Filozofs Uldis Tīrons kādreiz esot teicis, ka nevienam nekad nevajag mēģināt iestudēt krievu rakstnieka Venedikta Jerovejeva poēmu “Maskava–Gailīši”, tomēr filozofs un režisors “ir pārkāpis pats sev pāri” un Jaunajā Rīgas teātrī pēc šī darba motīviem radījis izrādi “Klāvas tantes skūpsts”.
Tīrons atklāj, ka izrādē 80 procenti ir smieklīgi un 20 procenti bēdīgi: "Jerofejevs ir dzīvības malks salīdzinājumā ar to, kur mēs esam. Tāpat kā teātris ir retā dzīvības vieta atšķirībā no tā, kas atrodas [pretī teātrim], lai gan pretī tur dzimst cilvēki, tam nav nekādas nozīmes, jo
cilvēki patiesībā pa īstam dzimst šeit – teātrī.
Un no tā viedokļa Jerofejevs ir tas, attiecībā pret kuru liekas labāk piedzerties kā cūkai, nekā būt tādam, kā esam mēs."
Maskavā Cīņas laukumā uz pieminekļa rakstīts: “Nedrīkst uzticēties cilvēkam, kurš vēl nav paguvis salāpīties”. Venedikts Jerofejevs savu slavenāko darbu – poēmu prozā “Moskva–Petuški” jeb tulkojumā latviešu valodā “Maskava–Gailīši” sarakstīja 1970. gadā, un rokrakstā tā sāka savu nelegālo ceļojumu. Pirmoreiz PSRS publicēts darbs tikai 1988./89. gada žurnālā “Trezvostj i kuļtura”, visus lamuvārdus aizstājot ar daudzpunktēm. Filozofa Ulda Tīrona tulkojumā latviešu valodā necenzētā veidā poēma izdota tikai 2007.gadā.
Aktieris Kaspars Znotiņš teic: "Izrādes sākumā viens no maniem tēliem saka: “Tas ir ļoti viegli – smieties un rakstīt satīru par padomju laikiem, jo tas viss bija tik absurdi”, bet, ja tas būtu Jerofejeva mērķis – smieties un uztaisīt satīru, karikatūru par padomju laikiem, tad šī nerva nebūtu. Un tāpēc ir tik ļoti svarīgs tas skumju, mazais skumju procents, kas tur ir. Tas ir viens, tas ir tas nervs. Un otrs – viņš tiešām mīl savus varoņus, viņš attiecas pret saviem varoņiem ar maigumu pret visiem."
Izrādē piedalās arī operdziedātāja Ilona Bagele, viņa piekrīt, ka izrādē apvienots viss kopā – "gan skumjas, gan smeldze, gan humors, tur viss tiešām tiks skaisti pareizi salikts pareizā secībā, ka skatītājs to uztver un saprot".
Kāpēc poēma “Maskava–Gailīši” pārtapusi par “Klāvas tantes skūpstu”, sapratīsiet izrādes gaitā – tas ir dzērienu sajaukuma nosaukums.
Lai gan Tīrons skaidro, ka ik pa brīdim centies "apgriezt spārnus" Jerofejeva tekstiem, bet viņš esot tos atkal izpletis: "Teksts, vārdi, valoda ir Jerofejeva pēdējais glābiņš, viņš dzīvo valodā, to viņam nevar nekādā veidā noņemt.
Kaut kādā ziņā tas ir pēdējais krievu rakstnieks, ko es zinu, kura valoda, iespējams, ir nelaimīga cilvēka patvērums.
Bet mēs visi esam nelaimīgi, tikai mums nav kur patverties, jo mēs neprotam runāt, Jerofejevs prata runāt, viņš prata rakstīt, viņš prata jokot, viņš prata... Vairāk jau viņš neko nevarēja… Un dzert, bet tas nebija glābiņš."
