rīgas teātrim gandrīz 487 351 eiro, Rīgas Krievu teātrim 292 120 eiro, Latvijas Leļļu teātrim 240 991 eiro, Valmieras Drāmas teātrim 82 340, tātad trīs reizes mazāk nekā Leļļu teātrim, un Daugavpils teātrim 24 269 eiro. Un kā mēs zinām Liepājai finansējums netika piešķirts, jo Liepājā mums ir pašvaldības teātris. Kāpēc tāda atšķirība, jūsuprāt, Evita?
Evita Sniedze: Par to atšķirību es nevarēšu pateikt, jo tā ir jājautā Kultūras ministrijai.
Bet kaut kāds pamatojums taču tika teikts.
Evita Sniedze: Jā, un es arī “Delfu” rakstā vēlreiz lasīju par šīm te tabulām, ko teātri paši aizpildīja. Es gribētu vērst uzmanību, ka problēma nav tajā, ka trīs reizes vairāk vai četras reizes mazāk. Protams, es saprotu. Un visi arī saprot. Protams, arī šie teātri šajā brīdī ir nolikti neizdevīgā situācijā, jo Dailes teātrim tika, Valmierai tika, mēs jau neesam tādā ziņā konkurenti. Tur vienkārši tas dalījums tāds ir sanācis.
Tā problēma, es domāju, ir tāda, ka nav paņemts vērā, cik tas ir procenti no apgrozījuma.
Ja vienam ir 20% no apgrozījuma un Valmieras teātrim ir 3,9% no apgrozījuma, Daugavpilij 1,4% es domāju, ka tur ir problēma. Nevis tas, ka trīs reizes vai četras reizes…
Respektīvi, tev nepietiek ar šiem līdzekļiem, lai segtu tās izmaksas.
Evita Sniedze: Jā, man nepietiek, bet es atšķirībā no Oļega Šapošņikova (Daugavpils teātra direktors – red.) to sapratu ātrāk, un man notika sarunas ar Kultūras ministriju. Tās ir devušas kaut kādus rezultātus.
Tu runā par tiem diviem ar pusi miljoniem nākamgad infrastruktūrai?
Evita Sniedze: Nē. Par to, protams, arī paldies, bet tā ir cita nauda, kā mēs zinām. Bet nē, man iedeva vēl naudu jauniestudējumiem. Ja tās nebūtu, tad Valmieras teātris šobrīd nevarētu iestudēt nevienu jauniestudējumu, jo skaidrs, ka ar šo naudu mums pat nepietiek viena mēneša algai. Un Valmieras teātrim tajā brīdī piešķīra 35% mēnesī algu izmaksai. Es domāju, ka problēma bija tajā, ka labi – viens ir tā tabula, kur bija jāaizpilda naudas plūsma, kurā reālais naudas zaudējums bija tiešām tā biļešu kompensācijas nauda, kas būtu jāatdod skatītājiem. Tabulā bija arī skaitļi par to, kāds būs ieņēmumu kritums un tā tālāk. Bet runa vēl bija par to, ka tā kompensācija būs algām. Un mēs arī iesniedzām štatu sarakstu. Kas gan cits varēja būt atskaites punkts kā štatu saraksts, kurā tu zini algas, un tam var iedot, un es domāju, ka tad nebūtu pārpratumu kaut kādā mērā tam visam.
Bet tam nav saistības ar to, ka ir galvaspilsētas teātri un reģionālie teātri?
Evita Sniedze: Man, protams, bija ļoti sāpīgi lasīt šo Kultūras ministrijas pārstāvju viedokli.
Man tika atsūtīts e-pasts, un man atvainojās tieši par šo izteikumu.
Herbert, tu arī saņēmi šādu e-pastu?
Evita Sniedze: Nē, viņš netika minēts šajā visā.
Herberts Laukšteins: Nē, bet es to esmu izjutis tiešā veidā pie galda.
Evita Sniedze: Es esmu direktore. Man sāp par maniem aktieriem. Izlasot šādu skaidrojumu tam, tad mēs sākam domāt, ko nozīmē "liels aktieris" un ko nozīmē "mazs aktieris". Vai tas, ka tev, Valmieras teātrim, vairākus gadus ir “Spēlmaņu nakts” balva par labāko aktieri. Kas tas ir tāds – tad tas ir labs aktieris vai tas ir slikts aktieris? Un tās algu atšķirības patiesībā sen jau vairs nav tik lielas, un Kultūras ministrija arī ir noteikusi aktieriem to obligāto algu, kas ir jāsaņem. Gan Daugavpilī, gan Dailē. Runa ir runa par to piemaksu daļu, kas notiek, spēlējot izrādes.
Herbert, tu teici, ka pie galda esi izjutis šo te attieksmi pret reģionāliem teātriem kā pret otršķirīgiem?
Herberts Laukšteins: Jā, Kultūras ministrijā, pārrunās, kad man no galda pretējās puses pateica: “Bet tas taču ir Nacionālais teātris!” Kas ir Liepājas teātris? Liepājas teātris ir vecākais.
Paskaidrojot lasītājiem, kuri nav sekojuši līdzi peripetijām. Liepājas teātra lielā problēma izrādījās tā, ka iepriekšējās krīzes gados tas tika pārvērsts no nosacīti valsts teātra par pašvaldības teātri. Par pašvaldības pārziņā un aprūpē esošu teātri, un tas arī bija iemesls, kāpēc Liepājas teātris nesaņēma šo naudu Covid-19 pandēmijas seku likvidācijai no valsts. Kā, Herbert, ir atrisinājusies situācija? Vai pašvaldība tiešām garantē visu šo zaudējumu segšanu? Vai tev vēl, kā teikt, nauda nav ienākusi makā?
Evita Sniedze: Tu saki “tev”. Man liekas tā problēma ir, ka visi uztver šo problēmu “nacionālas nozīmes teātris vai reģionālas nozīmes teātris” it kā mēs cīnāmies tā, it kā tā būtu vai Valmieras darīšana vai Liepājas darīšana. Patiesībā Daugavpils [teātris] jau ir tāpēc, ka šis teātris veic ļoti nozīmīgu funkciju. Tas saglabā kultūru un valodu šajā reģionā. Liepāja dara to pašu, un es uzdrošinos cerēt, ka Valmiera ne par kapeiku nav sliktāka, kopjot šo nacionālo nozīmību.
Bet tomēr, Herbert, vai tev šobrīd ir iestājusies lielāka drošība par nākotni, nekā tā bija pirms mēneša?
Herberts Laukšteins: Kamēr man tās naudas nav, man nav garantijas.
Un tev vēl nav?
Herberts Laukšteins: Man viņas vēl nav, bet ir solījumi.
Oktobra vidū būs Liepājas budžeta grozījumi, tad arī tiks skatītas mūsu vajadzības.
Vai tev ir kaut kāds plāns A, B, C?
Herberts Laukšteins: Tie A, B, C plāni jau ir, sākot no pavasara. Mainoties ierobežojumiem, tiek taisīts tāds plāns, tāds plāns un tāds plāns. Es nedomāju, ka man vēl būtu jāturpina kaut kādi plāni taisīt. Mēs esam vienā valstī, vienā nozarē. Un, lūdzu, man nevajadzēja iet ar karogu un presē plivināt sevi kā cīnītāju, revolucionāru vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. To vajadzētu darīt politiķim. Apsēsties pie galda, [atzīstot, ka] tāda ir valstī problēma, lai viņi risina. Tā būtu bijis pareizi. Attiecībā “reģions – centrs” – ir valstis, civilizētas valstis, kur strādājot reģionos, tu saņem koeficientu, ka tiek attīstīta reģiona attīstība.
Nevis centralizācija, bet decentralizācija.
Herberts Laukšteins: Decentralizācija, un tā ir harmoniskas valsts attīstība.
Evita Sniedze: Nē, jo, piemēram, ja mums brauc režisors no Rīgas, mums katram teātrim nāk klāt aptuveni tūkstotis, lai viņu izmitinātu. Visai radošajai grupai. Mums tas mākslinieks, tie izdevumi sanāk daudz dārgāk nekā Rīgas teātriem. Mums atšķiras – piemēram, lielāka skatuve par Valmieras skatuvi, kvadrātmetros, ir tikai Dailes teātrim. Tā kā, protams, mēs esam ļoti ekonomiskā režīmā un arī mēģinām – mums ir vairāk barteri, mums ir lētākas iespējas, darbaspēki, kaut kas tāds no izgatavojošā. Mēs to darām lētāk, bet principā skatuves lielumi mums jau neatšķiras.
Herbert, kāda ir sajūta šobrīd taviem aktieriem? Kādas runas tu dzirdi gaiteņos? Kāds noskaņojums?
Herberts Laukšteins: Nu, man ir tieši teksti bijuši – klau, tādā un tādā teātrī grasās par galveno lomu maksāt tik un tik. Baigi labi.
Ir iesēta kaut kāda sēkla, kura priekš reģionālajiem teātriem nav labvēlīga.
Evita Sniedze: Un tajā pašā laikā es gribu teikt, ka reģionos strādā cilvēki, kuri ir pašpietiekami un kuri apzinās savu vērtību. Protams, ir kaut kādā mērā attīstība vairāk un kaut kad nav, bet tikai tad cilvēki paliek reģionālā teātrī, dibina ģimenes, paliek tur un strādā. Viņiem nevajag to sajūtu, ka viss notiek Rīgā.
Herberts Laukšteins: Par šo te decentralizāciju var runāt, kā piemērs šis pats Klaipēdas kurss, kurš tika ārpus…
Kuru pabeidza Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Mārtiņš Kalita.
Herberts Laukšteins: Jā, 16 jauni aktieri pēc studijām Klaipēdā, viņi ieradās Liepājas teātrī, un visi tur arī palika. Pretestība tam bija liela, šim eksperimentam. Pēc jau notikušā šobrīd un pēc 10 gadu šo jauniešu darba…
Nav iedomājams Liepājas teātris bez viņiem. Kā jūs jūtat koleģiālu vai nekoleģiālu atbalstu no Rīgas teātriem, jo tu runāji par Valmieras patriotiem, bet mēs nevarējām, protams, nepamanīt, ka viens no galveno lomu spēlētajiem Imants Strads šobrīd jau spēlē Dailes teātrī. Kāda ir tā sajūta, vai ir kolēģu atbalsts vai tomēr tā konkurence?
Evita Sniedze: Valmieras kolēģu atbalsts?
Nē, es domāju Rīgas teātru, kuri labprāt nosmeļ tos krējumiņus.
Evita Sniedze: Es domāju, ka katrs gadījums ir individuāls. Patiesībā, ja papētītu šos gadījumus vairāk, tad Valmierā ik pa laikam ir bijuši gadījumi, kad pāriet aktieris strādāt. Viņu pamana Valmierā tieši, un viņš pāriet strādāt uz Rīgu. Tas jau nav nekas slikts. Aktierim gribas izaicinājumus, arī Imanta gadījumā tā ir viņa izvēle. Viņam gribas izaicinājumus. Ja viņš aizgāja – Elīna [Vāne] palika.
Arī Kārļa Avota gadījums?
Evita Sniedze: Kārļa Avota gadījums ir citādāks, jo, protams, ka viņa gadījums pierāda, ka mēs runājam par jaunā kursa noturēšanu un tā tālāk. Kārļa gadījumā es viņam divus gadus maksāju ļoti labu algu, ap 900 eiro, un viņš studēja, lai pēc tam būtu mūsu teātrī.
Vispār tas bija uzmetiens.
Evita Sniedze: Tas gadījums pierāda, ka ir pilnīgi vienalga, vai tev ir līgums, vai tev ir maksāta alga, vai tu esi štatā. Ja tev ir piedāvājumus un tu gribi iet, tad tu to izdarīsi. Un kā Žagars teica, ka viņš taču nav vergs, viņam ir brīvas tiesības. Un šajā sakarā tas neveiksmīgais izteiciens par reģionālās nozīmes un nacionālās nozīmes teātriem, protams, ir sāpīgs, jo tu kaut kādā veidā izdari to nodalījumu. Es pat saprotu, cik neveiksmīgi tas tika pateikts, bet vienalga tā doma jau nemainās.
Herberts Laukšteins: Nav vergu, bet ir koleģiālā ētika.
Evita Sniedze: Tu to pateici.
Autoratlīdzību jautājums. Šobrīd šīs autoratlīdzību lietas tiek pārskatītas un būs jāmaksā lielāki nodokļi no autoratlīdzībām – vai tas skar jūsu teātri, vai jums visi ir štatā un jums ir maz autoru?
Evita Sniedze: Protams, ka tas skar teātrus, tāpēc, ka katras izrādes gatavošanā tiek piesaistīti autori. Sākot ar režisoru, beidzot ar horeogrāfu.
Vai šis jautājums bija pietiekoši izrunāts, pirms pieņemt šādu lēmumu?
Evita Sniedze: Kultūras ministrijā par to runāja, valsts sekretāre tiešām sauca kopā cilvēkus un stāstīja par to, kā tas būs.
Un tas variants, ko izrunāja, tajā brīdī likās vismazāk sāpīgais darba devējiem un kaut kādā mērā arī vislielākais labums, ko varētu gūt autoratlīdzību saņēmēji.
Cik tas papildus izmaksās, tu esi rēķinājusi? Vai Herberts ir rēķinājis?
Herberts Laukšteins: Nē, es vēl neesmu. Man pietiekami pagaidām ir jārēķina, kā izdzīvot līdz gada beigām.
Evita Sniedze: Mēs esam rēķinājuši. Man bija tie cipari. Tas, protams, ja paliek tā versija, ko mēs apspriedām un kas tika prezentēta Kultūras ministrijā, tad tas papildus ir pieci procenti pie tā visa. Tas, ka tās lietas ir jāsakārto, tas ir neapšaubāmi. Es domāju, ka šis jautājums ir vēl sāpīgs rakstniekiem, kuriem nav iespējams izdot tādus metienus, lai par to izdzīvotu. Vienkārši kaut kādā brīdī tas kļūst par hobiju. Tādā ziņā teātrim rakstošie dramaturgi, kuri saņem autoratlīdzības, un pārējie ir drusku vairāk pasargāti drīzāk.
Herberts Laukšteins: Es tikai saprotu, ka nākamais gads Liepājas teātrim kā reģionālam teātrim būs vēl sāpīgāks nekā šis gads, jo, ja tas finansējums paliks pašvaldību līmenī, tad pašvaldībai tiks paņemta vairāk nauda projām atkal uz centru, uz valsti, un tur paliks mazāk naudas.
Nodokļu veidā.
Herberts Laukšteins: Jā.
