"Teātra garša"
Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Pāvels Griškovs: Man ir nenormāli liels prieks, ka man ir tas gods būt ar jums vienuviet un nedaudz parunāt par dzīvi, apspriest visu, kas mums ir tuvs, teātri...
Ilga Martinsone: Es arī varu atbildēt ar to pašu, Pāvel. Man arī liels prieks no pirmā acumirkļa, kā es jūs ieraudzīju.
Es tūlīt nosarkšu. Ziniet, šodien pirms šīs sarunas mājās biju tā uztraucies, kā pirmo reizi uzkāpjot uz skatuves. Godīgi. Man liekas, katru reizi, kad tu gatavojies, kaut ko mēģini safantazēt, bet dzīve vienmēr ieliek savas nianses. Kā jums pagāja ceļš?
Tā tik tiešām ir. Man jāsaka tā. Mēs izbraucām vienpadsmitos no Liepājas, un es arī biju uztraukusies. Īpaši no rīta. Pilnīgi brīnījos, kas ar mani notiek. It kā es dotos uz pirmo randiņu. (smejas)
Nu es jūtos pagodināts (smejas).
Bet nu jau ir labāk. Kā es jūs ieraudzīju, uzreiz sapratu, ka mēs parunāsim. Un tas ir jauki.
Ziniet, es pie sevis tā domāju, ar ko lai sāk. Tad iedomājos, ka varētu sākt ar to, ka nedaudz pastāstām par sevi piecos teikumos, kas jūs esat. Es varbūt sākšu ar sevi, lai būtu skaidrs, kā es to domāju.
Jā, varbūt patiešām.
Sākšu ar to, ka esmu piedzimis Kurzemē. Nāku no Ventspils novada Ugāles pagasta. Ir tāda maza vietiņa Ugāle. Varbūt zināt…
Zinu, jā, es tur daudz esmu spēlējusi.
Nopietni?
Jā. Kā Liepājas teātra aktrise.
Oo. Un es nāku no tās mazās vietiņas.
Varbūt jūs kādreiz esat redzējis kādu izrādi?
Diemžēl nē. Man jāsaka tā. Būšu godīgs. Līdz 6. klasei mācījos krievu skolā, tad mācījos latviešu skolā un tad kļuvu par sportistu. Diemžēl mana dzīve ilgu laiku pagāja saistībā ar sportu.
Interesanti.
Esmu seškārtējs čempions velotriālā.
Nu tas ir vispār lieliski!
Tad es vienā brīdī sapratu, ka kaut kas dzīvē jāmaina, un pirmais, ko es izdarīju – sāku dziedāt. Tad es nokļuvu grupā, kas saucās “Latte”. Tas bija latviešu “boy band”. Tad tā grupa izjuka, un manī tas izraisīja sajūtu, ka es gribu kaut ko radošu darīt. Tā es pa mēnesi sagatavojos un aizbraucu stāties aktieros. Galu galā aizbraucu uz Krieviju, bet iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā.
Latvijā.
Jā, esmu pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmiju.
Atvainojos, ka pārtraucu, jūs brīnišķīgi runājat latviski.
Paldies. Tā ir gan mana lolojuma lieta, gan mana sāpe, bet par to nerunāsim, jo jāsaka tā: tas ceļš uz to bija ilgs, bet esmu ļoti priecīgs, ka atgriezos atpakaļ pie savas dzimtās valodas, jo es iestājos krievu kursā, jo tieši tajā gadā uzņēma Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Un mūsu kursa vadītājs ir Igors Koņajevs no Sanktpēterburgas un viņa sieva Jeļena Čornaja. Tā es nonācu Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī. Šobrīd gan esmu ārštata aktieris, un manu dzīvi aizņem pasākumu vadīšana, organizēšana un dziedāšana. Un ja ar vienu vārdu jāsaka, kas es esmu, tad to var pateikt vienā angļu vārdā – šovmens. Es sevī apvienoju visus žanrus. Varu gan uzdziedāt, gan parunāt, gan pajokot.
Padejot... visu!
Vienalga, es uztaisu tā, lai visiem ir jautri. Tas ir kopumā par mani. Tagad par jums.
Par mani. Es esmu piedzimusi Rīgā, skolā gājusi Rīgā. Rīgas 5. vidusskolu beigusi. Un 19 gadu vecumā Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks mani paņēma uz Liepājas teātri – kā aktrisi. Bet tas arī bija… 19 gadu vecumā es tur biju viena pati. Man vajadzēja arī sameklēt dzīvokli. Nebija tā kā tagad piešķir dzīvokli jaunajiem speciālistiem. Bet es atradu sev dzīvokli, jo es gribēju strādāt kā aktrise. Toreizējais direktors Fricis Lange vēl brīnījās, ka es svešā pilsētā, esot tur pirmo reizi, esmu sameklējusi sev dzīvokli… Liepājas teātris tajā laikā svinēja savu 50 gadu jubileju.
Liepājas teātris ir viens no vecākajiem Latvijas teātriem.
Jā. Viens no vecākajiem. 1957. gadā vajadzēja būt tām svinībām, bet tas notika 1958. gadā. Un tā gada 2. janvārī es kļuvu par Liepājas teātra aktrisi.
Labs sākums.
Jā, labs sākums. Un ar jubileju, un tūlīt arī iekļuvu “Uguns un nakts” izrādē. Tas bija 16. vai 18. janvāris, kad svinēja, bija milzīgi plašas svinības. Uzreiz varu pateikt, ka esmu nosvinējusi arī 100. jubileju.
Jums ir bijis garš mūžs teātrī.
Jā, esmu 53 gadus nostrādājusi teātrī. Pilnīgi oficiāli. Pēc tam esmu “Atštaukās”. (smejas). Nu jau 10 gadus neesmu teātrī, jo ir visādi apstākļi, veselības problēmas un tā tālāk. Man prasa, vai es negribētu būt teātrī, un es saku, ka varbūt gribētu, bet man ir arī prāts, jo es saprotu, ka nevaru to fiziski izdarīt. To tak man nav jāstāsta, ka ir jau vajadzīga arī fiziskā varēšana, ne tikai varēšana.
Bet kā jūs sevi stipriniet? Kas ir tā vieta…?
Man ir “Atštaukas”. Un man ir arī namiņš pie jūras Pērkonē. Kuru mēs paši esam cēluši. Tur es pavadu vasaras. Tās priedes, dārzs, jūra un vējš, tas mani stiprina, un es esmu vēl šajā saulē. Un vēl“Atštaukas” mani stiprina. Zināt, kas ir “Atštaukas”?
Es klausos jau trešo reizi un nezinu gan.
Es teikšu, ka mūs zina visā Latvijā un arī ārpus Latvijas esam bijušas. “Atštaukas” ir 10 Liepājas teātra aktrises, no kurām 9 vairs nestrādā un ir izveidojušas folkloras kopu “Atštaukas”. Mēs jau nosvinējām 25 gadu jubileju. Un mēs vēl turamies. Un tas mani uztur.
Jūs man stāstījāt vienu lietu – jūs neejat teātrī, jo veselība neatļauj, bet tur? Tomēr tur arī vajadzīgs spēks. Kur tur rodas spēks?
Tur vairāk vajadzīgs garīgais spēks. Un es pateikšu, ka man bija tādas situācijas, kad man bija ļoti slikts veselības stāvoklis. Un tas, ka man bija jāiet uz “Atštaukām” un bija koncerti, kas jānodzied… tas mani uzturēja pie dzīvības. Jo esmu daudz dziedājusi. Varu teikt, ka 20 gadus esmu uzturējusi Liepājas muzikālā teātra daļu.
To gan es zinu. Es pat esmu dzirdējis pāris skaņdarbus.
Tiešām?
Jā. Internetā klīst raidījums, kas laikam jūsu jubilejai par godu bija filmēts. Un tur bija mazs fragmentiņš. Es paskatījos.
Liepājā vienmēr ir bijusi tāda publika, kurai ir nepieciešams muzikālais repertuārs. Operete, opera.
Protams, Liepāja ir dziedošā pilsēta.
Jo Liepājā ir teātris ar kolosālu akustiku un ir arī orķestra bedre.
To es arī dzirdēju.
Jā, tur ir orķestra bedre un vienmēr ir orķestris bijis. Un vai zināt, kāda ir tā sajūta, kad tu stāvi uz skatuves un bez mikrofona tu vari dziedāt. Orķestris spēlē. Ir diriģents. Un tu vari nodziedāt klasiku – Štrausu, Lehāru vai Ervē.
Lūdzu, izstāstiet uzreiz. Ar ko atšķiras fonogramma no orķestra? Jums to bija iespēja izbaudīt. Jo šobrīd daudzi mākslinieki dzied uz fonogrammām. Jums bija iespēja noķert dzīvās skaņas enerģiju. Kā tas ir?
Es esmu dziedājusi arī uz fonogrammu.
Bet tās ir divas dažādas lietas.
Parunāsim par to. Protams, ka tās ir divas dažādas lietas. Tas ir tāpat, kā jūs vai kāds spēlētu tukšai zālei. Bet jums ir jāspēlē un varbūt tur ir operators, kas to ieraksta pat, bet…kāda ir sajūta? Jūs nejūtat dzīvo enerģiju. Un tas pats ir ar fonogrammu. Tā nav dzīva. Esam dziedājuši arī ar fonogrammu, jo teātrim ir vajadzīga nauda, un, kad braucām izbraukumos, mums orķestri līdzi neviens nedeva.
Protams. Visur jau nevar.
Lētāk ir ar fonogrammu.
Ja godīgi, jūs man tā arī neesat atbildējusi. Ar ko atšķiras? Ar fonogrammu viss skaidrs, tā ir nedzīva, bet orķestris?
Viņš elpo reizē ar tevi. Tev priekšā ir diriģents, kurš sajūt tevi. Tu uztaisi savādāku frāzi un viņš…
Dzīvu.
Jā. Nekas nav vienāds. Nav divu vienādu izrāžu. Tās ļoti atšķiras. Ir kaut kāds nervs izrādei. Bija izrāde “Kaupēn, mans mīļais”. Es tur nepiedalījos, skatījos, un es teikšu – viena izrāde ir tāda, kur tev liekas, ka tu pārplīsīsi aiz pārdzīvojuma, bet otra vienkārši nesasniedz tādu kulmināciju. Viņa nav slikta, viņa ir laba, bet nu...
Tāpēc, ka jūs esat redzējusi citu izrādi, kur sasniedz.
Jā.
Runājot par šo tēmu, gribu pastāstīt. Mums teātrī bija izrāde “Odesa, burvīgā pilsēta”. Un tur mums spēlēja Raimonds Pauls, un tā ir burvība. Vienkārši bija tāda sajūta, ka gaiss ir elektrizējies. Tā sajūta, ka viens cilvēks visu vada.
Viņš jūt, jā.
Viņš dod to enerģiju, un visi vienā ritmā elpo. Man pilnīgi zosāda uzmetas, kā to atceros.
Jā. Tā ir. Tā var būt.
Un ir otrs variants. Mums atnāk cits muzikants un...
Viņš to pašu izdara.
Jā, un nav.
Un nav.
Tāpēc, ka Pauls ir rakstījis to mūziku.
Jā, un viņš dod arī savu enerģiju.
Arī skatījumu savu.
… savu auru, savu visu un jūs visi to saņemat. Jo tas taču ir burvīgs moments, kad skatītāji ir zālē un jūs esat uz skatuves, mēs esam uz skatuves, un tu sajūti to, ka tie 600 elpo ar tevi vienā ritmā. Ir tādi momenti, kurus nevar aizmirst.
Nu tādiem būtu jābūt vienmēr.
Vienmēr diemžēl tā nav.
Tieši tas, par ko mēs runājam, garastāvoklis, kādi zemūdens akmeņi par kuriem nezinām.
Arī kad saplūst kopā kaut kas ļoti labs: garastāvoklis, tu sajūti savu partneri…
Nu tikai tā jau jāstrādā.
Jā.
Mēs esam nonākuši pie nākamā jautājuma, kuru gribēju jums uzdot. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Ir internets, ir “online” translācijas. Kā jums liekas – teātris ir izmainījies vai palicis tāds pats? Man gribas zināt jūsu viedokli par šo. Kā jūs vērtējat un ko jūs saskatāt šajā visā?
Ļoti izmainījies.
Uz slikto vai uz labo pusi?
To nevar pateikt.
Bet jūsu viedoklis?
Es nevaru to pateikt. Jo zini, viss mainās. Dzīvē viss plūst un mainās.
Pastāvēs tas, kas mainīsies.
Jā, dzīvē un arī teātrī viss mainās. Agrāk spēlēja tirgus laukumā un tad bija moments, kad likās, ka mēs uz skatuves runājam piepacelti, tad dabiski…
Kā dzīvē.
Jā, bet tad man bija kolosāls runas pedagogs – Arnolds Liniņš. Viņš bija arī mans skolasbiedrs un viņš bija arī režisors, un es esmu pie viņa strādājusi. Un viņš man teica: “Zini ko, tā tu vari zem deķa čukstēt, bet tiem cilvēkiem ir arī jādzird.”
Ir jādod enerģija.
Enerģija ir jādod, bet ja tu…nu čukstēt arī vajag prast, bet tā, lai dzird tajā balkonā, lai galerijas pēdējā rindā dzird, un, ja nedzird un nesaprot, ko tu saki, tad arī nav tas pārdzīvojums. Tad tu nesaņem to visu, ko aktieris gribētu tev dot. Viss mainās.
Vai es pareizi saprotu, ka tagad teātrī ir tendence runāt dabiskāk?
Nu, normāli runāt. Bet es domāju, ka teātrī šodien runa ir pamesta mazliet nostāk.
Kas tad ir izgājis priekšplānā?
Es domāju, ka šovs ir izgājis priekšplānā.
Šovs. Bet labs šovs vai slikts šovs?
Kā kuru reizi.
Šī ir laba piebilde. Mana doma šajā visā ir tāda, ka teātris nedaudz pārvēršas no vietas, kur cilvēks nāk uz katarsi, kur ir tas moments, kur tu savienojies ar to, ko tev stāsta, un uzņem to un pārdzīvo, uz vietu, kur tevi izklaidē.
Tieši tā es domāju. Jā. Ne jau vienmēr, protams, bet tāda tendence ir. Bet piemēram, Krievu drāmā. Agrākos laikos es bieži gāju skatīties izrādes Krievu drāmā, jo labs teātris, bet pēdējais, ko esmu redzējusi Krievu drāmā ir Eiripīda “Mēdeja”.
Jaunākā izrāde? Ar Gunu Zariņu?
Jā. Pēdējā izrāde. Ar Zariņu un Keišu.
Un kā?
Divi Vīnes krēsli, kolosāla mūzika uzkomponēta, bērniņi, divi aktieri.
Un?
Man tas ir tas, ko es gribu.
Tā ir grieķu traģēdija. Es jums godīgi teikšu – ļoti grūta, bet ļoti konkrēta izrāde, manuprāt. Jo tur ir mans kursabiedrs Maksims Busels, un tas, ko viņš dara ar savu ķermeni, ir apbrīnojami. Un Guna Zariņa ir apbrīnojama.
Es ļoti labi zinu šo darbu. Klaipēdas kursam viens no fragmentiem bija runas diplomdarbos. Es pārzinu šo materiālu un es biju ļoti aizkustināta. Un varbūt tur arī ir tā katarse.
Piekritīsiet, ka tajā izrādē neko nevarētu sasniegt, ja tur nebūtu ļoti labi nostādīta balss, precīza dikcija, teksts, konkrēti salikti punkti.
Un jēga.
Un jēga.
Jēga, loģika un iedarbība.
Jo, es jums teikšu – mēs esam ļoti līdzīgi.
Man prieks dzirdēt.
Vai arī mums ir ļoti līdzīgas skolas.
Vai arī mums ir līdzīgas skolas, bet kas tad ir vajadzīgs? Nu saki, vai tad vārds uz skatuves…
Nu teātris, drāma bez vārda ir nekas.
Nekas.
Mums tas ir svarīgākais, es piekrītu.
Es uzskatu, ka šodien ir mazliet tas vārds pamests novārtā.
Es jums piekritīšu.
Un varbūt arī ikdienā. Radio mazāk, bet kādreiz, kad televīzijā skatos, tad domāju: Nu kā mēs tagad runājam. Mums latviešiem ir šaurais un platais “e”.
Āst?
Nē, tā ir Liepājā. Āst, dzart un mīlāt. Un nuovembris, bet mums ir novembris. Visi saka kā ola. Tad varbūt sacīsim arī uoktobris. Ir taču okta un nona. Bet tas ir Liepājā. Bet tas šaurais un platais “e” ir izplatījies. Mēs esam aizmirsuši valodas likumus latviešu valodā. Tā ir.
Ko es varu izstāstīt par sevi. Tagad es runāju labi, bet lai līdz tam aizietu, bija vajadzīgi trīs gadi darba. Trīs gadi, lai pieņemtu balsi, kas dzīvo iekšā. Agrāk es runāju šādi (kariķē savu balsi): Es normāls džeks, atbraucis no Ugāles.
Ir jau kāda loma, kur tā vajag runāt, arī.
Jā, bet tad tas ir tipāžs. Tu viņu iegūsti caur ķermeni, caur mīmiku…
Arī caur tembru, jā.
Man gribas painteresēties. Manā audzināšanas un tapšanas procesā ļoti liela uzmanība tika veltīta runai un balss dabūšanai uz āru. Jūs ilgu laiku esat bijusi runas pasniedzēja un arī vokālais pedagogs.
Vokālais pedagogs nē. Es Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skolā vairāk nekā 30 gadus strādāju ar vokālo nodaļu, lai viņiem būtu dikcija, jo ir jau tā, kad dzied, tu nesaproti kādā valodā viņi dzied. Tā notiek.
Jā. Bet jautājums ir tāds: uz ko balstīta ir tieši jūsu sistēma? Kā jūs panākat, lai cilvēks dabū savu balsi? Man, piemēram, ir saprotams, ko darīt. Citi iet caur mēles mežģiem, citi savādāk. Ko jūs darījāt, lai dabūtu audzēkņiem balsis ārā? Varbūt es to izmantošu savā pieredzē?
Nu, vispirms ir elpošana. Elpošanas vingrinājumi, kas jāizpilda. Un lai būtu dikcija, ir jāstrādā ar runas aparātu, sejas kustīgo daļu. Ir žoklis, kurš kustas vai nekustas. Un lūpas un mēle, un, protams, arī zobi. Ja tev ir protēzes...Man, paldies Dievam, tā nav. Tāpēc sargiet savus zobus kā vēl nekad. Jo tad ir grūti. Tas viss veido. Lūpas dara savu, žoklis dara savu. Ja žoklis neveras, tad nekas nesanāk.
Kāpēc es to pajautāju, jo es apskatījos to momentu, kurā jūs dziedat tajā raidījumā, un uzreiz iedomājos, ka tas, kā mūsu abus mācīja, tas ir līdzīgi. Katram kursam tomēr ir savs veids, kā ar viņiem strādā viņu pasniedzēji. Ir dažādi veidi, kā strādāt ar balsi kā instrumentu. Piemēram, ko mums darīja. Es, kā atceros, tā man silti kļūst. Mūs stiepa. Iemācīja saprast, kā katra ķermeņa daļiņa skan. Viens ir radīt skaņu pareizi, bet tad, kad tu pievienojies skaņai ar savu uzmanību un raidi to zālē, tad notiek kaut kas…sākas teātris.
Tā ir. Bet tas ir darbs.
Daudzi to neizmanto. Un tad, kad es redzu kādu jauno aktieri, kuram žoklis nestrādā un enerģija neiet, gribas kaut ko pateikt, bet es domāju, nu nē, es nedrīkstu. Kā es to varu izdarīt? Vai pieņemsim, ir slikta “r” skaņa. Man kursā bija cilvēks, kuram bija slikta “r” skaņa, bet trīs gadu laikā viņš gandrīz tika ar to galā. Bet tur bija daudz jāstrādā.
Jā, tur ir jāstrādā. Es arī esmu strādājusi ar šādiem “r”.
Tas ir darbs. No rīta, divas reizes pēc tam pusdienas laikā, vakarā, tad paelpo. Darbini mēli.
Un ar visiem “s” burtiem arī. Mēle, jā. Nu visi vingrinājumi. Un galvenais – attīstīt rezonatorus, lai viss skan. Tie jau ir tie, kas to dara.
Kā jums liekas, kas būs, ja kaut kādā brīdī pazudīs cilvēki, kas var nodot šīs zināšanas? Vai jauns aktieris var līdz tam aizrakties? Man tāda nopietna doma ienāca galvā.
Nezinu. Tā nevarētu būt, ka tā tas aiziet. Kāds jau nu paliktu. Kāds pie tā piestrādātu. Es tā domāju. Mums bija docente Bormane. Olga Bormane. Visi aktieri, kas sakarīgi runā…viņiem ir viņas skola. Ģirts Jakovļevs, Burāns Ints bija kādreiz. Viņš arī bija kolosāls, viņiem ir viņas skola. Es nezinu, kā viņa ir strādājusi pie elpas, vien pāris reizes esam aprunājušās. Liniņš ir viņas skolnieks, Antonija Apele arī. Tas viss kaut kur ir pierakstīts, viss ir fiksēts.
Jūs taču piekritīsiet, ka tu vari 100 reizes izlasīt, bet tad, kad tevi paņem, izžmiedz, tu nomet nost visu lieko un tev parāda – re, tā ir tava balss. Tu izej ārā un nākamajā dienā atnāc, un atkal sāc no jauna. (smejas)
Ar dziedāšanu ir tāpat.
Tieši tas pats.
Tā es neesmu mācījusies dziedāt. Bet Liepājas teātrī dziedāt vajadzēja, tas bija pieprasījums.
Pie tam jums bija orķestra bedre.
Jā, bet mums jau nolikvidēja to muzikālo teātri. Bet publika kā traka. Kad teātrim vajadzēja naudu, tad ar dziedošajām izrādēm...
...piepildīt zāli.
Varēja piepildīt zāli, jā. Un mēs braucām arī izbraukumos. Esam braukuši ar tādām izrādēm kā “Havajas puķe”. Braucām 12 dienas. Toreiz nebija galvas mikrofoni. Tad mikrofons stāvēja statīvā un tev vajadzēja izdziedāt.
Kāds ir jūsu ieteikums? Man liekas, ka jums noteikti ir, ko ieteikt. Ko darīt, ja ir nosēdusies balss?
Man ir visādi bijis. Nāk kāda liela jubileja, un viss ir ciet, visi bronhi ciet. Tad vajag izsildīt kājas karstā sinepju ūdenī. Taisni caur kājām laikam iet.
Es skatos, kā staigā mūsdienu jaunieši. Viņiem tās pusgarās bikses, un es domāju – ārprāts. Šalle ap kaklu, jaka pufīga, kedas smukas un bez zeķēm.
Bet tā ir mode. Tāpat arī teātrī iet uz kaut ko. Tā ir mode, un tā teātri spēlē. Tur neko nevar darīt.
Jācer, ka tās vērtības atgriezīsies. Ziniet, par ko es pārdzīvoju un ko es pie sevis domāju? Teātris, aktieris… tas ir nenormāls darbs. Tikai ar darbu teātra darboņi var sasniegt kaut ko varenu. Un tad ir tā, ka tu atnāc uz izrādi un paliec ar muti vaļā, sirds sitas, tev acīs ir asaras, un tu esi pārdzīvojis kaut ko, ko ikdienā nepārdzīvo, un tu no zāles izej cits. Man gribētos, lai tas saglabājas. Man negribētos, lai cilvēki iznāk no zāles ar sajūtu, ka nekas nav noticis. Un ja tā notiek, tad teātris nav teātris. Man pilnīgi sāp sirds par to.
Man arī par to sāp sirds, bet mēs tur nevaram neko darīt. Tas viss iet tādā virzienā. Es arī pēc tā ilgojos. Piemēram, tagad, cik ilgi iet izrādes? Stundu, pusotru, bet kādreiz bija...
Četras, sešas bija.
Ir bijis tā, ka divus vakarus pēc kārtas rāda vienu izrādi.
Jā.
Bet konkrēti es teikšu. Esmu dzīvajā skatījusies Alfrēda Jaunušana “Ilgu tramvaju” ar Antru Lieckalniņu galvenajā lomā. Jūs esat redzējis dzīvajā?
Diemžēl nē.
Četras stundas gāja. Es dzīvoju pretī arhīvam Slokas ielā. Un es skatos, nu jau būs divpadsmit tūlīt, būs jāiet kājām mājās. Bet četras stundas. Es iznāku ārā un es esmu satriekta. Nu tā vairs nav. Tā ir reta reize.
Mums režisore uzveda Dostojevska Podrostok (“Pusaudzis”). Izrāde bija 4 stundas gara. Un es zinu, ko tas nozīmē noturēt uzmanību 4 stundas. Bet tas ir darbs. Es iztēlojos, kā būtu jābūt reāli teātrī. Tu sagatavojies, tu pirms izrādes mazliet palasi, lai sāk strādāt fantāzija. Tu apsēdies, noliec telefonu un esi šeit un tagad – tur. Esi pieslēdzies izrādei. Un ja tu tā izdari un izdzīvo izrādi, tad izej ārā no zāles un saproti, ka bija laba pieredze un ej tālāk pa dzīvi. Manuprāt, tas ir forši. Bet ziniet, kas traucē tam? Manuprāt, ir ļoti liels ātrums parādījies dzīvē.
Jā. Kāpēc tagad teātris ir tāds? Tāpēc, ka viss ir mainījies. Dzīves ritms mainījies. Ir tie telefoni. Tehnika ir attīstījusies. Datori, viss. Kādreiz es gaidīju no Liepājas uz Rīgu telefonsarunu stundu, lai mani savieno. Tagad es uzspiežu un viss.
Ne tikai telefona sarunu. Tu jau runā un redzi cilvēku.
Par to nemaz nerunāsim. Es uzspiežu numuru, un mani savieno ar Ameriku, ar Kolorādo.
Es gribētu vēl vienu tēmu aizskart. Jūs mīlat dzeju. Esat dzeju lasījusi un uzvedat dažādas izrādes, tieši monoizrādes. Šobrīd gan mūzikā, gan dzejā nāk jauna tendence. Dzejoļos tas izpaužas tā, ka ir teksts, un galvenais, kas viņu virza, ir noskaņa un emocijas. Tāpat ir arī mūzikā. Nav vairs tā vārda burvība un nozīme, bet vienkārši melodija, kurā tu runā.
Ko es neciešu.
Kā jums liekas, cik ilgi tas pastāvēs? Vai nāks atpakaļ, nenāks?
Nē, viss ir pārejošs, viss šajā saulē ir pārejošs. Viss nāk un aiziet, un sākas no jauna, kā tajā dziesmā.
Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala.
Jā. Tās ir tādas tendences, jo es uzskatu, ka galvenais tajā dzejā ir doma, jēga, kas tas ir. Un ja es to nesaprotu, tad…Ja es nesaprotu, kas tur notiek... Kāds kaut ko dzied, kaut ko plivinās, man tad nav arī tā emocionālā pārdzīvojuma. Es tad jūtu tikai kaut kādas skaņas, augstāk, zemāk. Kaut kas tākā miglā. Bet jēga! Cilvēki saka tā: ai, tas jau dzejā, nav ko iet uz to izrādi. Kāpēc viņi tā saka? Tāpēc, ka viņi nesaprot, ko tu runā. To dzeju slikti runā.
Bet jums neliekas, ka tā problēma tam ir tajā, ka mūsu cilvēku izglītotība ir zemāka? Tās ir manas pārdomas.
Nē, nu tas tā varētu būt, jo cilvēki ir dažādi un izglītība arī dažāda.
Bet tas, man liekas, vienmēr ir bijis
Jā, tas tā var būt. Man, piemēram, saka tā: “Paldies, ka tu to norunāji. Un kā tas var būt, ka es redzu visu to, ko tu runā?” Man saka.
Bet jūs esat aktrise.
Es saku: “Bet es tā runāju, lai tu klausies, saproti un arī redzi savā iztēlē. Tikai tad ir kaut kāda jēga.” Jā, es ar to tiešām bieži nodarbojos. Tāpēc bieži vien, atklājot kādu dzejas grāmatu, mani aicina, lai es tur kaut ko nolasu. Un arī pēdējais bija “Nu, kā tas var būt, ka es visu saprotu un es redzu, ko tu saki?”
To saka skatītājs...
To saka skatītājs. Es pašlaik varbūt sevi tā paslavēšu, bet man bija monoizrāde par Zentu Mauriņu.
Viņa jums bija ļoti tuva.
Jā. Kādas piecdesmit izrādes nospēlēju. Un pēkšņi uz ielas pēc 20 gadiem man pienāk svešs cilvēks un saka: “Es jums nevaru paiet garām. Es gribu pateikt paldies par to izrādi. Es to nevaru aizmirst”. Es teikšu, tas ir daudz vērtīgāk par jebkuru ordeni.
Jā.
Es pēc tam padomāju, ka tas taču bija pirms divdesmit gadiem.
Man liekas tā, ja mēs pajautātu jebkuram aktierim, kādēļ viņš iet pa šīs profesijas pēdām, visticamāk viņš pateiktu, ka bija tāds iespaids no kāda cita aktierdarba, ka likās, ka labāka darba vai labāka veida, kā izpausties, nav bijis. Jo tas ir tas iespaids, kas tevi vada. Ziniet, kā man pateica mūsu galvenais režisors – “Вот дверь, в любой момент.... (svilpiens) мы тебя тут не держим.” Lūk, durvis, mēs tevi te neturam. Nevari? Lūdzu, neviens tevi nespiež. Tā ir tava brīva izvēle. Gribi, strādā, es tev ļauju. Ja es tevi aiztieku, tad tu man vēl esi interesants, ja neaiztieku, tad viss – čau! Tad es vairs no tevis neko negribu.
Ir jau arī tādas lietas, ka aktieris ir no visa kā atkarīgs.
Oi, jā, attiecības...
...attiecības...
Kolektīvs...
Režisors....
Un vēl ir arī cehi, kas strādā ar visiem saviem pigoriem. Kā teica viens no gudrākajiem Krievijas teātra pārzinātājiem “театр начинается с вешалки”. Teātris sākas no pakaramā.
Pareizi. Pareizi (smejas).
Mēs tik daudzas tēmas šodien aizskārām. Nevienā neaizrakāmies nekur, bet viens otru saprotam.
Mēs varētu runāt, man liekas, ilgi.
Tas, man liekas, ir ļoti skaisti.
Tas ir ļoti skaisti. Tik tiešām.
Es jūtos, kā jūsu…mēģinu atrast pareizo vārdu. Es jūtos kā jūsu mazdēls.
Bet tā jau arī ir.
Bet mēs runājam vienā valodā, tas ir ļoti svarīgi.
Man jau arī tā kādreiz saka: “Es nedomāju, ka tev ir tik daudz gadu”. Man ir pāri astoņdesmit. Un jūs varētu būt mans mazdēls. Bet mēs esam vienas profesijas, vienas cunftes pārstāvji. Un tas mūs vieno. Es tā domāju. Tas ir vienalga, cik mums gadu.
Mēs runājam vienā valodā. Tas arī ir liels pluss. Bieži vien cilvēki runā vienā valodā, bet viens otru nedzird.
Nekā nesaprot.
Nu ko, šajā mirklī gribas novilkt strīpu un pateikt jums lielu paldies. Es saņēmu ļoti daudzas tādas patīkamas sajūtas. Man bija liels prieks apmainīties ar enerģiju. No savas puses es novēlu jums veselību, spēku un iedvesmu dzīvē.
Paldies. Es tagad domāju, par ko es uztraucos šodien. Tik brīnišķīgs cilvēks man pretī, tā tiešām bija bauda parunāt ar jums.
Paldies jums. Man ir liels prieks. Paldies, ka atnācāt.
Paldies!
Visa dzīve ir teātris!
Jā, un vajag būt optimistiem un tā ar pozitīvu skatu skatīties. Un viss būs labi.
Sarunāts!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Sarunas tapušas “Spēlmaņu nakts” projektā “Teātru Atlanti cauri laikiem”. Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.
Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai Valmiermuiža un Jaunajam Rīgas teātrim.
