Polijā Šķēle atzīmējies kā otrs efektīvākais līgas spēlētājs un piespēlētājs, tāpat uzstādījis sezonas labāko rādītāju rezultatīvajās piespēlēs (17) pret finālisti Ščecinas "King". Kluba fani aicinājuši Šķēli palikt, bet sponsors ar privāto lidmašīnu atvedis ārstu, lai Aigars varētu ātrāk atveseļoties no traumas un palīdzēt spēlēs.
Uģis Brants: Esi no sportiskas ģimenes. Kāpēc izvēlējies nodarboties tieši ar basketbolu?
Aigars Šķēle: Mamma spēlēja basketbolu līdz 18 vai 19 gadu vecumam. Brālis [bijušais Latvijas izlases spēlētājs Armands Šķēle] arī sāka agri nodarboties ar basketbolu. Mani mazu veda uz spēlēm, kuras vērojot man basketbols iepatikās. Pašu aizveda uz basketbola treniņiem piecu vai sešu gadu vecumā. Kopumā man nebija lielas izvēles – kopš mamma aizsūtīja uz basketbolu, tas bija jādara. Citus sporta veidus īsti pat nepamēģināju. Brāli gan sākotnēji bija doma sūtīt uz hokeju, bet tur bija gara rinda, tāpēc beigās aizsūtīja uz basketbolu, kur laikam bija mazāka rinda.
Kāpēc tev neizdevās uzspēlēt Latvijas jauniešu, junioru vecuma izlasēs?
Bija liela konkurence – daudzi džeki labi spēlēja tajā vecumā un es nebiju sevi pietiekami labi parādījis. Manos gados tiešām bija jaudīga konkurence. Vienīgā izņēmuma reize bija, kad mani pasauca uz Latvijas U-18 izlases treniņiem, bet tajā laikā man bija ļoti lielas problēmas ar ceļgaliem, un tā tas viss arī apstājās traumu dēļ.
Sešpadsmit gadu vecumā devies trenēties un spēlēt uz Spāniju. Kāpēc šāda izvēle?
Tajā laikā es spēlēju Latvijas basketbola līgas 2. divīzijā (LBL-2), kur aizvadīju divas vai trīs spēles. Bračkam bija čoms Artūrs Kalnītis, kurš nesen bija sācis strādāt par basketbola aģentu. Kalnītis teica, ka ir variants aizbraukt uz Spāniju. Var teikt, ka šāda iespēja uzradās ne no kurienes, un nodomāju, ka jābrauc, jo bija grūti saprast, kāda būs karjera, paliekot LBL-2.
Kā tev veicās Spānijā?
Spānijā nospēlēju vienu gadu jaunizveidotā basketbola koledžā, bet pēc sezonas viņi jau bija bankrotējuši. Ēšanu, dzīvošanu gan šī koledža nodrošināja. Tā bija laba sezona Spānijas jauniešu čempionātā. Vēlāk saņēmu piedāvājumus no "Estudiantes" un "Fuenlabrada" komandām [abas spēlēja Spānijas augstākajā jeb ACB līgā]. Pārbaudes treniņos pie "Estudiantes" kaut kas neiepatikās, bet, aizbraucot pie "Fuenlabrada", bija labāk. "Fuenlabrada" man piedāvāja trīs plus trīs gadu līgumu, ko arī parakstīju. Spēlēju Spānijas ceturtajā līgā, bet divas nedēļas sanāca patrenēties arī ar "Fuenlabrada" ACB līgas komandu, kurā tajā brīdī spēlēja Kristaps Valters. Pēc otrā līguma gada vienojāmies to lauzt un es atgriezos Latvijā, jo
īsā laikaposmā tika veiktas divas operācijas ceļgalam, pēc kurām atlabšana ieilga un ceļgals turpināja sāpēt vairāk nekā pusgadu.
Atbraucot uz Latviju, uztaisīju vēl vienu operāciju, un pēc tās beidzot bija kādas pozitīvas izmaiņas.
Agrāk regulāri spēlēji ielu basketbolu. Kādi bija panākumi, un vai sanāca uzspēlēt pret kādu no mūsu 3x3 olimpiskā sastāva?
Spēlēt ielu basketbolu sāku, vēl pirms radās "Ghetto Basket" turnīri. Pret [Edgaru] Krūmiņu, [Nauri] Miezi mums regulāri sanāca uzspēlēt, un rezultāti bija līdzīgi. Vienu posmu vinnēja vieni, bet otru citi. Viņi gan nespēlēja kopā, bet katrs savā komandā. Bija arī citas spēcīgas komandas. Šķiet, ka Lasmanis sāka, kad jau biju beidzis spēlēt getiņā. Es spēlēju kopā ar [Rihardu] Zēbergu, [Matīsu] Rožlapu, un ceturtais pievienojās kā kuru reizi.
Vai tev šobrīd būtu interese uzspēlēt basketbolu 3x3 formātā?
Šobrīd nevaru atļauties riskēt. Nevēlos kādā neveiksmīgā veidā satraumēties un izkrist uz pāris mēnešiem.
Ko ielu basketbols tev devis kā spēlētājam?
Devis ļoti daudz, jo varēju pilnveidot individuālo meistarību, piemēram, driblu, metienus pēc kontakta. Agrāk nebija tik daudz kustības no komandas. Pārsvarā spēlējām viens pret vienu. Bija fiziskāks basketbols, kur ļauj turēt, grūstīties. Tas bija veču basītis. Strītiņš tiešām man devis daudz visā turpmākajā karjerā.
Šosezon decembrī tiki atzīts Polijas basketbola līgā par vērtīgāko spēlētāju un iekļuvi sezonas simboliskajā pieciniekā. Kā vērtē savu sezonu, un ko tev nozīmē šādas atzinības?
Kopumā esmu priecīgs, ka pirms diviem gadiem izvēlējos spēlēt Polijā. Mans klubs ir ļoti augstā līmenī gan sportiskā, gan sadzīviskā ziņā. Tiešām negaidīju, ka viss būs tādā līmenī. Zināju, ka treneris ļaus man spēlēt.
Forši, ka ir šādas individuālās atzinības, bet vēlējos aizvest komandu līdz līgas finālam.
Pašam šī sezona bija individuāli veiksmīgākā karjerā [30 spēlēs vidēji gūti 15,7 punkti, atdotas 9 rezultatīvas piespēles, izcīnītas 4,7 atlēkušās bumbas un pārtvertas 1,5 bumbas].
Sezonā atzīmējies ar vidēji 9 rezultatīvām piespēlēm spēlē. Kā izdevās sasniegt tik augstvērtīgu rādītāju?
Biju daudz ar bumbu, labā ritmā, un vienmēr esmu bijis tendēts uz piespēlēšanu. Ja godīgi, tad šosezon man tas viss diezgan viegli sanāca. Likās, ja neiedošu 10 piespēles pa spēli, tad tā nav bijusi pārāk veiksmīga. Ja kāds pirms sezonas teiktu, ka man būs deviņas piespēles vidēji spēlē, tad tiešām teiktu, ka tas nav iespējams. Eiropas basketbolā tāds rādītājs ir kosmoss.
Kā tu raksturo Polijas basketbola līgu?
Līgā spēlē fizisku basketbolu. Tas nav atlētiskākais vai ātrākais basketbols, bet fizisks ar daudzām kontakta epizodēm. Varbūt daži poļu spēlētāji nav meistarīgākie, bet viņi krampē līdz galam.
Līgas spēles ir neprognozējamas, jo visām komandām ir līdzīgi spēku samēri.
Ej uz spēli un neesi pārliecināts par iznākumu, jo nezini, vai varēsi uzvarēt. Piemēram, zaudējumu play-off pirmajā kārtā piedzīvoja [Vloclavekas] "Anwil", kuri sezonu sāka ar daudzām nezaudētām spēlēm un bija regulārā turnīra uzvarētāji.
Sezonas pēdējā spēlē piedzīvots sāpīgs zaudējums pret Vroclavas "Slask". Mača pēdējā ceturtdaļā atradāties vadībā ar 13 punktu pārsvaru. Kas notika spēles noslēdzošajā posmā, un kā uz to reaģēja komanda?
Mēs spēlējām pret Eirokausu komandu. Sezona viņiem bija diezgan vāja, paspēja nomainīt divus trenerus, bet beigās viņi uzvarēja mūs sērijas piektajā spēlē, kas notika mūsu mājās ar trakākajiem faniem Polijā. Pašam likās, ka pirmās 30 minūtes kontrolējam spēli. Pēdējā ceturtdaļā pretinieki guva 18 punktus pēc kārtas, un visa zāle bija apstulbusi. Bija jāiet pēdējā ceturtdaļā, viss jāpabeidz un tālāk jau jāturpina pusfinālā. Grūti, ka visu spēli esi vadībā, bet pēkšņi komandai spēle neaiziet un otrai komanda atkal viss sanāk. Varētu teikt, ka nenormāli salūzām.
Kā rīkoties tamlīdzīgās situācijās, kad komanda sāk izlaist lielu pārvaru un nepieciešams apturēt pretinieku ofensīvu?
Ja būtu viena tāda atbilde, tad basketbols nebūtu tik interesants. Mūsu gadījumā bija jāspēlē vienkāršāk, jo pieļāvām elementāras kļūdas. Pēdējā ceturtdaļā vispār nevajag neko jaunu izdomāt. Viena recepte gan visam neatradīsies.
Tavu lielisko sezonu pabojāja ceļgala trauma. Kā izdevās rehabilitācija, un vai tas neietekmēja turpmāko sezonu?
Jā, bija jātaisa operācija ceļgalam. Ārsts, kurš to varētu veikt, bija ļoti aizņemts un operāciju varēja uztaisīt nedaudz vairāk kā pēc nedēļas. Klubs meklēja variantus un atrada.
Nākamajā dienā pēc ceļgala pārbaudēm saņēmu zvanu, ka viens no kluba sponsoriem ir gatavs atgādāt ārstu ar privāto lidmašīnu uz slimnīcu, lai operāciju varētu veikt pēc iespējas ātrāk.
Taisījām operāciju svētdienā, kad normāli neviens nestrādā. Kopumā tādā veidā ietaupījām aptuveni nedēļu, un varēju atgriezties laukumā ātrāk. Trauma mani pārāk neizsita no iepriekš uzņemtā ritma. Tas viss kopā bija īpašs brīdis manā dzīvē.
Vai esi saņēmis piedāvājumus nākamajai sezonai?
Ostruvas "Stal" man piedāvā pagarināt līgumu. Fani man raksta, ka obligāti jāpaliek, jo darbs nav izdarīts līdz galam. Ostruvā pilsēta dzīvo basketbolam un viss ir forši. Pēc sezonas beigām bija atvadu pasākums, kurā pie kluba arēnas parakstījām krekliņus, autogrāfus. Cilvēki nāca pie manis un ģimenes runāties, apskaut. Daudziem bija asaras acīs, jo domāja, ka mēs pametam šo klubu, bet nekas vēl nav izlemts. Polijā šo aizvadīto divu sezonu laikā esmu saņēmis ļoti lielu atbalstu no līdzjutēju puses. Taču, ja pēc šādas sezonas neaizbraukšu uz augstāku līmeni, tad nekad to neizdarīšu. Šobrīd pagaidīšu.
Kādas tev bija priekšnojautas pirms Pasaules kausa basketbolā, kurā izcīnījāt augsto 5. vietu?
Pats braucu bez nekādām ekspektācijām, jo iepriekš pie Banki sevi īsti nebiju pierādījis.
Mēģināju iekļauties kolektīvā un darīju lietas, ko varbūt klubā parasti nedaru. Spēlēs centos neko lieki neizdomāt, neuzņemties.
Kā komanda gājām no spēles uz spēli, kurās atdevām sevi visu, tad jau skatījāmies, kā būs tālāk. Spēlējām ar domu, ka mums nav, ko zaudēt. Pirms turnīra negaidīju, ka būsim piektie, bet pēc tam jau šķita, ka varējām cīnīties par medaļām. Beigās palika pat neliela rūgtuma sajūta, jo likās, ka varējām vairāk. Apetīte gan rodas ēdot.
Kura bija grūtākā spēle Pasaules kausā?
Tādas bija vairākas. Var teikt, ka visas spēles bija grūtas un nozīmīgas. Mums arī veicās šajā čempionātā, to nevar noliegt.
Ko, tavuprāt, Pasaules kausa spēlē pret Vāciju vajadzēja darīt citādāk, lai uzvarētu un iekļūtu pusfinālā, tādējādi jau nodrošinot ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm?
Palikām viena metiena attālumā no uzvaras pret pasaules čempioniem un iekļūšanas TOP4. Dāvis izmeta savu metienu, bet nedaudz pietrūka. Šajā spēlē izlīdām no mīnusiem un atnācām atpakaļ, bet neko daudz vairāk izdarīt nevarējām. Augstāk par mums turnīrā bija tikai iespaidīgas komandas [Vācija, Serbija, Kanāda, ASV]. Mēs vēl pirms pāris gadiem netikām uz Eiropas čempionātu.
Kā vērtē savu sniegumu Pasaules kausā?
Vērtēju pozitīvi. Mēģināju darīt lietas, kas palīdzētu komandai uzvarēt. Cīnījos, cik spēju, un mēģināju veiksmīgi iekļauties sastāvā.
Biji izlasē, kad iepriekš netikām uz Pasaules kausu un Eiropas čempionātu. Kāpēc šis izlases modelis spēlē labāk?
Uzreiz tā grūti pateikt. Pirmkārt, kad sāc uzvarēt, tā visiem uzlabojas emocionālais stāvoklis. Iepriekš uzvarēt neizdevās tik regulāri. Atnāca treneris Banki un deva visiem iespēju sevi pierādīt. Ja kādam līderim spēle neaizgāja, bet uz maiņu nākušais spēlēja labāk, tad Banki paturēja laukumā viņu.
Latviešu treneriem tā nedaudz pietrūka, tāpat bija savi favorīti spēlētāju vidū.
Agrāk mums izšķirošos brīžos kaut kā pietrūka, bet šobrīd šķiet, ka Banki mums atnesis veiksmi. Viņš māk runāt un ir labs psihologs, kurš spēj iedot pārliecību.
Jūlijā Rīgā notiks olimpiskais kvalifikācijas turnīrs. Vai ir sanācis iepazīties ar kvalifikācijas turnīra pretinieku komandām?
Neesmu iepazinies ar pretiniekiem, jo pašam nesen beidzās sezona.
Kādu sniegumu sagaidi no sevis olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā?
Primārais ir tikt sastāvā, jo atkal būs liela konkurence. Ja tikšu, tad darīšu to pašu, ko Pasaules kausā, – spēlēšu, lai palīdzētu komandai. Klubā gan daru citas lietas, bet šeit spēlēju no maiņas un kā otrais numurs. Esmu pieņēmis savu lomu un būšu apmierināts, ja tikšu sastāvā.
Cik liela vēlme ir piedalīties olimpiskajās spēlēs?
Tas būtu tiešām skaisti, un tas ir katra sportista sapnis tur piedalīties. Jādara viss iespējamais, lai, pirmkārt, Latvijas izlase tur būtu un, otrkārt, lai arī pats tur tiktu.
Aptuveni pirms 10 gadiem teici, ka par NBA nedomā, bet neizslēdzi iespēju, ka ar smagu darbu varētu nokļūt Eirolīgā. Kā šobrīd raugies uz iespēju iekļūt Eirolīgas apritē?
Visādi brīnumi notiek. Iekšā man ir, un šobrīd jūtos labāk nekā jebkad iepriekš.
Pasaules kausā spēlēja daudzi Eirolīgas un NBA spēlētāji, bet manā uztverē tās nebija kosmiskas līmeņa atšķirības starp viņiem un mani.
Ir savas nianses, kurās šie spēlētāji bija labāki, bet tas nav nekas pārdabisks. Būtiski arī, kādā Eirolīgas komandā iekļūsti un kāda tev ir loma.
Pret kuru spēlētāju bijis spēlēt visgrūtāk?
Pret Šeju Gildžesu-Aleksandru [Kanādas izlase, Oklahomsitijas "Thunder"]. Viņš ir topa džeks, ļoti meistarīgs. Atceros, ka kaut kad iepriekš grūti bija pret Bogdanu Bogdanoviču [Serbija, Atlantas "Hawks"].
Kurš posms tavā karjerā ir bijis visvērtīgākais?
Pozitīvākais posms ir bijis Polijā. Tas man deva ļoti lielu prieku par basketbolu. Katrs posms kaut ko ir devis un varbūt arī atņēmis.
Kāda būtu talanta un ieguldītā darba proporcija, lai kļūtu par labu profesionālu basketbolistu?
Kaut kādam talantam ir jābūt, jo bez tā izsisties ir ļoti grūti. Lielākam vai mazākam, bet tam jābūt, un jāprot arī talantu apstrādāt. Lai sasniegtu augstāko līmeni, ir jābūt gan talantam, gan jāiegulda smags darbs.
Kā vērtē savu ieguldīto darbu karjeras attīstībā?
Neesmu slinkākais džeks, kas ir izteikti pēdējos gados.
Veicu daudz individuāla darba, izpildot metienus un stiprinot muskulatūru. Noteikti esmu kļuvis profesionālāks.
Ja vēlos paildzināt karjeru, tad jāpieiet tam nopietni. Domāju, ka man arī dots talants.
Vai papildus trenē savas stiprās puses vai piestrādā pie vājajiem posmiem?
Daru lietas, ko esmu darījis visu dzīvi. Trenēju caurgājienus, troikas, floater metienus. Pielieku klāt lietās, kurās esmu bijis labs. Papildus strādāju arī pie fiziskās sagatavotības.
Kāda ietekme uz tavu karjeru un dzīvi bijusi tavam brālim?
Brālis vienmēr ir bijis atbalstošs, tāpat vienu sezonu nospēlējām kopā ["Valmiera/Ordo"]. Viņš ir ļoti iekšā manā karjerā, seko līdzi un regulāri uzraksta pēc spēlēm.
Kāds cilvēks esi ārpus laukuma?
Esmu diezgan kluss, mierīgs ģimenes cilvēks. Basīša laukumā esmu pilnīgi citādāks, un emocijas nāk ārā, bet tas man palīdz, jo pavelkos gan pats, gan fani.
Pastāsti par sajūtām, atgriežoties no Pasaules kausa, kad pie Brīvības pieminekļa notika izlases basketbolistu sagaidīšana.
Lidojot atpakaļ uz Latviju, ar izlases džekiem runājām, vai šis ir nepieciešams, jo neizcīnījām medaļas. Vēlāk nospriedām, ka tā būtu pateicība visiem faniem par lielisko atbalstu, ko jutām gan tur uz vietas, gan Latvijā. Beigās viss izvērtās tik emocionāli un patīkami, ka to nekad neaizmirsīšu. Forši, paldies atbalstītājiem!
