ĪSUMĀ:
- Latvijas Basketbola savienības vadītājus Lauva raksturo kā basketbola jautājumos ietekmējamus
- Svarīgā brīdī 2017.gadā palaista garām iespēja par izlases galveno treneri piesaistīt turku Ergimu Atamanu
- Latvijas medijiem pietrūkstot prasīguma pret basketbola valstsvienību
- Valstsvienības panākumu trūkums var negatīvi ietekmēt jaunatnes un politiķu interesi par basketbolu
Valstsvienības neveiksmju cēloņus Lauva saskata ilgtermiņa nekompetences, stūrgalvības un iedomības apvienojumā, kā arī Latvijas Basketbola savienības (LBS) vadības īstenotajā pārvaldībā vismaz pēdējos piecos gados. Pēc daudziem maziem zaudējumiem neviena valstsvienība netika Eiropas čempionāta finālturnīrā, savukārt visas jauniešu puišu izlases, izņemot U-16 izlasi, nonāca zemākā B divīzijā.
Lauva uzskata, ka iepriekšējo LBS prezidentu Valdi Voinu nevarētu saukt par nekompetentu, bet tomēr ne pietiekami zinošu basketbolā, kā rezultātā viņš varētu būt bijis viegli ietekmējams.
"Vispirms jau no [Edgara] Šnepa un [Gunta] Šēnhofa, kuriem bija sava darba kārtība Latvijas basketbolā, kurai, manuprāt, nebija nekā kopēja ar Latvijas basketbola interesēm un mērķiem," saskatītos ietekmes avotus uzskaitīja Lauva. "Droši vien kaut ko līdzīgu var teikt par [pašreizējo LBS prezidentu Raimondu] Vējoņa kungu – ka viņa basketbola nekompetence ir tik liela vai vismaz sākumā bija, ka cilvēki varēja pārāk viegli ietekmēt tos lēmumus, kas tika pieņemti."
Pēc Lauvas teiktā,
cēloņi situācijai vīriešu izlasē meklējami uzreiz pēc 2017. gada Eiropas čempionāta, kad bija jāizvēlas Ainara Bagatska pēctecis pie valstsvienības stūres.
Tolaik trenera izvēles procesā galveno lomu esot spēlējis bijušais LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps un Guntis Šēnhofs.
"Atgādināšu, ka šie basketbola cilvēki, kas zina šo drēbi, 2017. gadā mūsu valstsvienībai, kurai bija plānots cīnīties pasaules čempionāta un olimpisko spēļu medaļām - uzsvēršu šos mērķus – šie divi basketbola cilvēki par izlases galveno treneri ielika Arni Vecvagaru," atgādināja Lauva. "Arnis Vecvagars nav slikts cilvēks, bet mēs visi zinām, ar ko viņš nodarbojas pēdējos gados. Viņš trenē kaut ko Kazahstānā. Mums ir mērķis cīnīties par olimpiskajām un pasaules čempionāta medaļām, un mēs ieliekam par izlases galveno treneri ”kaut ko no Kazahstānas”."
Tajā pašā laikā 2017. gadā Latvijas izlasi bijis gatavs trenēt turks Ergims Atamans, kuru Lauva raksturoja kā vienu no Eiropā vadošajiem treneriem.
"Kāpēc bija jāpaiet gandrīz 5 gadiem, jāzaudē viss, ko var zaudēt, un mēs vēl nezinām, cik lielas sekas tas ilgtermiņā atstās uz Latvijas basketbolu, lai mēs pateiktu, jā, 2017. gadā Atamans – tā bija laba doma," sacīja Lauva. "Es negribu sev karināt ordeņus, bet es to toreiz teicu skaļi un publiski. 2017. gada rudenī es sāku runāt skaļi, jo pēc vairākām tikšanās reizēm ar Šnepu, ar Voinu un beigu beigās arī ar Šēnhofu, bija skaidrs, ka viņi nesaprot. Ja nesaprot individuāli runājot, tad acīmredzot ir jāveic publisks spiediens."
Turpretim publiska spiediena Latvijas basketbolā faktiski nav, uzsvēra Lauva.
"Ja mums būtu tāds spiediens kā Serbijā vai Lietuvā, arī rezultāti būtu pilnīgi citi.
Tai skaitā arī mediji ir pārāk favorītiski, pārāk iecietīgi noskaņoti," pārprasto pozitīvismu izcēla Lauva. "Kā mēs varam prasīt rezultātu no izlases, ja, es kā šodien atceros, ar -40 zaudējām Čehijai ar ļoti labu izlasi. Zaudējām iespēju piedalīties kvalifikācijā uz Rio olimpiādi. Labi, gaiteņos iespēja pēc tam salikās, bet tanī spēlē mēs zaudējām iespēju. Smagākais jautājums, ko Bagatskim uzdeva Latvijas žurnālisti, bija: ko mēs labu varam paņemt no šī zaudējuma?"
Latvijas basketbola panākumus deviņdesmito gadu sākumā Lauva skaidro ar apstākļu sakritībām, nevis sistemātisku darbu.
"Nerunājam par padomju basketbola paaudzi. Nākamā paaudze bija Valdis Valters, kuram bija bērni attiecīgā vecumā. Ne jau sistēma, bet Valdis Valters tādēļ, ka viņam bija bērni, uzturēja augsta līmeņa basketbolu dzīvu," atsevišķu personu lomu izcēla Lauva. "Visi pirmie jaunatnes izlašu panākumi bija ar Kristapu Valteru sastāvā. Pēc tam nāca BA ”Rīga” stāsts. Tā vai citādāk, bet izlase lielā mērā balstījās uz spēlētājiem, kuri bija saistīti ar BA ”Rīga”. Un tad nāca Kristaps Porziņģis, kurš atkal bija veselas kaudzes sakritību, bet ne jau sistēmas rezultāts."
Lauva ir pārliecināts, ka Latvijas basketbols ir dzīvojis no gadījuma uz gadījumu, līdz veiksme beidzās.
"Ļoti iespējams, tāpēc arī var apgalvot, ka neiekļūšana Eiropas čempionātos ir pietiekami loģisks rezultāts Latvijas basketbolam," viņš piebilda.
Valstsvienības panākumus Lauva uzskata par lielāko jaunatnes basketbola dzinējspēku, un reitingi nacionālās izlases spēlēm ir augstāki nekā klubu basketbolā.
"Ja izlase nespēlē un izlasei nav panākumu, un šobrīd jau vairākus gadus mūsu izlase nespēlē lielajos turnīros, tas nešaubīgi atstās ietekmi uz jauniešu masveidību basketbolā. Tiks izvēlēti citi sporta veidi, tā objektīvi notiek," sacīja Lauva. "Tas kombinācijā ar apstākli, ka nav izlases panākumu, tātad politiķiem nav interese par sporta veidu, tad nav arī finansējums."
Lauva atzīst, ka
ir grūti iedomāties, kā varētu izvairīties no bīstamas kombinācijas, ka basketbolā, strauji zūdot jauniešu interesei un masveidībai, strauji tiks zaudēts arī finansējums.
