Aizvadītajā sezonā Rastorgujevs aizsniedzās līdz Latvijas biatlona vēsturē augstākajam sasniegumam, kad alūksnietis Čehijā izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā distancē ar kopīgu startu. Sezonu Pasaules kausa kopvērtējumā Andrejs noslēdza 17. vietā, kas viņa karjerā ir trešais labākais rezultāts. Gatavojoties jaunajai sezonai, Rastorgujevs vasaras biatlona pasaules čempionātā Otepē tika pie bronzas masu startā un divām piektajām vietām sprintā un supersprintā.
Reinis Ošenieks: Kāda ir situācija pirms jaunās sezonas? Vai visu laiku esi tādā skrējienā, 130 pulsiņā?
Andrejs Rastorgujevs: Skrējiens jau ir 24/7 un 12 mēnešus gadā. Protams, kāds mēnesis ir nedaudz lēnāks, bet visu laiku jau ir ļoti daudz jādara. Ir arī kaut kādi projekti tālāk un turpmāk. Tajā pašā laikā jābūt arī gatavam sezonai. Lai būtu gatavs, daudzas lietas ir jāsavelk kopā, lai parādītu to rezultātu, uz kuru mēs ejam.
Kādas ir sajūtas? Kādā fiziskajā kondīcijā tu esi? 36 gadi – kāda ir atšķirība treniņos?
Viss ir kārtībā. Gadi ir gadi. Tas, kas rakstīts pasē, neliecina to, kā tu jūties un kādi ir rādītāji. Visu, ko es salīdzinu, es salīdzinu tikai pret sevi. Iepriekš biju starp pasaules ātrākajiem biatlonistiem -
man tikai jāsalīdzina ar sevi, jāskatās, kādas līknes es eju un tajā pašā laikā arī ko rādītāji rāda treniņos un konkrētos nogriežņos un mēnešos.
Jaunā sezona nāk ar dažiem jauninājumiem - viens no tiem ir lielākas naudas prēmijas. Cik daudz tu pats piedalījies tajā atlētu komisijā? Vai tev arī kāds jautāja viedokli noteikumu izmaiņās, un cik daudz pašiem sportistiem ir teikšana?
Protams, ir. Viņi jau pajautā arī konkrētu valstu pārstāvjiem, kā mēs domājam.
Vai tu esi tam tuvumā?
Nē, es neesmu, bet mums ir pārstāvis no komandas. Tad jau mēs kaut kādu informāciju dabūjam no viņiem vai pa taisno no atlētu komitejas – viņu priekšlikumus, kā mēs uz to skatītos. Liels sašutums ir bijis atlētu komisijā par starta grupām.
No topa sportistiem?
Jā, protams, no topa sportistiem. Es jau arī esmu tajā skaitā, ja paskatāmies uz Pasaules kausa kopvērtējumu.
Pastāsti savas un pārējo topa džeku domas par to, ka tagad nevis 15 spēcīgākie brauks sākumā, bet grupas tiek dalītas savādāk. Ko tas maina? Cik ļoti tas var ietekmēt trasi un rezultātu?
Protams, tas daudz ko var ietekmēt. No vienas puses, tas varbūt ir labi mums. Ar jauno sistēmu, kad bija liegums ķīmiskajiem elementiem – parafīniem, paātrinātājiem, arī pulveriem –, mums bija jādod ātrāk slēpes. Pusstundu pirms starta slēpēm jau ir jābūt starta pozīcijā. Mēs vēlāk startējam - tas ir pēc tava starta pozīcijas, ne pēc pirmā starta.
Jo mums mazāk servisa cilvēku, jo mums mazāk iespēju vairāk produktus notestēt tieši tuvāk savam startam.
Cik daudz tu vari no konkurentiem, kas jau ir startējuši, kaut ko ieraudzīt vai uzzināt? Vai var tā uz aci pateikt?
Nē, neko mēs tur nevaram, tur jau viss ir tā uztaisīts. Arī pirms tam visas slēpes ir testētas. Tās ved uz speciālu testu, ar speciālu mašīnu testē – tieši uz fluoru testē. No turienes paši organizatori nes slēpes uz starta laukumu. Iepriekš, pirms šīs sistēmas, to darīja mūsu servisa cilvēki. Tagad to dara speciāli cilvēki. Notestē un aiznes pa taisno uz starta pozīciju. Mēs tikai startā tās slēpes saņemam.
Pēc pagājušās lieliskās sezonas tu sarīkoji komandai lielisku noslēguma ballīti, bet pats daudz neballējies – jau nākamajā dienā uz Norvēģiju brauci gatavoties šai sezonai. Pastāsti par savu komandu – vai tā būs tāda pati kā pērn? Tur būs kādas izmaiņas tieši slēpju sagatavotāju ziņā, šaušanas treneru ziņā?
Slēpju sagatavošanas ziņā viss paliek, kā ir bijis. Arī treneru korpusā. Es vairāk runāju par konsultantu, ne tieši treneru korpusu. To, kas vairāk atbildīgs par šaušanu, - Valdis Bērziņš. Intars Berkulis vairāk palīdz ar sistēmu un fizisko pusi, un Pērs Olavs [Treterūds] - par mentālo pusi.
Mums ir pamainījies menedžeris. Tagad ir tikai pagaidu menedžeris, skatāmies, kāda būs sadarbība.
Pagaidām neteikšu vārdu, uzvārdu, bet mēs skatāmies, kas notiks.
Menedžera loma - tas ir tāds, kurš atbild gan par sociālajiem medijiem, gan biļetes tev nopērk?
Nē, vairāk saistībā ar finanšu piesaistīšanu. Par medijiem vairāk atbildīgs ir Toms Zvīnis - viņš darbojas tīri saistībā ar to. Finansiālo pusi viņš arī mēģina palīdzēt. Ir piesaistīts vēl viens cilvēks, kas tieši vairāk darbojas ar finanšu piesaistīšanu. Toms darbojas vairāk ar soctīkliem, kas ir ļoti liels pienesums. Viņš darbojas mājaslapā, arī manā personīgajā mājaslapā ar nedaudz video montāžām, bet ne visu kopumā.
Izcīnot pasaulē beidzot to sudraba medaļu, cik tas tev atviegloja dzīvi, ja salīdzina ar pēdējo nogriezni, kas nav bijis karjerā vieglākais, kad pats ej pie sponsoriem un lūdz mazas summas, bet kaut kā sagrabini to kopējo summu, lai varētu gatavoties un pēc tam izcīnīt sudrabu pasaulē. Kā ir šobrīd? Vai tagad bija tā, ka spēj tik atkauties no sponsoriem?
Tā gluži galīgi nav. Diemžēl. Taču kaut kas mums ir no sponsoriem, kas, protams, ir tie paši ilggadējie.
Tā summa tagad ir daudz vienkāršāk savācama? Vari tik ļoti neiespringt un nedomāt par to?
Tā gluži arī nav. Kā jau teicu, man ir viens liels projekts, kuru mēģinu realizēt. Šogad tas obligāti jāizdara, lai varētu maksimāli sagatavoties olimpiskajām spēlēm.
Tas ir saistīts ar biatlonu?
Jā, saistīts ar biatlonu. Tikai ar biatlonu. Pagaidām mums viss vēl nav izdarīts. Tad, kad viss būs izdarīts, tad es arī pateikšu un parādīšu.
Naudas prēmiju palielināšana ir liels motivators? Ja tas ir pusotrs miljons uz visu sezonu, cik daudz tas jums šķiet? Vai tā ir maza kripatiņa, vai arī tas ir foršs solis no starptautiskās federācijas puses?
Protams, jebkurā gadījumā foršs solis no Starptautiskās biatlona federācijas. Taču, ja neizcīni rezultātu, tad tam nav nozīmes.
Viss ir galvā, kā tu teici saistībā arī ar šaušanu. Biatlonā tā, protams, ir ļoti nopietna komponente. Pagājušajā sezonā TOP6 gan stāvus, gan guļus. Ko tu esi pamainījis? Cik daudz tur ir tehniskais, cik daudz – mentālais, lai varētu parādīt arī šaušanā labus rezultātus?
Mentālais viennozīmīgi ir 65–70%. Tā es uz to skatos pēc darba, ko bijām ielikuši gan ar Pēru Olavu, gan es pats biju ielicis. Arī ar Valdi Bērziņu ļoti daudz strādājām pie šaušanas tehnikas. Kā esmu vairākas reizes teicis, viņš ir manas acis, viņš redz to, ko es neredzu. Ja viņš stāv aizmugurē vai sānos, vai priekšā - nē, priekšā nestāv, jo es tur šauju, – katrā ziņā tas ir vissvarīgākais.
Jebkurā gadījumā svarīgākais ir mentālais, fiziskais, tehniskais. Tas ir kopums.
Nevar izraut no konteksta vienu, un tūlīt būsi labākais. Tas tā nestrādā. Ir jābūt kopumam.
Tu vienā intervijā teici: " 99% domāja, ka aizšaušu garām, bet es trāpīju un izcīnīju medaļu." Kādas ir tavas sajūtas? Tu lielāko daļu apzinātā mūža nodarbojies ar biatlonu un šauj, daudz esi šāvis. Pēdējās sezonas laikā sajūta, ka noķer to, ka tu vari trāpīt – kas tajā ziņā ir pamainījies?
Iepriekš mēs ļoti daudz veltījām uzmanību tieši fiziskajai sagatavotībai. Šaušana bija, bet ne tik daudz strādāts. Arī pie mentālās puses bijām strādājuši, bet ne tik daudz. Kad beigās atrodi to līdzsvaru, tā ir kā žonglēšana. Bumbiņa nenokrita, bet tev jāsavalda visas trīs bumbiņas un jāredz, kas ar tām notiek. Tas pats ar šiem trim komponentiem, kas ir saistīti, - mentālais, tehniskais un fiziskais.
Cik daudz esi ievācis informāciju norvēģu pusē? Vai viņi kaut kur slepenās bāzēs paši trenējas? Vai ir kas tāds, ko tu esi paņēmis vai izzinājis par viņu treniņu metodēm? Ar ko ir izskaidrojama viņu dominance?
Viņi strādā līdzīgi kā es. Tur ir tā, ka sāc ar 100 metriem un pēc tam kāpini. Tikai kāpini, ja vari to izdarīt. Ja nevari to izdarīt, tad nevari. Protams, viņiem ir savādāka domāšana. Kā es skatos uz viņiem un uz mums, to nevar salīdzināt, jo mums domāšana pavisam savādāka. Mums ir pavisam savādāka pieeja. Finanšu plūsma, kāda ienāk un kā mēs to dabūjam, kā tiekam uz priekšu – tas jau arī ir pavisam savādāk. Līdz ar to mums pavisam savādāk jāskatās uz visu nekā viņiem. Ir jāsaprot tikai viens – mums tas ir jāizdara.
Mums jāuzliek pašiem sev mērķis, ka tas ir jāizdara.
Kad biju atgriezies pēc diskvalifikācijas, trenerim Pēram biju teicis tajā brīdī angliski: "We don’t want, we need." Mēs negribam, mums vajag. "Gribam" un "vajag" nav viens un tas pats. Uzreiz smadzenēs tas nostrādā pavisam savādāk. Es teicu: "Mums vajag." Mums vajag, mums ir. Viss labi!
Zinu, ka tu atbildēsi, ka visu izteiks rezultāts protokolā pēc sacensībām. Pasapņojam – 2025. gads, sezona noslēgusies, februārī Šveicē ir pasaules čempionāts, būs aizvadīta arī Pasaules kausa sezona. Ja pagājušās sezonas atvadu pasākuma nosaukums bija "Sudraba bulta", kāds varētu būt 2025. gadā baļļuka nosaukums?
To mēs redzēsim pēc finiša protokola rezultāta.
Vai ir kāds mērķis, ko esi uzstādījis pasaulē un kopvērtējumā, kā arī Pasaules kausa atsevišķos startos?
Ir atsevišķi starti, protams, gan Pasaules kausa kopvērtējums. Patiesībā mērķis, ko tu uzstādi, ir viens. Kā iepriekš jau biju teicis: "Pēdējās divās sezonās, kā Andrejs iziet uz starta, Andrejs jau zina, ko no tā visa sagaidīt. Jo Andrejs zina, ko ir izdarījis." Tāpēc to mērķi viņš liek, bet tas ir saistībā ar to, ko esi izdarījis. Kas bija jāizdara, ko esi izdarījis un kādi citi faktori to nav ietekmējuši, lai varētu to izdarīt, realizēt, ko biji jau pašā sākumā sev uzlicis. Viss ir ļoti vienkārši.
Viss ir ļoti vienkārši. Visu parādīs rezultāti, jāturpina strādāt.
Jā. Tieši tā.
