"No bērnudārza līdz 12. klasei mums ir 268 bērni, bet no pirmās līdz devītajai klasei – 182, no kuriem 108 trenējas basketbolā," ar vietējo jauniešu basketbola kustības statistiku dalās Jaunpils vidusskolas sociālā pedagoģe Dace Adiņa.
Viņa uzsver, ka galvenais ir nodarbināt bērnus līdz brīdim, kad speciāli norīkots autobuss aizved viņus mājās.
"Svarīgi ir, lai arī vakari [laiks pēc stundām] būtu lietderīgi pavadīti, lai viņus ieinteresētu. Un vēl ļoti laba sadarbība ir ar treneriem, jo citādāk nevarētu. Es te viena pati varētu kaut ko gribēt. Mazos ņemam pārsvarā visus un aizvedam, un arī atvedam no sporta nama," stāsta pedagoģe.
Jaunpilī basketbola pamati tikuši būvēti arī vienai no tagadējām Latvijas izlases pamatvērtībām Kristeram Zorikam, bet viņa pirmais treneris bija Ainārs Plezers, kurš pašlaik gan trenē, gan arī vada vietējo sporta namu.
"Mans nopelns ir bērnības laiks, kad māca bērnam pamatus. Tas ir šeit, šajā zālē izdarīts, un tad, kad bērns kļūst lielāks... Būtībā lauku misija ir strādāt ar mazajiem, meklēt talantus, un tad, kad viņš sasniedz zināmu briedumu, ja ir tāda iespēja, viņš iet un attīstās uz priekšu," savu darba specifiku apraksta treneris.
Basketbolā Jaunpilī trenējas gandrīz divas trešdaļas no pamatskolas skolēniem. Sešas zēnu, piecas meiteņu treniņu grupas, bet sacensībās piedalās piecas zēnu un četras meiteņu komandas.
"Mēs esam maza lauku skoliņa, un mums ir jāspēlē ar pilsētām. Un spēļu rezultāti – citreiz mammas saķer galvu – ak, Dievs, kā jūs varat šo, kā jums nervi tur!? Bet tas motivē bērnu, jo, kad dodamies uz pilsētām spēlēt, nav tā, ka treneri tikai aizved parādīt [vietējo sporta] zāli un viss. Aizbrauc uz Liepāju, apskatām kaut ko no tās pilsētas – jūru, molu – un ieinteresē. Viņiem skaidro – ne jau rezultāts ir svarīgs, svarīga ir tava izaugsme tajā spēlē," Jaunpils basketbola psiholoģiju skaidro Adiņa.
Jaunpilī strādā četri basketbola treneri, no kuriem viena ir Nadīna Pahmurkina. Viņa šeit uzaugusi, bet pēc vidusskolas absolvēšanas devās studēt uz Jelgavu, kur pavadīja četrus gadus. "Kaut kā atvilināja [mani] atpakaļ, jo visu laiku esmu basketbolā – jau no sešiem gadiem, bet nekad nedomāju, ka būšu trenere. Tas ir pārsteigums man pašai," smej Nadīna.
Savukārt Andris Fridrihsons šogad no Artūra Zarembas pārņēmis arī Jaunpils pieaugušo komandas trenēšanu, bet blakus sporta zālei viņš, būdams fizioterapeits, pats savām rokām izremontējis un iekārtojis vingrošanas un rehabilitācijas kompleksu.
"Ja kaut kas notiek spēles vai treniņa laikā un ja es esmu uz vietas, tad fiksi sadarām [palīdzam]. Pagājušo ceturtdien un nedēļas nogalē bija spēles. Viens atskrien – ir kaut ko sasitis. Ātri aukstais, teipiņš, aiziet – atpakaļ laukumā," par savu darbu stāsta Fridrihsons.
Viens no sporta skolas audzēkņiem Ēriks Muško atklāj, ka viņu basketbolā notur treniņu daudzveidība, kā arī tas, ka tiek padomāts par detaļām: "Tas ir, kas mani notur. Man patīk tas miksiņš. Dažreiz launagu dod pēc treniņiem, tas vēl motivāciju piedod. Ir garšīgi – piemēram, bulciņa, suliņa, ābols. Mazās lietas ir diezgan svarīgas."
Jaunpils puiši un meitenes vasarā bijuši turnīrā Polijā. Daļējas brauciena izmaksas, arī sporta formas un apavus astoņiem bērniem, kā arī launagu trim treniņu grupām ziedo labdari, kam nav personīga sakara ar pilsētu, bet kuri tic šejieniešu aizrautībai.
"Galvenais motivators ir mūsu iekšējais azarts. Mēs esam azartiski, mums gribas to [darīt]! Ir, kur likt iekšā [nodot zināšanas], tas ir ļoti patīkami un forši," atklāj viens no treneriem Zaremba.
Jaunpilij ir arī sava LBL-3 komanda. "Uzskatu, ka viena no svarīgākajām lietām ir skats, kas paveras tribīnē – atbalstīt mūsējos nāk omes, mammas un bērni. Visas vecuma grupas," stāsta Plezers.
Kad basketbola sezona ir galā un pienācis jūnijs, sporta nama vadītājs Ainārs ķeras pie darba, kuram nevienu citu klāt nelaiž.
"Šo grīdu es personīgi katru gadu pats lakoju – kad man ir atvaļinājums, paņemu kādu nedēļu brīvu, lai neviens netraucē. Mēs varam paņemt firmu, samaksāt lielu naudu par to, bet, kad pats to dari, tu zini, kāds ir rezultāts. Zālē jābūt gaismai, ir jābūt grīdai, jābūt inventāram un treneriem. Un tad viss būs! Ja kāds no tiem komponentiem nav, uzreiz sākas problēmas. Tas viss ir vienkārši."
Te neviens neatbrauks no Rīgas trenēt Jaunpils bērnus. Neviens! Te esam tikai mēs paši, tie, kas deg, ka viņš saprot, ka no bērna grib, lai kaut kas izaug, lai viņš neklenderē apkārt. Te neviens svešais neatbrauks un nepateiks – es gribu, lai Jaunpilī visi nodarbojas ar basketbolu. Nu tā nebūs," pārliecināta ir Adiņa.
