“Nekas” ir skarbs un nežēlīgi sakāpināts stāsts pusaudžiem un viņu vecākiem par dzīves jēgas meklējumiem, nežēlību, atriebību, sekām, atbildību un spriedzi, ko rada vecāku gaidas no bērniem.
“Mēs dažkārt un pārāk bieži pat tos pusaudžus uzskatām par pārāk negataviem, par pārāk maziem bērniņiem; bet īstenībā, nenojaušot un ignorējot reālās viņu dzīves intereses, mēs vienā brīdī varam attapties pie tā, ka esam šokā par to, ko viņi īstenībā dara savā starpā. Es vienkārši gribu, lai mēs sabiedrībā runājam par tādām tēmām, kas viņus interesē, tieši pusaudžus, es gribu viņus uzrunāt kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus,” skaidro režisors Jānis Znotiņš.
Izrāde “Nekas” tapusi pēc dāņu rakstnieces Jannes Telleres grāmatas motīviem. Tajā kāds 7. klases skolnieks paziņo, ka dzīvē nekam nav jēgas, uzkāpj kokā un ar savu tracinošo uzvedību pamudina klases biedrus pierādīt tās jēgu. Šīs misijas vārdā katrs šķiras no sev visnozīmīgākās lietas, sākot no mīļākās bumbas līdz nevainībai un dzīvībai, un tas viss tiek mests jēgas kaudzē.
“Šeit nav tādu robežu, mēs izvēlējāmies tādu ceļu – sākumā mierīgāku un pēc tam līdz galam, tā arī ir tā robeža: katram sava, kur nu viņš noliek šo robežu - vai tas ir beigtais kāmītis, vai nozagts krusts, vai tas ir izrakts bērns no kapsētas, katram sava tā līnija,” uzskata Valmieras teātra aktieris Pauls Iklāvs.
Minimālas dekorācijas, divi aktieri un atklātais spēles laukums skatītāju tuvumā rada emocionālu kāpinājumu, bet ar melnajiem maisiem apklātie krēsli kalpo zināšanai, ka policijā nopratināmie aiz bailēm bieži pieslapina bikses. Teātris iesaka stingri ievērot vecuma ierobežojumu. Iestudējums piemērots, sākot no 13 gadu vecuma, un to vēlams apmeklēt kopā ar vecākiem vai klasi.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 12.b klases skolniece Katrīna Smilga dalās pārdomās pēc izrādes noskatīšanās: “Mēs tagad domājam par savu nākotni un ko mēs gribētu sasniegt, un ko mūsu vecāki sagaida no mums. Ir tas spiediens, lai gan viņi saka, ka mēs tevi atbalstīsim jebkurā situācijā, tad tu sāc domāt, ko ir jēga darīt, kas man ir svarīgi.”
“Teātris ir atbildīgs par to, ko viņš rāda, un par to, kā viņš runā ar skatītāju,” uzsver Valmieras Drāmas teātra direktore, dramaturģe Evita Sniedze-Ašeradena. “Šīs izrādes, ko mēs taisām, gan “Labie bērni” gan šī, raisīs ļoti lielas diskusijas skolotāju starpā, lielas diskusijas, visticamāk, arī vecāku starpā, vai par to vajag runāt, vai par to vajag rādīt, vai tas nepavērsīs prātus kādā jocīgā virzienā.
Bet mums pēc “Labajiem bērniem” ir piemērs, ka pēc izrādēm sāk sarunāties ar vecākiem, sāk uzdot jautājumus, un pēkšņi bērns saprot, ka teātris nav kāda svētā vieta, kur jāiet tikai vakartērpos.
Bērns saprot, ka izrāde ir vieta, kur aktieri stāsta to, ko viņi, bērni, iespējams, grib zināt, grib izrunāt, nav uzdrošinājušies, domājot, ka nav neviena, ar ko parunāt.
Iespējams, tas arī vecākiem ir grūdiens, ka, nē, viņi nesēž tikai telefonos un nemeklē tikai atbildes internetā, bērni grib izrunāt lietas, kas ļoti svarīgas šinī vecuma posmā, kad pats svarīgākais lēmumu pieņemšanas brīdis… un kā šinī izrādē, kad jauniešiem iedegas acis, kad viņiem saka, vecāki taču no jums kaut ko gaida? Viņi gaida kaut ko lielu? Un skaidrs, ka tas ir brīdis, kad tu gribi, lai vecāki ir laimīgi, un arī pats gribi būt laimīgs un saprast, vai dzīvei ir jēga vai nav.”
