Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kas tad īsti ir balets, un kā tas ir veidojies? Balets ir muzikāli teatrāls dejas žanrs, kurā ļoti cieši savijušies vairāki mākslas veidi – mūzika, deja, dramatiskā māksla un glezniecība. Pats jēdziens "balets" ir radies Itālijā XV gadsimtā Renesanses laikmetā. Itāļu valdnieku galmos bija pieņemts rīkot greznas balles, kurās galminieki demonstrēja dejas figūras un dažādas kustības, kuras viņi apguva, mācoties pie tā laika labākajiem deju meistariem. Tā laika galma dejas apzīmēja ar vārdiem Ballo vai Ballare.
Par vienu no tā laika izcilākajiem deju pazinējiem tiek uzskatīts Domeniko da Pjačenca, kurš sava mūža nogalē ir izdevis pirmo grāmatu par dejas mākslu un horeogrāfiju. Tajā ir aprakstītas ne tikai instrukcijas par deju izpildi, bet arī tas, kādām īpašībām ir jābūt, lai kļūtu par labu dejotāju. Aprakstos minēts, ka
prasmīgam dejotājam ir labi jāzina deju soļi, nepieciešams saprast mūzikas tempu un ritmu, jābūt labām manierēm, veiklumam, labai ķermeņa kontrolei un ātrumam.
Pastāv viedoklis, ka tieši Domeniko da Pjačenca, gatavojoties kārtējai ballei, piedāvāja apvienot vairākas dejas vienā priekšnesumā, izveidojot tam kopējo svinīgo fināla deju. Savās piezīmēs viņš apzīmēja šo uzvedumu vārdā Baletti.
Itāļu hercogiene Katerīna Mediči, apprecoties ar Francijas karali Anrī II, atveda galma deju modi uz Franciju. Tieši franču galmā 1581. gadā tika iestudēts priekšnesums ar nosaukumu "Karalienes komiskais balets", šo uzvedumu ir pieņemts uzskatīt par pirmo baleta izrādi, kaut līdz īstam baletam mūsdienu izpratnē vēl bija ļoti tālu.
Tā laika teatrālie priekšnesumi izskatījās pēc ārkārtīgi pompoziem uzvedumiem ar fantastiskiem sižetiem, kuros dejas epizodes mijās ar dziedājumiem, drāmu un dzejas deklamēšanu. Baleta uzvedumu pamatā tika izdejotas tās pašas galma dejas.
Nopietns baleta mākslas uzplaukums notika Francijā XVI gadsimta otrajā pusē. Tajā laikā Francijā valdīja karalis Luijs XIV, kuru dēvēja par Saules karali. Viņš kaislīgi mīlēja deju un arī pats bija ļoti prasmīgs dejotājs. Par Saules karali viņu sāka dēvēt, pateicoties Apolona lomai baleta uzvedumā "Nakts balets", kurā Ludvigs XIV izpildīja savu dejas partiju greznā zelta tērpā ar saules staru motīviem, tā līdzinoties tikko uzlecošai saulei.
1661. gadā pēc Luija XIV pavēles tika atvērta pirmā Karaliskā Mūzikas un Dejas akadēmija, kuru vadīja karaļa deju pasniedzējs Pjērs Bošāns, kurš arī kļuva par Parīzes operas baleta trupas vadītāju. Tajā laikā dejojuši tikai vīrieši, jo sievietēm kāpt uz skatuves bija stingri aizliegts.
Ļoti liels ir tieši Pjēra Bošāna ieguldījums baleta tehnikas veidošanā un attīstībā. Tieši viņš pirmo reizi ir pierakstījis deju soļus, kuru pamatā ir kāju izvērsuma princips. Dejotāja kustības viņš ir sadalījis trijās pamatgrupās: piesēdienos, lēcienos un griezienos, kā arī viņš ir iezīmējis dejotājiem izdevīgo korpusa stāvokli. Visas kustības dejotājiem bija jāizpilda, ņemot par pamatu piecas kāju un trīs roku pozīcijas. Pjēra Bošāna profesionālā darbība kalpoja par stabilu fundamentu visai turpmākajai baleta skolas attīstībai. Tajā laikā Francijā sāka veidoties baleta terminoloģija, tādējādi visi baleta termini ir franču valodā.
Pjēram Bošānam tajā laikā ir bijis ļoti labs sabiedrotais – galma komponists Žans Batists Lullī. Izdabājot karaļa gaumei, viņš komponēja mūziku daudziem teatrāliem uzvedumiem ar neskaitāmām baleta ainām. Pateicoties daudziem Lullī skaņdarbiem un dejas popularitātei, balets strauji attīstījās un uz Parīzes baleta skatuves parādījās arī pirmās sievietes, bet smagās kleitas un kurpes ar papēžiem neļāva dāmām brīvi un veikli kustēties, tādējādi vēl ilgu laiku balets ir bijis tikai vīriešu privilēģija.
