Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Nav noslēpums, ka tā sauktā "režijas teātra" pirmās vēsmas klasiskā un romantiskā repertuāra iestudējumos bija jaušamas jau 1920. gados, proletkulta virziena pārstāvju darbos. Īpaši te izcēlās Ļeņingradas Monumentālā teātra darbnīca, "Masterskaja monumentaļnogo teatra" jeb MAMONT, kuru vadīja Nikolajs Vinogradovs.
Skatītājus viņš aplaimoja ar versiju, kurā prinča Dezirē loma tika pielīdzināta Proletariāta sacelšanās vadonim, bet princese Aurora valdzināja savu izredzēto kā Zarja Revoļuciji, proti, tika pārsaukta par Revolūcijas Ausmu.
Ļaunās fejas Karabosas vietā savukārt bija skatāms Vispasaules hercogs, kas simbolizēja kapitāla kundzību. Pret viņu tad arī sacēlās apspiestais proletariāts, jo hercogs bija nolaupījis Revolūcijas Ausmu, lai mūža miegā to iemidzinātu milzīgā pilsētā, kurā "zelts dus elektrisko uguņu sudraba liesmās un rūpnīcu sarkanajos dūmos". Centienos glābt Vispasaules hercoga nevainīgo upuri, Proletariāta vadonis ierodas pilsētā. Te viņam izdodas uzspridzināt kapliču, no kuras, ar sarkano karogu rokās, triumfējot iznāk sprādziena pamodinātā Revolūcijas Ausma, lai ar savu klātbūtni iedvesmotu Proletariāta vadoni viņa turpmāko cīņu gaitās.
Šarla Pero pasakā "Apburtā princese", kas pirmoreiz tika publicēta "Mercure galant" 1696. gada februāra numurā, nekas tāds, protams, nav lasāms. Tomēr izcilais 17. gadsimta franču rakstnieks, tāpat kā proletkulta censoņi 20. gadsimtā, atļāvās būt brīvs materiāla interpretācijā, jo izmantoja un pārveidoja jau ilgi pirms viņa dzimšanas pazīstamus literāros motīvus. Svarīgākais no tiem atrodams vēstījumā par uguns lokā dusošo Brunhildi, kuru no letarģiska miega ar skūpstu pamodina varonis Zigfrīds. Pero pasaku akadēmiskajā izdevumā atrodams komentārs, ka 17. gadsimta Francijā joprojām turpināja lasīt 14. gadsimtā sacerēto bruņinieku romānu "Perseforests", kurā ietverts vēstījums arī par Zelandīni un Troilu.
Lūk, īss kopsavilkums: Zelandīnes pirkstā iedūrusies apburta šķemba, kas viņai liek gadiem ilgi dusēt nemaņā. Uzklīdušajam Troilam skaistā Zelandīne ļoti iepatīkas. Nedomājot par noziedzīgās rīcības sekām, viņš ļaujas primitīvam dabas aicinājumam, tad uzvelk Zelandīnes pirkstā gredzenu un dodas tālāk savās gaitās. Pēc deviņiem mēnešiem vēl aizvien aizmigušajai Zelandīnei piedzimst bērns, kurš grib ēst, bet nevar atrast mātes krūti. Lai kaut cik apmānītu izsalkumu, bērns sāk zīšļāt Zelandīnes pirkstu un izsūc no tā apburto šķembu, kas varonei beidzot ļauj pamosties.
Viņa konstatē, ka nav vairs jaunava – un, protams, arī to, ka viņai piedzimis pēcnācējs.
Atšķirībā no 14. gadsimta romāna, 17. gadsimta nogalē publicētajā Pero pasakā viss risinājās daudz pieklājīgāk. Princis ar atmodušos princesi runāja četras stundas, tad "pēc vakariņām, netērējot laiku, priesteris viņus salaulāja kapelā, un galma freilene aizvilka gultas aizkaru. Viņi gulēja pavisam nedaudz, princesei tas nebija īpaši nepieciešams, un princis viņu rīta agrumā pameta, lai atgrieztos pilsētā, kur tēvs – karalis viņu jau norūpējies gaidīja."
Pero pasakas princese roku ar vārpstiņu sadur nepilngadīga, piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā, savukārt Pētera Čaikovska baleta libretā titulvaronei šis misēklis gadās divdesmit gadu vecumā.
Pēc noteiktā miega perioda baleta princese tātad pamostas jau simtdivdesmtgadīga.
Daudzo nodzīvoto gadu skaits pats par sevi gan nav nekāds šķērslis, jo liktenīga sieviete ir liktenīga jebkurā vecumā.
Atcerēsimies Aleksandra Puškina Hermani, kurš, centienos iepazīties ar Grāfieni, bija gatavs uz visu, ja vien tas palīdzētu īstenoties viņa sapnim: "Kāpēc gan neizmēģināt laimi? Stādīties viņai priekšā, iegūt viņas labvēlību, varbūt kļūt par viņas mīļāko – bet tas prasa laiku, un viņai astoņdesmit septiņi gadi – viņa var nomirt pēc nedēļas, pēc divām dienām!"
Aurorai tik drīza nāve, protams, nedraud arī pēdējā cēlienā, jo pasakām un klasiskajam baletam ir sava specifika:
princese, neraugoties uz dzimšanas gada ierakstu savā pasē, te vienmēr izskatīsies apbrīnojami svaiga un precēties griboša.
Ņemot vērā apstākli, ka Pero "Apburtās princeses" latviešu tulkojumā nav ievietota franču oriģināla noslēgumā lasāmā "Morāle" jeb "Pamācība", atļausimies to nocitēt šeit: "Gaidīt kādu laiku, lai dabūtu vīru, / kurš būtu bagāts, drošsirdīgs, piemīlīgs un maigs, / ir visai dabīgi. / Tomēr gaidīt veselu simtgadi, nepārtraukti dusot... / Vairs nav iespējams atrast sievieti, / kas gulētu tik mierīgi."
Iespējams, ka vienas vienīgas princeses meklējumi vairs neietilpst mūsdienu prinču dienaskārtībā, kuru ietekmē sociālo tīklu un iepazīšanās portālu daudzveidīgais piedāvājums.
Pavisam droši, ka tas nozīmē abpusēju problēmu, jo arī princesei tagad ir daudz lielākas iespējas visu uzmanību nekoncentrēt uz princi Désiré jeb Iekāroto. Pat Pētera Čaikovska baletā Aurorai bija iespējas izvēlēties, ja atceramies četrus kavalierus, kurus iepazīstam jau pirmajā cēlienā: tie ir prinči Chéri jeb Dārgais, Charmant jeb Apburošais, Fortuné jeb Veiksmīgais un – tikpat graciozs kā visi jau minētie kolēģi – Fleur de Pois jeb Puķuzirnis. Jebkurā gadījumā, nevienam šeit un šobrīd nav par vēlu mīlēt un, vēl jo vairāk, lasīt skaistas pasakas vai iepazīt "Apburtās princeses" meistarīgo partitūru.
