Bijušais basketbolists Igors Miglinieks visu atlikušo mūžu saņems ikmēneša pabalstu 900 eiro no Latvijas Olimpiešu sociālā fonda. Formāli Migliniekam pabalsts pienākas kā 1988. gada Seulas olimpisko spēļu čempionam PSRS izlases sastāvā. Tomēr rezonansi raisījis konteksts – proti, Miglinieka lēmums 1992. gadā nepārstāvēt Latvijas izlasi olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā un tā vietā spēlēt PSRS mantinieces NVS izlases sastāvā.
Miglinieka un Gundara Vētras lēmums 1992. gadā raisīja plašu nosodījumu sabiedrībā. Viens no tiem, kuri tolaik runāja publiski, bija ķirurgs Dainis Kalns, par ko vēlāk savā kabinetā Siguldas slimnīcā saņēmis draudu zvanu no nenoskaidrotas personas. 32 gadu laikā viņš savu nostāju nav mainījis un neuzskata, ka tagad Miglinieks no valsts būtu pelnījis mūža pabalstu.
Kalns savos izteikumos bija skarbs:
"Mūsu klasiskais nodevējs, kas ir iespļāvis sejā visiem Latvijas patriotiem, tas tagad saņems stipendiju – tas ir perverss notikums! Vairāk neko [nevaru piebilst]. Man ir kauns, ka šodien cilvēki var tā domāt."
Igors Miglinieks savu komentāru sniedza rakstiski, jo atrodas ārpus Latvijas un nebija pārliecināts par interneta savienojuma noturību. Viņš akcentē, ka 1992. gada olimpiskajās spēlēs ir pārstāvējis Latviju.
"1992. gadā man kā sportistam vajadzēja izlemt, vai piedalīties Barselonas olimpiskajās spēlēs, vai atteikties no šīs iespējas. Man nācās izprast šo situāciju līdz galam, jo bija svarīgs statuss, kādā es sevi pārstāvētu šajās olimpiskajās spēlēs. Pārrunājot ar tā laika Latvijas atbildīgajām amatpersonām, kuras koordinēja gatavošanos olimpiskajām spēlēm, saņēmu atbildi, ka, nepārstāvot individuālo, bet komandu sporta veidu, es nekādā veidā nekonfliktēju ar Latvijas valsti. Varu piedalīties kā Latvijas pilsonis un šīs valsts pārstāvis. Tā kā biju ieguldījis daudz darba, gatavojoties tieši olimpiādei, lēmums bija neizmest visu padarīto un piedalīties."
Miglinieks uzskata, ka 1992. gadā kļuvis par upuri negodprātīgai faktu sagrozīšanai un meliem: "Tāpēc jau esam demokrātiska valsts, lai katram šeit būtu vārda un rīcības brīvība, ievērojot mūsu likumus.1992. gads bija pārmaiņu laiks, un daži negodprātīgi izmantoja pret mani šo situāciju, melojot un sagrozot faktus. To viņi darīja, cenšoties attīrīties no komunista statusa un iepriekšējās sadarbības ar Valsts drošības komiteju. Man tādas vajadzības nebija."
Par pabalsta piešķiršanu Migliniekam lēma Latvijas Olimpiešu sociālā fonda Sabiedriskā padome. Tajā ietilpst fonda valdes loceklis Andris Kalniņš, divas Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonas, kā arī divi Latvijas Olimpiskās komitejas darbinieki. Intervijai Latvijas Televīzijas kameras priekšā neatsaucās neviens no lēmuma pieņēmējiem.
Latvijas Olimpiskā komiteja atsūtīja rakstisku komentāru:
"Pabalsti tiek piešķirti par izciliem sasniegumiem, un neviens nevar atņemt sportistam viņa izcīnīto olimpisko medaļu un pagātnes sasniegumus. Tikai ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu, kas pamatots ar Olimpiskās hartas pārkāpumiem."
Kalns uzskata, ka konteksts ir svarīgs: "Olimpiskā medaļa vēl negarantē, ka esi izcilība. Es domāju, ka jāvērtē kopā gan sportiskais, gan personība."
Kā piemēru viņš min volejbolistu Aldi Bērziņu, kurš 1984. gadā izcīnīja olimpisko zeltu ASV izlases sastāvā. Ja priekšplānā tiek izvirzīta medaļa un netiek vērtēts konteksts, tad Latvijai arī Aldim Bērziņam būtu jāmaksā mūža pabalsts.
Jāatzīmē, ka lēmums par mūža pabalsta piešķiršanu Igoram Migliniekam, tāpat kā Mārtiņam Pļaviņam, Mārim Štrombergam un Jānim Šmēdiņam, nav uzskatāms par leģitīmu. Šo rīkojumu vienpersoniski apstiprinājis Olimpiešu sociālā fonda Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Atis Strenga, par to neinformējot abus pārējos padomes locekļus – Arni Tunti un Aivaru Platonovu.
Latvijas Olimpiskā komiteja norāda, ka Strengam ir šādas pilnvaras, taču Olimpiešu sociālā fonda statūti neparedz to, ka lēmumus vienpersoniski var pieņemt padomes priekšsēdētājs, ja vien pārējie padomes locekļi nav viņu pilnvarojuši. Gan Tunte, gan Platonovs noliedz, ka būtu Strengam izsnieguši šādas pilnvaras. Latvijas Televīzija visu nedēļu centās sazināties ar Ati Strengu, bet viņš neatbildēja ne uz zvaniem, ne īsziņām.
