“Sporta studija” viesojās pie Jēkabsones-Žogotas mājās. Mājās, kas atrodas laukos, kur apkārt ir stirniņas, lapsas, lido stārķi un reiz pat redzēta maza mežacūciņa. Anete staigā pa mežu, priecājas, kā rudens krāso lapas. Bauda to, ko basketbola dēļ agrāk bija palaidusi garām.
Lauku mājās pie viņas arī suns – mīlulis, kuru viņa bija paņēmusi pirms pieciem gadiem. Tikai tad, kad viņa spēlējusi basketbolu Krievijā, viņš bija devies līdzi Anetei, bet abiem tas bijis pārāk grūti.
“Pagaidām es nezinu, ko es gribu darīt,” atzinās basketboliste. Par treneri viņai negribētos strādāt. Iespējams, sirdij tīkamāk būtu kāda kluba menedžēšana. Varbūt ir jāiet pamācīties.
“Es lieku sev saprast, ka esmu beigusi spēlēt,” drīzāk pati sev stāsta Anete. Jo viņa ik pa brīdim šaubās. Sportiste zina, ka Latvijas sieviešu basketbola izlasei novembrī gaidāma svarīga spēle, lai kvalificētos Eiropas čempionātam. Tad ik pa brīdim atgrežas šaubas – it kā vajadzētu palīdzēt izlasei. Vajadzētu atvadīties no basketbola skaisti, Latvijas izlases kreklā.
Bet, lai atgrieztos izlasē, Anetei jāsāk doties uz sporta zāli, mētāt bumbu. Sportiste atzīstas, ka trenējusies nav kopš maija.
Bet pagaidām viņa bauda. “Ar basketbolu es esmu pazaudējusi māju sajūtu,” norādīja sportiste. Spēlējot basketbolu, vieglāk ir bijis būt vienai, zinot savu dzīves ritmu, treniņu grafiku. Bet tagad ir iespēja padzīvot mājās, aizbraukt ciemos pie vecmāmiņas, arī apceļot Latviju, kam iepriekš nav bijis gana daudz laika.
Tagad pamazām arī rodas plāns par bērniem. Tik nopietns, ka jau izdomāti vārdi, lai gan pagaidām mazulis nav sevi pieteicis.
Ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu saruna arī Latvijas radio raidījumā "Monopols":