Pirmā 96. sezonas izrāde ar šķietamu vieglumu runā par visaptverošu un smagu tematu – tuvinieku aiziešanu, uz skatuves dēļiem atdzīvinot amerikāņu dramaturga, Pulicera balvas laureāta Reja Bredberija īsprozas stāstu par elektronisko vecmāmiņu. Šīs izrādes vajadzībām aktieri pat iluzionistu Pecolli vadībā apguva trikus. Izrādes režisore – viešņa no Krievijas, kura iepriekš strādājusi ar Rīgas Krievu teātra aktieriem.
Valmieras drāmas teātra 96. sezonas pirmā izrāde “Fantočini noslēpums” ir pirmiestudējums Latvijā. Tā režisore – maskaviete Jekaterina Polovceva – Sergeja Ženovača režijas meistardarbnīcas absolvente un “Zelta maskas” prēmijas laureāte, debijai Latvijas ziemeļaustrumos izraudzījusies amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķa Reja Bredberija īsprozas stāstu "Elektriskā ķermeņa dziesma".
“Man Bredberijs ir ļoti tuvs, patīk stāsts, un man šī tēma ir tuva, jo man, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, aiziet tuvinieki un kaut kā gribētos to procesu apstādināt [..]. Ļoti vēlējos par to parunāt. Man likās, ka tas ir visaptverošs stāsts, kurā savijas filozofija, fantāzija. No vienas puses, tā ir pasaka, no otras puses – tas ir ļoti par mani un jebkuru no mums,” stāsta režisore.
Viņa uzsver – jautājums, kas ir Fantočini, paliek atklāts, un katram skatītājam zālē tas būs kas cits.
Metaforiski Fantočini ir cilvēciski sapņi, ilgas, kaut tuvinieki dzīvotu mūžīgi, vienmēr būtu līdzās un sniegtu absolūtu mīlestību.
“Metaforiski Fantočini, protams, savā ziņā ir arī Dievs,” uzskata Polovceva.
Sanktpēterburgā dzīvojošā scenogrāfa Emīla Kapeļuša izfantazēto skatuvi visā varenībā izrādē apdzīvo ļoti atšķirīgu paaudžu aktieri. Viņu atveidotie tēli zaudējuši tuvinieku un pēc tam palikušo tukšumu cenšas aizpildīt. Galvenajā lomā – elektriskās vecmāmiņas ādā iejūtas Elīna Vāne.
“Kas arī mani nedaudz mulsināja šajā darbā – vai tiešām tās mašīnas vienā mirklī varēs būt tikpat cilvēcīgas kā mēs? Un tas ir mans lielais jautājums – es negribu, lai mēs kļūstam par mašīnām, lai mums nebūtu jālieto mobilie telefoni, ka mēs paši esam mobilie telefoni. Tas mani biedē,” neslēpj Elīna Vāne.
“Man šī tēma ir ļoti grūta, jo es nesaprotu, kā var tehnoloģiju nomainīt pret īstiem cilvēkiem. To, ko tagad jau visur skatās, - ka cilvēki sēž kopā kafejnīcā un visi ir telefonos ar deguniem. No tām man ir bail, un šajā darbā pēkšņi uzrodas mašīna, kura, izrādās, ir cilvēcīgāka par cilvēku,” stāsta aktrise.
Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja Indra Roga savukārt norāda: “Man ļoti patīk, ka šeit, Bredberijā,
ir tāds ļoti trausls atklātības līmenis, kurš ir ļoti viegli iznīcināms, bet kontakta forma ar skatītājiem zālē ir ļoti atklāta, klusa, sirsnīga, īsta.
Man šķiet, ka tā trūkst – nopietnas un vienlaicīgi ar smaidu sarunas par lietām, par kurām mēs savā optimistiskā motorā nevaram parunāties ne ar vienu.”
Šī ir ļoti neparasta izrāde, citas līdzīgas Latvijā nav, uzskata Roga.
Speciāli izrādei aktieriem nācās apgūt arī dažus trikus. Tos viņiem mācīja Latvijas populārākie iluzionisti, nule kā savā nozarē augstāko starptautisko balvu “The Merlin Award” ieguvušie Dace un Enriko Pecolli, kuri iepriekš ar Valmieras teātri sadarbojās pirms 18 gadiem.
“Mums tika izmantotas dažas delikātas tehnoloģijas un ierīces – kā, piemēram, balss no ķermeņa un vēl šādas tādas, ko mēs neatklāsim,” saka Dace Pecolli. Bet Enriko Pecolli uzskata – grūtākais neesot vis triks, bet integrēt triku teātrī tā, lai tas neizskatītos kā burvju triks, bet gan kā specefekts.
“Šajā izrādē mums bija arī izaicinājums, jo režisore gribēja, lai izrādē galvenajai aktrisei no pirksta nāk ārā dzēriens, mēs tā – varam! Gribu, lai saplēsts pūķis pēkšņi aizlido – varam. Gribu, lai galvenā māksliniece gaisā uzbur vistu – varam!” par iluzionistu prasmēm stāsta Enriko Pecolli.
Skatītāji uzskata, ka šī izrāde domāta īstiem, patiesiem teātramīļiem – tajā ir filozofiska doma, un tā liek aizdomāties par jaunības un vecuma pauzi. Izrādi nebūt nevar dēvēt par vieglu, un tā liek padomāt. Vienlaikus skatītāji atzīst – vērā ņemami ir tas, ka Valmieras teātrī ienācis mūsdienīgs teātra sniegums. Valmieras teātris arī scenogrāfiski šajā izrādē apliecina laikmetīgumu, teic skatītāji.
Novembrī Valmieras teātrī gaidāma vēl viena Maskavas viesrežisora izrāde. Tad skatītāju vērtējumam nodos Jegora Peregudova iestudējumu "Apmaiņa".
