Aktrise ar stāju – Lilija Ērika
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Lilija Ērika piedzīvojusi dažādus vēsturiskos posmus, dažādas iekārtas un izgājusi cauri dažādām peripetijām, bet vienmēr saglabājusi savu ekselento stāju. Arī padomju laika fotoattēlos neredzēsiet sievieti, kas būtu šīs varas nospiesta. Jā, kādreiz drūma, bet vienmēr ar tamborētu, skaistu apkaklīti, nekad ar lakatiņu, vienmēr ar cepuri, vienmēr kādu elegantu aksesuāru – neskatoties uz to, viņa savulaik saņēmusi Staļina prēmiju.
Viņas vecāki – Aleksandrs Freimanis un Hermīne Freimane – arī bija aktieri, kuri bija labi pazīstami gan ar Emīlu Dārziņu un Rūdolfu Blaumani, gan ar Aspaziju un Raini.
Tieši Lilija Ērika kļuva par pirmo Raiņa lugu galveno lomu interpreti. Jaunajā Rīgas teātrī viņa bijusi gan Saulcerīte "Zelta zirgā", gan pirmā Spīdola, gan pirmā Ārija, gan pirmā Anda lugā "Pūt, vējiņi!"
Pēc tam, strādājot jau Nacionālajā teātrī, viņa bija arī pirmā Asnate "Jāzepā un viņa brāļos" un pirmā Lelde izrādē "Spēlēju, dancoju". Latvijas Televīzijā ir saglabājies 1976. gada ieraksts, kurā Lilija Ērika stāsta, ka Lelde šajā uzvedumā runā par brīvestību, par Latviju – un tas ir padomju laiks!
Protams, viņa spēlējusi arī Šekspīra lugās, bijusi Svētā Žanna, atveidojusi arī salona dāmas. Un visos laikos mācējusi atturīgi, bet ļoti cienīgi saglabāt savu stāju, sevī radot noturīgu mākslas procesu.
Latviešu iemīļotākais Šveiks – Gunārs Placēns
Otrs aktieris, kuram 31. augustā nosvinējām 94. gadskārtu, ir dažādās paaudzēs iemīļotais un ar kādu īpašu tēlu ievērotais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns.
1951. gadā viņš pabeidza toreizējo LPSR Teātra institūtu (jo tobrīd vēl Teātra fakultātes Latvijas Valsts konservatorijā nebija), un viņa pirmā loma bija Felicitas Ertneres iestudētajā Čehova lugā "Trīs māsas", kur Gunārs atveidoja Fedotiha lomu.
Lomu klāsts viņam ir ārkārtīgi dažāds! Kā daudzi saka, Gunārs Placēns līdz pat šai dienai ir optimisma, joku un enerģijas pilns improvizators. Un tas, ka viņš beidza Teātra fakultāti, nevis Dailes studiju un nonāca pie Smiļģa... Kaut kādā mērā laikam viņš Smiļģim patika tik ļoti, ka 1962. gadā, kad tika iestudēts "Šveiks", Placēns izkonkurēja pat Eduardu Pāvulu un – kā pirmizrādē sāka spēlēt, tā visu mūžu bija latviešu visiemīļotākais Šveiks.
Otra loma, ko Gunārs iesāka 1968. gadā Pētera Pētersona lieluzvedumā "Lai top!", kas bija veltīts latviešu teātra simtgadei, bija Ādolfs Alunāns. Daudzu gadu garumā šī loma Gunāram Placēnam bijusi jāatveido dažādos sarīkojumos, arī slavenajos Teātra dienu pasākumos Doma laukumā, ko organizēja Valdis Lūriņš. Līdz pat šai dienai Gunārs kādu Alunāna kupleju mierīgi var gan norunāt, gan nodziedāt savā šarmantajā veidolā.
Protams, mēs viņu atceramies arī citās lomās. Vienmēr ir teikts, ka viņam pietrūcis dramatisko lomu, bet tāda nu reiz ir cilvēka daba: arī komēdija ir jāspēlē ļoti nopietni, ārkārtīgi patiesi, un Gunārs Placēns to vienmēr ir mācējis.
