Režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece kopā ar radošo komandu iestudējumā visai ģimenei mūsdienīgā skatuves valodā atklāj arī cilvēku savstarpējo attiecību spožumu un postu.
“Pirmām kārtām es gribu parādīt to teātra brīnumu, ka teātris ir dzīvu cilvēku brīnums, kur aktieri var būt tas un tas, arī suns, un viss pārējais, ka tas nav noslēpts aiz tehnoloģijām,” stāsta režisors Jānis Znotiņš.
Izrādes notikumi sākas ar Suņu vīru, kurš uz pilsētu ved pārdot četrus kucēnus. Kādus jaunos saimniekus viņiem laimēsies sastapt un cik atšķirīgi veidosies suņuku likteņi, to draiski un azartiski izspēlē Valmieras teātra aktieri, kuri uzteic režisoru par reti kuram piemītošo spēju saglabāt mieru jebkurā situācijā un to, ka viņš jau no pirmā mēģinājuma zinājis, ko grib.
Bet kas aktieriem palīdzējis iejusties suņa ādā?
Ingus Kniploks atbild: “Ausis, uzliek ausis, un gatavs suns ir, bez ausīm – cilvēks.”
“Šī izrāde izdevusies.. viņa nav tikai par suņiem, ieliec jebkura suņa vietā cilvēku, bērnu, tas stāsts būs stipri līdzīgs, tikai viņi neries. Es pieņemu, tas ir viens no neredzamajiem motoriņiem, kas dzen to izrādu uz priekšu, jo tas tev zemapziņā stāv, ka tas ir arī par lielākām lietām,” spriež aktieris Mārtiņš Liepa.
Scenogrāfe Pamela Butāne arī izrādes telpu veidojusi, par sākumpunktu ņemot suni: “Mēs sākām ar to, ka sākām vienkārši domāt par suni un to, ko suns dod cilvēkam, un tas bija siltums. Un tad par manu scenogrāfiju: es sāku pētīt bildes ar arhitektūru, kas izstaro siltumu. Tad tas bija jāietērpj formā, ko ļoti ātri var transformēt, jo tur ir ainas tālumā, ir interjeri, ir eksterjeri, un tam visam ātri jāmainās, jo mēs pēkšņi no Pārdaugavas nonākam studenta istabā. Tas bija galvenais – dabūt scenogrāfiju, kas dzīvo līdzi aktierim, nevis stāv uz tās skatuves, bet aktieris viņu transformē.”
Teātra zinātnieks, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš pēc pirmizrādes noskatīšanās spriež, ka darbā vērtīgākais ir pievēršanās mūsdienu klasikas autores Regīnas Ezeras darbam.
“Es būtu vēlējies, lai arī viņas valoda vairāk skanētu. Bet visā būtībā tā ir ārkārtīgi tuva, saprotama, sāpīga, nepieciešama [izrāde] ne tikai par šo nosaukumā minēto tēmu, bet par cilvēku savstarpējām attiecībām,” komentē Siliņš.
Izrāde iekļauta programmā “Latvijas skolas soma” un neatstās vienaldzīgus ne bērnus, ne jauniešus.
