Trešdien, brīdi pirms pusnakts basketbolistes beidzot ierodas Rīgā. Viņu lielie čemodāni atceļā no Amerikas aizķērušies Amsterdamā. Par laimi medaļas paņemtas rokas bagāžā, lai būtu, ko parādīt sagaidītāju pulciņam.
"Šis ir tāds nopietnās cīņās izcīnīts sudrabs mūsu vecuma grupā. Esam lepnas un laimīgas," panākumā dalās viena no komandas dalībniecēm Gunta Pētersone.
"Sajūtas ir ļoti feinas! Mūsu vecumā trijās dienās esam nospēlējušas sešas spēles, ņēmāmies ne pa jokam. Ar ASV - TOP10 komandu - nospēlējām ļoti līdzīgi, gandarījums ir liels," prieku neslēpj basketboliste Silvija Jankovska
"Tas [basketbola iemaņas] nāk no bērnības, un bez tā nevar - basketbols ir mūsu atkarība. Cik mēs varēsim, tik arī skriesim," joprojām kaujinieciskā noskaņojumā ir cita sudraba medaļas ieguvēja Ruta Graura.
"Tas stiprina mūs visas un neļauj iesūnot," par piederību basketbolam stāsta Dzintra Siliņa, kurai smejoties piebalso komandas biedrene Ilze Simanoviča: "Nākamais treniņš jau rīt!"
Tuvinieki – bērni un mazbērni, atzīst, ka šī omīšu aizraušanās ir lieliska. Dalība senioru turnīros ļauj apceļot pasauli. Un sportiskas aktivitātes nodrošina pavisam citu dzīves kvalitāti. Šīs omes dīvānā neskatās "Mīlas viesuli’. Viņas pašas kā viesulis iet laukumā un met grozā.
"Man visi draugi ir šokā, ka mana mamma šitā joprojām skraida. Prieks un lepnums ir neizmērojams," savu mammu liela Kristīne.
"Tas ir fantastisks laiks, kā senioriem pavadīt tos gadus, kurus citi varbūt pavada pie televizora. Bet šīs dāmas ir tādas, kas basketbolu spēlējušas visu mūžu," stāsta Ilze Pētersone-Godmane, Guntas meita.
Sudrabs nav pirmā nopelnītā medaļa. No citām senioru olimpiskajām spēlēm esot atvests arī zelts un bronza.
