"Teātra garša"
Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Regīna Razuma: Es pēkšņi aizmirsu, kā tevi sauc.
Reinis Boters: Nekas. Reinis! Reinis un Regīna. Divi “R”. Mums ir izdevies dienas steigā apsēsties pie tējas tases. Man tā parasti nenotiek.
Jā, laikam man arī tā neizdodas.
Īpašs gadījums. Es ieliešu tēju…
Es nobaudīšu.
Kā tev iet? Mēs tak drīkstam “uz tu”?
Noteikti.
Mēs tikko runājām, ka tā oficiāli iepazinušies neesam, bet teātrī saskrējušies esam. Un man šķiet, ka es atceros to vienu reizi, kad es sadūšojos un tev pateicu, ka es redzēju “Cepli” un man ļoti patika. To tu arī atceries?
Jā, bet pirms cik gadiem tas bija?
2018., 2019. gads, iespējams. Kādu laiciņu atpakaļ.
Jā, šie gadi daudz ko ir mainījuši. Pagājušais vispār kaut kāds izkritis…
Nekādas paredzamības vispār nevar būt
Reinis: Kā tu jūties šajā laikā, kad ir tā epopeja ar... visi zinām ko?
Regīna: Kad ir darbs, kad spēlējam izrādes, tad viss ir labi. Un otrā lieta, kas man ir būtiska, tie ir mani mazdēliņi. Tie man rada prieku, gandarījumu un jēgu dzīvei.
Man šis laiks ir pārdomu pilns. Es pašu sākumu, pirmo vilni, uztvēru kā mazliet tādu atvaļinājumu, jo mums Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde, un nākamajā dienā visu aizslēdza ciet. Līdz ar to pēc nenormāla skrējiena bija tāda atelpa. Bet tagad jau tā drūmāk paliek. Es visu laiku, man šķiet, biju optimists, ka tas viss ir pārejošs, bija sajūta, ka visu laiku var redzēt galu, bet tagad brīžiem paliek drūmi. Laikam tādēļ, ka nav paredzamības, nevar saprast, kas notiks.
Bet es no savas dzīves pieredzes varu teikt, ka nekāda paredzamība vispār nevar būt.
Varbūt tas ir apmāns.
Vienkārši tagad tas ir tā kaut kā saasinājies, ir daudz ekstrēmāk izjūtams un redzams. Man liekas, ka tas ir svarīgi, ka cilvēki sāk dzīvot ar šādu domu, ka paredzamības nav, jo ir ik daudz komponentu, kas iespaido mūsu dzīvi, apkārtējo dzīvi.
Man šķiet, ka man vajadzētu izmantot šo brīdi un jautāt tev tās lietas, kuras tu ar savu pieredz vari man varbūt nevis pamācīt, bet ieteikt.
Es vienīgi varu dalīties savā pieredzē.
Pēdējos 10 gadus izjūtu, cik ārkārtīgi atšķirīgi mēs uztveram viens otra teikto, otra domas, otra sajūtas.
Tu kaut ko saki, bet pēkšņi tev ir atbilde, un tu esi tā samulsis, jo tu jau nerunāji par to, tu runāji par kaut ko citu…
Man šķiet, ka kaut kādā ziņā šajā digitālajā laikmetā tas parādās caur to, kā mēs izlasām otra cilvēka ziņas. Mēs viņām varam piešķirt tik daudz nozīmes. Kādu nozīmi gribam, patiesībā. Bet, runājot par pieredzei, kas tev pavisam noteikti ir, es gribēju pajautāt (varbūt, ka tas tāds pārāk nopietns jautājums sarunas sākumā) – kas tev ir tāds pēc visiem šiem gadiem, ko tu esi piedzīvojusi – daudzie režisori, gan kino, gan teātris – ko tu ieteiktu man, tādam jaunam gurķim?
Es tev neko tev neieteiktu. (smejas) Vienkārši ir jādzīvo un jāuztver dzīve pēc iespējas – kā lai to saka – nevis tā kā uzmanīgi, bet atbildīgi. Principā katra situācija tomēr jāuzņem kā pozitīva lieta.
Jā, katra pieredze ir pieredze.
Pieredze ir pieredze. Es arī tavā vecumā biju šausmīgi st... (smejas) es negribu teikt, ka tu esi šausmīgi stulbs, bet es biju.
(smejas) Nē, nu es jau arvien vairāk saprotu, ka es neko nesaprotu. Man liekas, ka tā ir nepārejoša lieta.
Tā tad jau ir tāda pirmā gudrības pazīme.
Par mērķiem un nožēloto
(smejas) Nu jā, es tev piekrītu, ka negatīvos notikumus jeb pieredzes var padarīt pozitīvus, ja mēs no tiem mācāmies.
Vienkārši vajag uzmanīgi dzīvot, vajag domāt par to, kas notiek, nevis dragāt pa dzīvi, vēl un vēl sasniegt. Es kaut kādā intervijā izlasīju, ka tevi raksturo kā mērķtiecīgu aktieri un režisoru.
Mani? Jauki! (smejas)
Kā tu izjūti mērķtiecību? Vai ir jābūt mērķtiecīgam?
Kaut kāda ziņā, protams, ka ir jābūt mērķtiecīgam, lai jebko panāktu. Lai saskaldītu malku, arī jābūt mērķtiecīgam. Es neuzskatu sevi par ļoti mērķtiecīgu cilvēku, jo es patiesībā pēdējā laikā domāju – kas ir tas mērķis? Man šķiet, ka es šobrīd esmu vismaz kaut ko paveicis gan kā aktieris, esmu iepazinis šo profesiju, gan kā režisors, esmu vismaz centies iepazīt šo profesiju. Un ik pa laikam uzplaiksnī pārdomas, jo man ir tāda sajūta, ka es lielākoties visu daru tādā plūsmā, kas nav haotiska, bet man nav tādas sajūtas, ka – jā, es zinu, es pēc diviem gadiem gribu uztaisīt šo un šo darbu. Man visi impulsi vairāk nāk no manas dzīves, no ziņām, no citu cilvēku pieredzēm, kuras es kaut kā uzzinu. Un līdz ar to esmu domājis, vai ir jābūt šim te mērķim. Es neeju uz tādu konkrētu mērķi.
Bet lūk, šī pandēmija jau mums to konkrēti parāda.
Es nezinu, vai vispār vajag mērķi. Kas varētu būt mērķis? Piemēram, “Spēlmaņu nakts” balva – tas varētu būt kaut kas, pēc kā mēs varētu mērīt, bet nav jau tā, ka es veidošu izrādes, lai es dabūtu šo balvu. Skaidrs jau ir, ka novērtējumu gribētos, bet negribas lai tas ir tā…
Lai tas būtu mērķis.
Man tas liekas nepareizi. Tajā pašā laikā esmu dzirdējis stāstu par režisoru, kuram bija mērķis, lai viņa izrāde ir Aviņonas festivālā, un viņš to piecu gadu laikā arī ir panācis. Bet tāda mērķa man arī nav. Man vairāk ir tādi dzīves mērķi. Man liekas, ka vajadzētu lauku māju, bērnus, divus suņus un tā. Bet profesionālie mērķi – laikam tādus neesmu uzstādījis, un man liekas, ka ir nepareizi tos uzstādīt, jo tad tā var kļūt par tādu tiekšanos uz mērķi, nevis uz kaut ko radošu, īstu un dzīvu. Bet tu es kādreiz esi nolikusi tādus mērķus? Konkrētus?
Es vispār tādā ziņā esmu briesmīgs cilvēks.
Man vienīgais mērķis, tiešām tāds mērķis bija agrā jaunībā, bērnībā. Es gribēju kļūt par balerīnu.
Dejot uz operas skatuves, vienalga, kaut vai kordebaleta pēdējā rindā. Man nebija pārāk labas fiziskās dotības, nebija tā, ka kājas gāja aiz ausīm. Man vajadzēja cītīgi trenēties, un blakus man bija meitenes klasē, kuras varēja slinkot un kurām kājas gāja pāri pār galvu. Jā, bet pēc tam man tādu mērķu nebija. Es arī diezgan tā peldēju pa dzīvi.
Un tagad atskatoties, tev šķiet, ka tas ir bijis kaut kādā ziņā nepareizi?
Kaut kādā ziņā brīžiem man bija jābūt kaut kādiem mērķiem, bija jābūt lielākai apņēmībai kaut ko apgūt. Piemēram, visvairāk es nožēloju, ka es nemācījos nopietni dziedāt un ka neturpināju muzikālo līniju, jo bērnībā gāju mūzikas skolā un baletskolā arī mums bija mūzika. Tas tiešām ir vienīgais, ko es nožēloju.
Es saviem vecvecākiem uzdevu jautājumu – vai ir kaut kas, ko viņi savā dzīvē nožēlo. Atbildes bija dažādas, bet principā viņi visi teica, ka viņi nožēlo, ka ir pārāk maz mācījušies. Tas ir foršs impulss, kas liek darīt lietas, bet, kad nonāk pie mācībām, tad tas prasa lielu saņemšanos, īpaši lietās, kas tik labi nepadodas, it īpaši ja blakus ir cilvēki, kuriem tas padodas dabiski.
Klasiskā lieta ar nākotnes piešprici
Bet es gribēju tev jautāt tieši par deju, jo tā atkal ir lieta (smejas), kas man būtu ļoti jāmācās. Tas, ka tu esi ar to sākusi, tevi ļoti atšķir no citiem aktieriem gan plastikas, gan stājas ziņā. Man šķiet, ka tu vienmēr, ja tā var teikt, sevi ļoti skaisti iznes. Man šķiet, ka balets un klasika dod stāju. Bet, kā tev šķiet, ko tas tev ir devis teātrī?
Milzīgi daudz. Disciplīnu, mērķtiecīgu strādāšanu. Jā, baletskola man iemācīja strādāt – strādāt ar ķermeni, strādāt ar vārdu. Es, piemēram, ļoti sasaistu tekstu, teksta ritmu ar mūziku. Es tomēr vairāk vai mazāk esmu no muzikālas ģimenes nākusi. Tāpēc es arī nožēloju, ka mūziku nemācījos, jo tā man ir tāda tuva lieta, pati svarīgākā no mākslām. Bet noteikti tā disciplīna, mērķtiecīga strādāšana, bez čīkstēšanas, jo baletskola jau ir stingra.
Joprojām ir stingra, vai tā [tolaik] bija cita skola mazliet?
Nē, viņa ir stingra. Es pat teiktu kaut kādā mērā – tā ir diemžēl tā pati [skola]. Skola ir laba, izcilas dejotājas nāk no mūsu skolas, bet man liekas, ka baletā daudz kas mainās, iet uz priekšu, attīstās.
Tev tas šķiet vairāk uz tāda Eiropas fona?
Uz Eiropas fona, bet ne tikai. Arī Krievijā ir modernais, pat ne modernais balets, tas pats klasiskais balets, bet man šķiet, ka mūsu baletskolā viņš ir pārāk iekonservēts.
Es varu vairāk runāt tieši par teātri un nevaru teikt, ka esmu iepazinies ar pasaules vēsmām, bet sajūta man mazliet ir. Es domāju, ka gan jau tā ir padomju laika lieta, jo tā skola mazliet turpinās. Un man šķiet, tas pats ir arī teātrī, piemēram, paskatoties uz Vāciju, man arī šķiet, ka mēs dzīvojam tādā klasiska teātra, negribas teikt – burbulī.
Zini, es tev nepiekrītu.
Nē? Nu tad pastāsti, kā tev liekas, kā ir mainījies teātris?
Noformulēt ir grūti, bet cik mēs braucām ar Alvja [Hermaņa] izrādēm un skatījāmies festivālos, jāsaka, ka jā, tur bija daudz kas interesants, bet nē…. Nu, es arī varu runāt tikai par savu teātri.
Es to arī nebiju domājis noniecinoši, ka mēs dzīvojam tādā perifērijā. Bet man šķiet, ka tur ir patiesībā tāda specifika, ka es to uzskatu kā pozitīvu lietu, no vienas puses. Jo mums ir gan tā klasiskā uztvere, un Staņislavskis ir dzīvs mūsu teātra skolā, aktierskolā.
Tā tam ir jābūt.
Un tajā pašā laikā mums ir arī vēsmas no tās otras puses. Kāpēc es to saku? Jo nesen es sakarā ar “Kvadrifronu” rakstīju projektu, lai pieteiktos Eiropas tīklošanās pasākumā. Es izgāju cauri ļoti garai listei ar dažādām izrādēm no Rietumeiropas, Centrāleiropas, Austrumeiropas, un es kaut kādā ziņā sapratu, ka tā Austrumeiropa ir tāda vistuvākā un vissaprotamākā. Jo bieži vien Rietumeiropā ir tāds avangards, kuram es nespēju īsti tikt līdzi. Es to skatos, es saprotu, ka tā var būt, bet man ir grūti to tā pa īstam uzņemt sevī. Tāpēc es arī prasu par to skolu, jo man šķiet, ka mūsu teātrī savā ziņā tas viss sakoncentrējas – ir klasiskā lieta ar nākotnes piešprici, ja tā var teikt (smejas).
Man arī šķiet, ka mūsu teātra izrādes ir tādas cilvēciskākas, ja tā var teikt. Es neesmu nekāda lielā avangarda piekritēja.
Man gribētos būt, bet man ir diezgan grūti.
Man nemaz negribas (smejas).
Lomas – uz skatuves, kino un gleznās
Vēl man gribējās tev pajautāt par kino, jo tas arī ir lauks, kuru tu esi izstaigājusi krustu šķērsu. Nē? Tev taču ir ļoti daudz filmu.
Nu jā, līdz deviņdesmitajiem. Padomju laika filmas.
Es neesmu piedalījies daudz filmās. Studiju laikos biju piedalījies studentu filmās un tamlīdzīgi, un atskatoties šķiet, ka tikai tagad aptuveni sāku saprast, kas tas vispār ir un ko tur darīt. Kā tev ir?
Es jau arī atnācu uz kino kā pavisam balta lapa. Pirmajā mēģinājumā Gvido Skulte, kas bija operators, ienāca telpā, kur Rolands Kalniņš mēģināja no manis kaut ko izspiest. Mēs mēģinājām kopā ar Rolandu Zagorski, un es kaut kā nevarēju nokoncentrēties. Man teksts bija jāatceras, bet es jau skolā dzejoļus nemācījos un teātra pulciņā arī negāju, es tikai dejoju un dziedāju. Kad es sāku spēlēt, es redzēju [viņa reakciju]: “O, nē, tur ir bezcers.” (smejas).
Teātris un kino – tās jau ir pilnīgi dažāds lietas, vai ne?
Nu pilnīgi jau nav. Tā izteiksmes amplitūda ir teātrī daudz lielāka nekā kino. Es arī tagad filmējos vienā tādā ļoti interesantā projektā, kur vispār nav teksta. Viss ir uz minimālām izteiksmēm, minimālām emocijām. Visu laiku tikai mazāk, mazāk, mazāk. Tas ir interesanti. Es sāku ar kino, tikai pēc tam izdomāju, ka jāiet arī teātri mācīties. Kino ir pavisam iztēles māksla, tu vienkārši iedzīvojies, savā galvā to radi, to tēlu vai to situāciju, vai to atmosfēru un dzīvo tajā.
Man liekas, ka kino ir ļoti patīkami tas, ka tas nav jāatkārto katru vakaru, vai tā nav?
Kino tas ir briesmīgi, kad ir jāatkārto desmit dubļi.
Nu jā, protams, jā.
Bet man ļoti patīk spēlēt vecas izrādes.
Jā, es saprotu. Tur ir koks ar diviem galiem.
Man patīk. Kad ir piecas izrādes pēc kārtas, tas pats katru vakaru, tad tas ir grūti sevi atkal atmodināt, bet pēc kaut kāda laika, kad izrāde nav spēlēta, ne jau ilgi, varbūt pēc kādas nedēļas, tu sevī rodi un atrodi jaunas sajūtas.
Tur tā brīvība parādās, tā pārliecinātība.
Jo dažkārt saka: “Improvizē, improvizē kaut ko”. Pavisam tukšā, vietā pašā sākumā. Tas ir pilnīgs absurds. Nevar improvizēt, ja tu neesi tajā visā iekšā dziļi, dziļi, dziļi. Kad tu visu esi apguvis absolūti un kad tu tajā jau dzīvo, tad tu vari tajā improvizēt. Un tad tā improvizācija ir baigais kaifs un prieks.
Man liekas, ka kāda no lielajām krievu aktrisēm to ir teikusi: kino ir kā mīļākais, un teātris ir kā vīrs vai sieva attiecīgi.
(smejas). Kino – tas ir vienmēr kaut kas svaigs.
Tu to izdari un viss. (abi smejas). Nezinu. Man nav bijusi mīļākā, bet es varu iztēloties, kā tas ir. Kad es mācījos akadēmijā, mani biedri vīpsnāja par to, ka man patīk Maijas Tabakas gleznas. Tās lielās acis mani vienmēr ļoti suģestējušas.
Un kas viņiem patika, kuri mākslinieki?
To es nezinu. Ā, jā, svarīgais jautājums: pastāsti, lūdzu, par gleznas zādzību!
Tas jau ir tik daudz stāstīts.
Kāda ir sajūta, kad nozog gleznu, kurā tu esi?
Man liekas, ka lielākais pārdzīvojums jau ir Maijai Tabakai. Es neesmu ļāvusies tādām kaut kādām iztēles spēlēm, kas tur varētu būt un kur tas varētu būt. Man, protams, bija ārkārtīgi žēl, un es pārdzīvoju Maijas dēļ, jo tā patiešām bija viena no tādā izcilākajām viņas gleznām. Jā, nu tas bija padomju laiks. Gleznas toreiz neapdrošināja, sūtot uz ārzemēm.
Bet šī sadarbība? Tā jau ar tevi arī kaut ko izdara, vai ne?
Mēs ar Maiju iepazināmies caur manu pirmo vīru. Tad es vēl dejoju ansamblī un biju tāda ļoti kautrīga meitene. Nē, uz skatuves, dejā es jutos labi, bet viņa kaut kā manī atmodināja tādu pašvērtības sajūtu. Viņa arī man mācīja skatīties vairāk. Mūsu ģimenē glezniecība nebija tāda lieta, ko vecāki apsprieda. Bērnībā daudz uz muzejiem negājām, jo mums prioritāte bija mūzika. Maija, jā, viņa iemācīja man skatīties, redzēt gleznu, tīri tehniski, kā tiek gleznots. Mums bija ļoti interesanta sadarbība. Viņa ir ar ļoti lielu iztēli un fantāziju. Mēs taisījām tādus foto seansus Dailes teātrī. Es tur tiku pie kostīmiem visvisādiem, ģērbos un Maija tikai bildēja un bildēja. Mēs tā aizrāvāmies. Priecīgi, radoši brīži. Protams, es vienmēr ieņēmu kaut kādu tēlu, tīri aktieriski. Daudzās gleznās viņa man ir devusi tādas interesantas lomas, kuras ne teātrī, ne kino neesmu spēlējusi.
Tu esi režisors, uztaisi man izrādi!
Par lomām. Man liekas, ka kopumā tas ir muļķīgs jautājums, bet man gribas tev pajautāt. Tev ir kaut kas tāds, ko vēl gribas? Kaut kas, ko tu neesi izdarījusi, īstenībā jebkurā mākslas sfērā, kaut kas ko gribētos izdarīt?
Man ar to dziedāšanu kaut kā ir. Kaut kā netieku… Nē, es… neuzdrīkstos, jā.
Bet ja tā būtu daļa izrādes?
Jā, tad man ļoti gribētos, jā.
Es gribētu tevi redzēt izrādē, kurā tu dziedi. Man liekas, ka tas būtu skaisti.
Tu esi režisors.
Tas ir piedāvājums?
Jā, uztaisi man izrādi. (smejas)
Vai... ja tu tā pasaki, tad jāsāk par to domāt! Tagad tu man uzliki tādu dilemmu.
Ne, nē, nekādu pienākumu.
Nē, tas nav par pienākumu. Es pārsvarā strādāju ar dokumentālo teātri, līdz ar to es veidoju izrādes, kuras pārsvarā ataino cilvēku dzīvesstāstus, un caur šiem dzīvesstāstiem ir iespējams uzzināt vairāk par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, to daudzšķautņainību… Nu jā, jāatrod materiāls.
Nu jā, es uz to neesmu…
Tu neesi uz dokumentālo teātri? (smejas) Bet tam arī ir daudz un dažādi veidi.
Es diemžēl neesmu daudz redzējusi. Esmu redzējusi mūsu teātrī, kur tu piedalījies izrādēs, un esmu redzējusi “Melno spermu”, kas man ļoti patika.
Prieks dzirdēt, tā bija smaga izrāde. Smags darbs. Tā bija pirmā izrāde pēc akadēmijas pabeigšanas. Un Vlads [Vladislavs Nastavševs] ir tāds prasīgs režisors.
Jā, Vlads.
Jā, man liekas, ka diezgan ilgi man bija psihiski un fiziski tāda trauksmaina sajūta par to visu.
Labi, ka trauksmaina, nevis traumēta. (smejas)
Kā lai to saka, varbūt kaut kādā ziņā trauma.
Varbūt to arī var pajautāt.
Jā?
Par to, kā tas tagad ir – vai režisori tagad arī traumē jaunos?
Man šķiet, ka nevajadzētu. Tas ir arī tas, ko mēs darām “Kvadrifronā” kopā ar saviem domubiedriem – mēs sanākam tāda cilvēku grupa, kuriem nav lielu, teiksim, antipātiju. Mums visiem ir kaut kādā ziņā līdzīga gaume un vienmēr ir sajūta, ka tu sanāc kopā ar draugiem, caur vieglumu, caur dauzīšanos. Skaidrs, ka gadās kāds konflikts, bez tā nevar iztikt. Bet caur to tu nonāc pie patiesībā dziļām un svarīgām lietām. Līdz ar to es neuzskatu, ka mākslai vajadzētu tapt mokās. Ja tās ir radošā mokas, tad tā ir cita lieta, bet ja tās ir emocionālas – tas mani nesaista. Man arī bija akadēmijā grūti, jo tur ļoti labi varēja just, ka bija pedagogi, kuri joprojām strādāja pēc Krievijas sistēmas, kad ir māsters, kurš visu zina, kā tev jādara, un tad bija citi pedagogi, kuri redz, kas tu esi, un dara ar tevi to, ko ar tevi var izdarīt. Un man šķiet, ka režisoram arī ir jāmāk un jāspēj strādāt ar dotajiem apstākļiem, jo tu nevari no cilvēka prasīt to, ko viņš varbūt nevar. Bet tas arī nav viennozīmīgi, protams. Bet tev ir bijušas trakas pieredzes?
Man ir, jā, bet tā ir cita paaudze, cits laiks. Un kādi tev nākamie plāni? Nākamie darbi? (smejas)
Es vēlos izveidot izrādi par jauniešiem. Tas viss sākās, kad mēs ar “Kvadrifronu” pārcēlāmies no Rīgas cirka, jo tas ir rekonstrukcijā, uz Zeļļu ielu Āgenskalnā. Un tur ir tāds parks, kur nāk atpūsties dažādi jaunieši. Un tajā pašā laikā tur atpūšas arī pieaugušie, un jaunieši no viņiem dabū alkoholu un cigaretes, un tā viņi visi tur čupojas. Vienā brīdī [teātrim] tika uzliktas jaunas zīmes, un tās tika apzīmētas ar tiem parakstiem, ar tagiem. Aizgājām pie jauniešiem un prasījām, vai viņi kaut ko nav redzējuši. Viņi prasīja, “A ko tad jūs tur vispār darāt?” Un man likās kaut kā briesmīgi, ka te ir parks, siena un tur ir teātris. Un neviens nav pārkāpis līdz šim to sienu. Ir jaunieši, kas tusē savā nodabā, un tad esam mēs, kas savā nodabā rādām savas izrādes. Man šķita, ka vajadzētu to sienu pārkāpt. Es gribu strādāt ar tiem jauniešiem, ar viņiem iepazīties.
Tas ir labi.
Un kādi ir tavi topošie projekti?
(smejas) Mani topošie projekti ir… jā, uzturēt sevi aizvien formā, gan fiziskā, gan mentālā.
Jā, tas ir svarīgi. (smejas)
…gan emocionālā.
Un tad mums jāpadomā par to izrādi.
(smejas) Jā, pa jokam.
Pa jokam tomēr? Tu pati teici. Šī saruna ir iefilmēta tagad. Es tev uzplīšos ar visādām idejām.
Labi. Un man ir šie mazie puikas, kuriem es arī gribu dot visu to labāko, ko vecmāmiņa var dot, un ļaut viņiem augt šajā citādajā pasaulē gudriem un redzošiem.
Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, pareizi tu arī saki – mēs neredzam, mēs nejūtam cilvēku, kas ir blakus.
Man prieks iedomāties, ka tu saviem mazdēliem māci skatīties mākslu. Man liekas, ka tas šajos laikos ir tik svarīgi ar visu, kas apkārt notiek, ar to, ka cilvēki, man šķiet, arvien mazāk iedziļinās mākslā. Kaut kas tur tāds… nepatīkams. (smejas)
Bet vēl svarīgāka ir pati dzīve, jo māksla arī nāk no dzīves.
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Sarunas tapušas projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem. 2. cikls. Teātra graša". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.
Paldies par atbalstu Jaunajam Rīgas teātrim, Valsts kultūrkapitāla fondam un “Valmiermuižas” alus darītavai.
