Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
"Jevgeņija Oņegina" pirmā versija tika pirmatskaņota 1879. gadā Maskavas Mazajā teātrī Konservatorijas studentu sniegumā – un ir pārsteidzoši, ka komponists, kritizējot Ļeva Tolstoja romānu "Anna Kareņina", nesaredz psiholoģiskā zīmējuma paralēles ar savas operas sākotnējo variantu. Kareņina, kā zināms, ļāvās romantiskas mīlas apmātībai, neraugoties uz visām traģiskajām blaknēm. Tolstoja romāna varone tātad rīkojās tieši tāpat, kā Čaikovskis sākotnēji gribēja, lai rīkotos viņa lirisko ainu Tatjana.
Klavierizvilkuma 1878. gada pirmpublicējumā operas finālā kņaziene Tatjana Gremina ne tikai atkārtoti atzīstas Oņeginam, ka viņu mīl, bet arī, cīnoties ar sevi, ļaujas viņa skūpstiem, līdz šo kaislīgo divskatu pārtrauc vīra ierašanās. Tatjana iekliedzas un pusģībusi mēģina atstāt telpu, kamēr klusējošais kņazs ar žestu liek kādreizējam draugam pamest viņa namu.
Apkaunotais Oņegins operas pirmajā versijā pirms skriešanas kulisēs patētiski dzied: "О смерть, о смерть, иду искать тебя!" ("Ak, nāve, ak, nāve, dodos meklēt tevi!")
Šāds ne visai priecīgs noslēgums liek iegrimt pārdomās, kādēļ tekstos par Čaikovska "Jevgeņija Oņegina" vēsturi dažkārt tiek runāts par kaut kādām sākotnēji iecerētām laimīgām beigām – un kas šeit īsti būtu laimīgs. Gan pirmais drukātais klavierizvilkums, gan komponista sarakste ar izdevēju Jirgensonu liecina, ka pārveidot jau uzrakstīto viņš iesāka tikai pusotru gadu pēc darba pasaules pirmizrādes. Nav noslēpums, ka krievu literatūras kritiķis Visarions Beļinskis jau 1840. gadu vidū bija postulējis turpmākajās trijās desmitgadēs plaši tiražēto viedokli, ka Puškina Tatjana, jau kā kņaza Gremina sieva, neļaujoties Oņegina lūgumiem, patiesībā ir vāja savā mīlestībā, jo priekšroku dod nevis jūtām, bet gan saprātam un sabiedriskajiem pieņēmumiem par precētas sievietes izturēšanās ideālu.
Čaikovskis vēlējās Tatjanu parādīt kā tikpat drosmīgu varoni, kāda viņa jau Puškina darbā tika raksturota slavenajā vēstules skatā.
Jo vairāk tāpēc, ka 1830. gadu literatūrā ir atrodama vēl tikai Prospēra Merimē neaizmirstamā Karmena, kas bija spējīga pirmā atzīties savās jūtās vīrietim.
Ļaušanos kaislei dzīvē un mākslā Čaikovskis izprata kā himnu mīlai, kā šo attiecību laimīgu kulmināciju, kaut vai pavisam īslaicīgu.
Pēc "Jevgeņija Oņegina" pirmizrādes 1879. gadā tomēr krasi mainījās Tatjanas tēla uztvere krievu sabiedrībā: iemesls tam bija nevis Čaikovska opera, bet gan Fjodora Dostojevska vēsturiskā runa 1880. gada jūnijā Aleksandra Puškina pieminekļa atklāšanas svinībās Maskavā, ar šādu Tatjanas traktējumu:
""Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties?), bet mūžs mans citam pieder nu, nekad es viņu nevilšu." To viņa saka tieši kā krievu sieviete, tajā ir visa viņas apoteoze. [..]
Dzidrā krievu dvēsele jautājumu risina šādi: "Tas nekas, ka mana nelaime ir daudz spēcīgāka par šī sirmgalvja nelaimi, tas nekas, ka neviens un nekad, pat ne šis sirmgalvis, neuzzinās par to, ka es sevi upurēju, varbūt pat nenovērtēs šo upuri, bet es nevēlos būt laimīga, padarot nelaimīgu kādu citu!"
1880. gada oktobrī komponists piekrita sava brāļa Anatolija uzstājīgajiem lūgumiem pārveidot operas noslēgumu, lai tajā atbilstoši jaunajām nostādnēm Tatjana varētu izvairīties no laulības pārkāpšanas grēka – un lai ir nepārprotami skaidrs, ka viņa tiešām vēlas palikt uzticīga vīram. Nevis nejauši paliek uzticīga, jo tiek vīra iztraucēta.
"Viņš bija Oņegins, bet es – Tatjana." Tā savās atmiņās par divdesmit dienas ilgušo kopdzīvi ar Pēteri Čaikovski, laulībā, kas formāli tā arī palika neizšķirta, rakstīja Antoņina Miļukova.
Lēmumu precēties ar mīlas vēstuli atrakstījušo Antoņinu Čaikovskis savam draugam Nikolajam Kaškinam pamatoja ar to, ka nav gribējis atkārtot Oņegina liktenīgo kļūdu, atraidot nevainīgu un mīlošu sirdi. Te, protams, jāvaicā, vai Oņegins tiešām kļūdījās, izskaidrojot Tatjanai, kāpēc viņu attiecībām nav nākotnes. Lielpilsētas frants Larinu namā taču nemēģināja pavest un pamest meiteni, kura mīlas apmātībā bija gatava uz visu.
Tikpat labi iespējams, ka Oņegins smagi kļūdījās tieši Pēterburgā, domājot, ka beidzot mīl to, kuru viņš savulaik atraidīja.
Neaizmirsīsim, ka šis vīrietis nenopietni vai nopietni flirtēja tikai ar viņa brīvību neapdraudošām sievietēm, ar Olgu kā drauga Ļenska saderināto un ar Tatjanu kā drauga Gremina sievu – un nevis ar Tatjanu kā brīvu un neprecētu jaunavu.
Čaikovska laulības piemērs operas "Jevgeņijs Oņegins" sacerēšanas periodā ir skaidrs brīdinājums nepārvērst dzīvi par mākslas darba traģisku parodiju.
Kā savulaik rakstīja vācu dramaturgs un režisors Heiners Millers, Baireitā iestudējot Riharda Vāgnera šedevru, "es darīšu visu, lai skatītāju zālē neviens nevarētu justies kā Tristans un Izolde – jo jūs tiešām neesat ne Tristans, ne arī Izolde". Attiecīgi nebūsim savās iedomās Oņegini, Ļenski un Tatjanas – vai būsim vismaz kā Gremins, kurš savā slavenajā ārijā "Pār visiem mīlestībai vara" atļaujas tik kvēlu vispārinājumu.
