Latvijas basketbola fiasko struktūra: Izlašu treneri piemeklēti vieglu roku, jauni lietpratēji netop

Gluži vai sensacionāls ir vīriešu izlases fiasko, jo, lai tiktu uz čempionātu, atlika vien nepalikt pēdējā vietā apakšgrupā. Trauksmes zvani bija dzirdami jau pēc pirmajām divām spēlēm ar Bulgāriju un Bosniju, kad galotnēs tika izsēts ievērojams pārsvars. Lai arī kuluāros tobrīd sākās runas par Roberta Štelmahera atbrīvošanu, Latvijas Basketbola savienības (LBS) valdes līmenī šāds jautājums skatīts netika.

LBS valdes loceklis Egils Lūsis neuzskata, ka pareizākais risinājums būtu bijis jau kvalifikācijas cikla vidū meklēt izlasēm citus trenerus. 

"Mēs redzējām šajā ciklā, ka neviena valsts cikla vidū nemainīja trenerus," teica Lūsis. "Tas nav pareizs signāls ne treneriem, ne komandai, ja vien nenotiek kas ārkārtējs. Domāju, ka iepriekšējais [LBS] valdes sasaukums ar lielu atbildību caur diskusijām izvēlējās tā brīža labāko pieejamo treneri."

Savukārt bijušais LBS valdes loceklis Guntis Šēnhofs atzina, ka par treneru kandidatūrām īpašas diskusijas neraisījās, jo uzdevums kvalifikācijā šķita itin vienkāršs.

Vīriešu valstsvienībai nepalikšana grupā pēdējā vietā kvalifikācijas grupā būtu garantējusi dalību finālturnīrā.

"Mēs īpaši pat neiespringām, lai pārāk dziļi analizētu," paskaidroja Šēnhofs. "Varbūt ņemt ārzemju treneri, varbūt kādu pašmāju treneri, kurš jau ir aizņemts? Piemēram, Vētra vai Muižnieks, kas ir aizņemti, bet varbūt varētu viņus piedabūt pie izlases stūres. Atklāti pateikšu. Kā jau es teicu, tikai tāpēc, ka domājām – tā apakšgrupa ir tāda, ka trijniekā ir jātiek pie jebkura trenera.

Basketbola funkcionārs Mārtiņš Lauva uzskata, ka cēloņi situācijai vīriešu izlasē meklējami senāk – uzreiz pēc 2017. gada Eiropas čempionāta, kad bijis jāizvēlas Ainara Bagatska pēctecis pie valstsvienības stūres. Lauva uzskata, ka

trenera izvēles procesā galveno lomu spēlējuši bijušais LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps un Guntis Šēnhofs.  

"Atgādināšu, ka šie basketbola cilvēki, kas zina šo drēbi, 2017. gadā mūsu valstsvienībai, kurai bija plānots cīnīties pasaules čempionāta un olimpisko spēļu medaļām - uzsvēršu šos mērķus – šie divi basketbola cilvēki par izlases galveno treneri ielika Arni Vecvagaru," atgādināja Lauva. "Arnis Vecvagars nav slikts cilvēks, bet mēs visi zinām, ar ko viņš nodarbojas pēdējos gados. Viņš trenē kaut ko Kazahstānā. Kaut ko! Tagad iedomājaties - mums ir mērķis cīnīties par olimpiskajām un pasaules čempionāta medaļām, un mēs ieliekam par izlases galveno treneri ”kaut ko no Kazahstānas”."

Savdabīga izvērtusies arī sieviešu izlases galvenā trenera Mārtiņa Gulbja apstiprināšana, kuram nebija pieredzes sieviešu basketbolā. Šēnhofs norādīja, ka spēcīgāks kandidāts bija Mārtiņš Zībarts, taču, valdes ieskatā, svarīgāk bijis izlasei piesaistīt basketbolisti Aneti Šteinbergu, kurai ar treneri bija domstarpības.

"Ja Zībarts būtu ticis galā ar savām attiecībām ar Šteinbergu, jo izlase bez Šteinbergas nebija iedomājama, tad nebūtu pacēlies jautājums par treneru maiņu," situāciju sieviešu valstsvienības treneru meklējumos raksturoja Šēnhofs.

Jāatzīmē, ka

Zībarts no izlases galvenā trenera amata atkāpās uzreiz pēc 2019. gada Eiropas čempionāta finālturnīra.

Ilggadējais basketbola skolas ”Rīga” vadītājs Guntis Šēnhofs kā galveno iemeslu neveiksmēm nosauca kadru krīzi starp jaunatnes basketbola treneriem.   

"Treneru atalgojums ir galvenais iemesls, kāpēc spējīgie jaunieši neiet mācīties LSPA [Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā]. Ar atsevišķiem izņēmumiem. Izņemot atsevišķus fanātiķus," uzsvēra Šēnhofs. "Viņi [spējīgie jaunieši]  nestājas [LSPA]. Vēl jo vairāk – spējīgākie no tiem, kas ir iestājušies, arī neaiziet strādāt par treneriem. Viņi aiziet strādāt citās profesijās, kur ir iespēja saņemt divreiz lielāku algu."

Savukārt LBS valdes loceklis Lūsis ir pārliecināts, ka 

entuziasms var būt darbā noteicošs gadu vai divus, iespējams, piecus gadus, bet ilgtermiņā tāda pieeja nedarbosies.

"Mums ir jādomā, kā mainīt šo sistēmu, kā piesaistīt labākos prātus basketbolam, jo tas tieši ietekmē mūsu bērnu un jauniešu attīstību," sacīja Lūsis. "Tā piramīda galu galā atduras pret pieaugušo un jauniešu izlasēm, kur mēs arī redzam, ka meitenēm mums visas izlases ir A divīzijā, bet puišiem divas no trim ir B divīzijā. Tas viss ir saistīts, mums šis organisms ir jāskatās kopskatā."

Izlašu neveiksmes atsegušas arī nepiedienīgās vietas klubu basketbolā. Sieviešu profesionālais basketbols jau sen turas tikai uz TTT pleciem, savukārt vīriešu komandu rocība un līmenis pēdējos 10 gados ir dramatiski krities. Ekonomists un bijušais LBS prezidents Ojārs Kehris vīriešu klubu basketbolā redz divus attīstības virzienus – Rīgas superkluba izveidi ar mērķi startēt Eirolīgā vai Baltijas sacensību atjaunošanu.  

"Vajag skatītājus, maksātspējīgus skatītājus. Ja ir skatītāji, tad vari arī dabūt sponsorus," finanšu aspekta nozīmīgumu uzsvēra Kehris. "Vajag interesantas spēles. Lai klubi varētu dabūt spēlētājus un maksāt viņiem kaut cik pienācīgas algas – vienalga, latviešu vai ārzemju spēlētājiem – vajag pietiekami daudz kvalitatīvu spēļu."

Kehris norādīja, ka gan Rīgas, gan citu Latvijas lielāko pilsētu ekonomika līdz pandēmijai bija augoša, līdz ar to abi attīstības scenāriji ir reāli. Taču

pašlaik pietrūkstot mehānisma, kas veicinātu bagātu cilvēku iesaisti basketbolā.