Globālā gaisa temperatūra pēdējo desmit gadu laikā paaugstinās lēnāk nekā iepriekš, liecina decembra sākumā žurnālā "Earth's future" publicēts pētījums.
Kā redzams diagrammā pēdējā uzņemtajā 11 gadu periodā (zilā līnija,1997.-2008.gads) salīdzinot ar laika periodu no 1982. līdz 1993. gadam (sarkanā līnija) planētas temperatūras kāpuma temps ir samazinājies visai ievērojami. Laika periodā no 1982.-1993. gadam vidējias planētas temperatūras pieagums ir 0,14 grādi, taču laika posmā no 1997.-2008. gadam temperatūras kāpums ir 0,06 grādi. Kā izsakās klimata speciālisti šis notikums ir vērā ņemams. Zinātnieku domas dalās, ir tādi, kas pieļauj, ka nākamajās desmitgadēs Zemeslodes atmosfēras un hidrosfēras temperatūra pazemināsies.
Zemes sasilšana vai atdzišana nenotiek vienādi. Sasilšanas periodā, kas pēdējās desmitgadēs valdījis, planētas dažādās vietās sasilšanas tempi ir bijuši dažādi, ir arī reģioni, kuros ir palicis aukstāks, it īpaši plašos Klusā okeāna apgabalos. Jāņem vērā, ka Klusajā okeāna ir novērojami ilggadēji ūdens cirkulācijas cikli, kuri izmaina temperatūru sadalījumu okēana virskārtā. Šo parādību sauc kā El Nino un La Nina. Zilā krāsa apzīmē temperatūras pazeminājumu, sarkanā krāsa attiecīgu temperatūras kāpumu.
Grafiks attēla labajā pusē norāda temperatūras izmaiņas uz Zemes attiecīgos attālumos no ekvatora. Kā redzams, vislielākais temperatūras pieagums ir Zemes ziemeļu puslodē, kamēr Zemes dienvidu puslodē temperatūra palikusi gandrīz nemainīga.
1970. gados zinātnieki veica pirmos secinājumus, ka Zemes klimatu var un arī ietekme cilvēka darbība. 20. un 21. gadsimta mijā aizsākās visai skaļa ažiotāža par Zemes strauju sasilšanu, kas varētu novest Zemes civilizāciju pie lielām katastrofām. Tika izteiktas prognozes, kas nobaidīja un joprojām biedē daudzus Zemes iedzīvotājus, it īpaši tos, kas dzīvo Pasaules okeāna ūdeņu piekrastēs.
Prognozes tiek balstītas uz to, kāds Zemes klimats ir bijis iepriekš, kā tas ir "uzvedies". Ir dažādi datu ievākšanas veidi :
1) tiešie, piekrakstītie novērojumi
2) netiešie, izmantojot klimata atstātās "pēdas", piemēram, ledus urbumi Antraktīda un Grenlandē
Svarīgu meteoroloģisko datu apkopojumu visā pasaule uzsāka 1900. gadā. Taču visaptveroši Zemes klimata novērojumi no satelītiem sākās tikai 1970. gadu vidū. Ledus urbumi ļauj aptuveni secināt par atmosfēras temperatūru un tās sastāvu līdz pat miljonu gadu ilgā vēsturē.
Senākas vēstures datēšanai tiek izmantoti koraļļu rifi un dažādi Zemes ieži. Vecākais Zemes iezis ir aptuveni 4,4 miljardus gadu vecs. Kā norāda senie Zemes paraugi, uz planētas ir bijuši vairāki periodiski sasilšanas un atdzišanas laikmeti, turklāt starp lielajiem notikumiem notikušas salīdzinoši sikās klimata fluktuācijas - pārmaiņas.
Šis raksts publicēts balstoties uz Džona Fasullo un Kevina Trenberta pētījumu "An Apparent Hiatus in Global Warming?" tīmekļa žurnālā "Earth's future". Pētījumā plaši izklāstīts neseno datu apkopojums un dažādu laika posmu temperatūras salīdzinājumi. Pētījums atrodams šeit
