Madars Bertholds-Fleminas šobrīd pārstāv populāro Polijas MMA organizāciju "Konfrontacja Sztuk Walki" jeb KSW. Viņš savas karjeras laikā cīnījies arī britu "Cage Warriors", kas kopā ar KSW uzskatāmas par divām spēcīgākajām MMA organizācijām Eiropā. 36 gadus vecais cīkstonis savas profesionālās karjeras laikā ir izcīnījis 13 uzvaras 18 cīņās. Šoreiz gan Madars atklāti pastāstīja par cīkstoņa dzīves aspektiem, kurus televizoru ekrānos neieraugām.
Matīss Kleinbergs: Startā standarta jautājums – cik ilgi tu jau nodarbojies ar cīņas sportu?
Madars Bertholds-Fleminas: Ar sportu esmu nodarbojies gandrīz visu dzīvi, bet tieši cīņas sportu sāku 23 gados, kad atbraucu uz Angliju. Kad es augu, man visas cīņas notika sētā un ciemā. Pa ballēm un tikai kauties. Rīgā dzīvojot, tas viss tā aizgāja... Biju tajā vecumā, kad visu laiku izklaidējies. Kā kaut kas nedaudz vairāk nepatīk, tā uzreiz jākaujas. Atbraucu uz Angliju un sapratu, ka tā enerģija man jāatstāj sportā. 23 gadu vecumā aizgāju uz cīņas sportu. Un viss. No tā laika arī neesmu uz ielas kāvies.
Par to arī bija nākamais jautājums – kā tu tiec galā ar konfliktiem ārpus oktagona?
Kad es sāku ar šo sportu nodarboties, man bija 2–3 treniņi nedēļā. Gāju un kaut ko darīju. 25 gados apprecējos, mums piedzima puika. No tā brīža neesmu iesaistījies konfliktos uz ielām. 11 gadus. Ar to lepojos. Esmu sapratis, ka toreiz, kad šīs problēmas bija, tās radās manis dēļ.
Ja tu gribi neiesaistīties konfliktos, tad to vari arī darīt. Vienmēr vari pagriezt muguru un aiziet projām – būt gudrāks. Bet 18–20 gadu vecumā jau tu tas gudrākais neesi. Pagriezt muguru un kādam palikt vārdu parādā arī negribas.
Tā tās jaunības dienas pagāja. Biju priecīgs, ka atradu sievu un mums piedzima bērns. Kā jau teicu, 11 gadus neesmu iesaistījies problēmās. Arī tagad, kad es tās varētu nokārtot vienkāršāk, saprotu, ka tas man dzīvē nav vajadzīgs.
To daudzi cīņas sporta pārstāvji teikuši, ka līdz ar treniņiem nāk arī šī disciplīna un savaldība.
Man nav iemeslu kaut ko tādu darīt. Meita mani sauc par "walking killing machine" (staigājošā slepkavošanas mašīna). Ne tas patīkamākais vārds, bet viņa ar mani lepojas un blakus jūtas droši.
MMA cīkstoņi ir profesionāli sportisti, bet daudziem no jums tomēr ir arī otrs darbs. Procentuāli cik cīkstoņiem, tavuprāt, ir arī otrs jeb pamata darbs?
Es teiktu, ka 65–70%. Vai nu strādā kā treneri, vai arī nodarbojas ar kādu citu darbu, piemēram, pārvadāšanu. Bet, jā, 65–70%. Tikai pati augša nestrādā otru darbu. Es arī teiktu, ka pat UFC tie paši 70% ir tādi, kuri kaut kur vēl strādā.
Pašā sākumā šīs naudas nav lielas. Visās līgās. KSW es esmu apmierināts, bet "Cage Warriors" pat paši topa cīkstoņi strādāja otru darbu. Tas ir skaidrs.
Nav tā, ka tu vari tikai cīnīties "Cage Warriors" un nestrādāt. Nē, tev vajag arī otru darbu. Esmu pārliecināts, ka "Cage Warriors" biju viens no pelnošākajiem, neskatoties, ka tur bija superzvaigznes, kuru cīņām izpārdeva arēnas. Zinot, ko par tām cīņām viņi saņēma... Es saņēmu vairāk. Tas man bija liels pārsteigums. KSW topa cīkstoņi nestrādā. Ceru, ka pēc pāris cīņām arī es varēšu tāds būt. Man jau gan tas darbs arī ir tāds, ka gandrīz vai nestrādāju, jo daru to, kas man patīk (vada cīņas sporta treniņus – aut.).
Domā, ka Ians Garijs, kurš šobrīd ir gana atpazīstams UFC cīkstonis, arī strādāja? Jau "Cage Warriors" laikā bija skaidrs, ka viņam uz UFC tiek bruģēts ceļš ar zelta maliņām.
Jāskatās, kāds ir ģimenes stāvoklis. Ir tādi, kuri ir izdomājuši, ka ies uz to sapni. Viņiem tad vecāki palīdz. Viņiem ir 18 vai 19 gadi, un vecāki grūž to naudu iekšā, domājot, ka kaut kas sanāks. Kad pienāk 23 vai 24 gadi un nav sanācis tikt tur, kur gribējās, tad arī jāsāk domāt par darbu.
Tu esi dzirdējis par cīkstoņiem, kuros ģimene ir gāzusi naudu iekšā, bet rezultātā nekas nesanāk?
Es zinu tādus cilvēkus, kuri neko citu nav darījuši, tikai trenējušies un trenējušies. Cīnījās, domāja, ka kaut kur nonāks, bet zaudēja pāris cīņas un viss – solis atpakaļ.
Bet solis atpakaļ jau ir tāds, ka tev vienkārši pašam ar sevi jāstrādā. Tas nozīmē, ka ir jāsāk vadīt privātos treniņus. Ja tu biji daudz darba sevī ieguldījis, tad cilvēki gribēs, lai tu viņus trenē. Tad tu sāc domāt citādāk.
Es arī zinu čalīti, kurā ir grūsta nauda, bet pagaidām viss sanāk. Viņš ceļ tagad savu bilanci. Redzēs, vai viņam sanāks tikt līdz UFC. Pagaidām viss sanāk. Vecāki palīdzēja tik tālu, ka tagad viņš cīnās "Cage Warriors".
Bet arī tad, ja tu netiec līdz virsotnei, tas jau nav pasaules gals. Galvenais jau ir tas ceļš. Esmu sapratis, ka dzīve ir viena. Galvenais to izbaudīt. Ja bija iespēja trenēties bez strādāšanas, nestrādā. Ja pienācis laiks, ka jāstrādā, tad jāstrādā.
Ceļš mums visiem ir viens. Tikai katram pašam tas drusku ir jāizdaiļo.
Cilvēki mēdz domāt, ka cīņas sports ir kaušanās. Ja kaujas, tātad arī dusmojas. Tu esi kādreiz bijis dusmīgs uz savu pretinieku?
Nē. Vienu reizi varbūt biju emocionālāks, nevis dusmīgs. Esmu sapratis, ka man veicas labāk, kad pret pretiniekiem attiecos ar cieņu. Man patīk paspiest roku pirms un pēc cīņas. Skanēs jocīgi, bet tad man šķiet vieglāk viņiem sist (smejas).
Zinu, kādu darbu es esmu ieguldījis, tāpēc man ir cieņa pret jebkuru cīkstoni, jo mēs visi darām vienu un to pašu. Piemēram, manā pēdējā cīņā nokautēju to čalīti (Arturu Ščepanjaku). Es it kā svinēju uzvaru, bet sapratu arī, ka esmu apbēdinājis viņa fanus un ģimeni.
Es zinu, kā viņš jutās. Esmu bijis tajā situācijā. Mani vēl neviens nav tā nokautējis, bet zaudējums jau tāpat ir zaudējums. Zinu, kam viņš iet cauri, tāpēc cieņa ir liela. Es zinu, ka pēc zaudējuma pats pamatīgi "nogruzos". Jāiet dziļi iekšā savā galvā.
Bet es jau esmu teicis, ka viss atkarīgs no pretinieka. Es atbildēšu ar tādu pašu enerģiju, kādu piedāvā mans pretinieks. Polijā visi man stāstīja par to pirmo pretinieku (Andžeju Gržebijku), ka viņš tur ir vietējais Konors Makgregors un mēģinās mētāties ar apvainojumiem. Sev jau biju iestāstījis, ka, uzejot uz skatuves un atrodoties publikas priekšā, viņš mani grūdīs. Bet viņš man paspieda roku. Arī pēc cīņas esam apmainījušies ar ziņām. Viņš izstāstīja, ka viņam ir tieši tāds pats princips kā man, jo arī viņš bijis zaudētāja lomā.
Mēs ar sarežģītu sporta veidu nodarbojamies. Pēc zaudējumiem to visu ir baigi grūti apstrādāt galvā. Uzvaras ir vieglas.
Divas, trīs dienas papriecājies, un tās uzvaras jau ir aizgājušas, bet zaudējumi – tie galvā paliek divus, trīs mēnešus!
Darens Tils reiz teica, ka viņš pirms cīņām esot ļoti nobijies un citreiz pat mēģina meklēt attaisnojumus nedoties oktagonā. Tev pirms cīņām ir bail?
Tās ir ļoti cilvēciskas emocijas. Protams, ka ir [bail]. Katru reizi es pirms cīņas runāju ar treneri un viņam saku: "Kāpēc man šis viss ir vajadzīgs?" Labāk būtu strādājis zivju fabrikā un darījis to, ko liela daļa citu latviešu dara Anglijā, nevis šito stulbību.
Katru reizi galvā ir tās 100 domas. Vai viņš mani nokautēs? Vai viņš man izdarīs to vai šo? Bet tad es nosēžos viens ar savām domām. Un tad es sev mēģinu iestāstīt, ka neesmu viduvējība, ka esmu kaut kas drusku vairāk. Atceros, ka man ir bijis tik daudz negatīvisma dzīvē. Kaut kā man vienmēr tas viss ir savādāk dzīts nekā draugiem, kuri bija apkārt. Katrs dara savas lietas, un šī ir mana lieta.
Pirms katras cīņas esmu pārbijies un pārdomājies. Katru reizi, kad domāju, ka šajā cīņā jau viss būs kārtībā, kaut kas noiet greizi. Tiklīdz es esmu pārbijies, tad cīņa aiziet viegli.
Pirms katras cīņas sevi pieķeru pie domas, ka neturpināšu to, ja viņš man, piemēram, iebakstīs acī. Lai ir tas "no contest" (cīņa bez rezultāta), es tāpat visu būšu izdarījis un tikšu prom. Kad tā cīņa sākas, tad ir pavisam citādāk. Kad pirms iešanas uz oktagonu sāk skanēt mūzika, tu vairs par to visu nedomā.
Bet es pats arī nesaprotu. Esmu arī runājis ar sievu par šo visu. Ļoti dīvainas domas nāk prātā. Tas viss man to adrenalīnu dod, lai es cīnītos atkal un atkal. Cīņu laikā bieži vien domāju, ka šī man būs pēdējā cīņa. Tiklīdz cīņa beidzas, es jau nevaru sagaidīt nākamo. Nezinu, kāpēc tā. Laikam adrenalīns.
Man sievai patīk lēkt ar izpletni. Es nekad nelēkšu. Man pietiek ar to, ko es "noķeru" būrī (smejas).
Vai tad tu, būdams profesionāls sportists, vispār drīkstētu lēkt ar izpletni?
Tur jau it kā nekas drausmīgs nenotiekot (smejas). It kā. Kad iedomājos par to adrenalīnu... Nu nē! Cīņas nedēļā tāpat sanāk iziet cauri tik daudz emocijām. Vienā brīdī esi pārliecināts, nākamajā – domā, ka tev nekas nesanāks. Tāpēc es ar bērniem pat neeju uz karuseļiem. Man tos "tauriņus" vēderā nevajag.
Tavuprāt, ir iespējams cīņu zaudēt vēl pirms tās sākuma?
Noteikti! Man šķita, ka tieši mans pēdējais pretinieks jau bija zaudējis pirms cīņas. Ļoti svarīgi ir tas, kā tu uztver apkārtējo. Pirms pēdējās cīņas visi teica, ka tas Ščepanjaks mani nokautēs. 97% cilvēku nobalsoja, ka viņš mani nokautēs. Es domāju, ka viņš to visu bija salasījies un baidījās pievilt pats sevi un visus apkārtējos. Kad viņš nāca oktagonā... Es nemāku to paskaidrot, bet jutu, ka viņš bija sabijies. Varēja just, ka kaut kas viņam nebija. Manuprāt, viņš būtu aizvadījis daudz labāku cīņu, ja nebūtu tāds favorīts.
Vismaz man tā šķita. Varbūt arī ne. Varbūt tie bija steroīdi. Francijā mūs testēja. Polijā viņi tur lielākā daļa, manuprāt, lieto steroīdus. Varbūt viņš nezināja, kā sanāks bez tiem. Bet te jau spekulācijas sākas. Es to visu nelietoju, tāpēc man ir vieglāk. Es tik eju un cīnos.
Pastāsti par savu zemāko punktu profesionālā cīkstoņa karjerā.
Smagākais brīdis bija, kad 2020. gadā zaudēju divas cīņas pēc kārtas (pret Adamu Proktoru un Mateušu Figlaku). Pēc zaudējuma Figlakam bija ļoti grūti. Man ļoti vajadzēja strādāt ar sevi. Visi, kuri man sekoja līdz Proktora cīņai un teica, cik esmu labs, uzreiz pēc zaudējuma pamainīja savas domas.
Tad bija nākamā cīņa. Zaudēju arī to. Un tad jau aizgāja pavisam citas runas. Viņš jau nekad nav bijis tik labs un tā tālāk. Es to visu lasīju. Ļoti daudz ietekmējos no apkārtējiem. Tās pirmās cīņas es aizvadīju sevis dēļ. Tad es sāku cīnīties apkārtējo dēļ. Vairāk promotēju cīņas un domāju par apkārtējiem, jo man viņu viedoklis bija ļoti svarīgs. Pēc tā otrā zaudējuma visi pateica, ka no manis nekas tur nebūs.
Tie divi trīs mēneši bija grūtākais periods manā dzīvē. Vajadzēja strādāt un saprast, kas notika. Es pat kādu laiku neņēmu nākamo cīņu. Es trenējos un mēģināju saprast, kāpēc es to vispār daru. Beigās nonācu pie secinājuma, ka mani neinteresē neviena cilvēka viedoklis. Es cīnos tāpēc, ka man patīk. Man patīk smags darbs treniņu zālē. Galvenais ir sevi pārbaudīt. Jā, var zaudēt. Jā, tas tevi sarūgtinās. Pēc zaudējuma ir jābūt vilšanās sajūtai, jo tu zaudēji, bet nevajag tik ļoti pārdomāt to visu. Tagad man šis sarūgtinājums ir divas trīs nedēļas. Es jau nākamajā dienā esmu atpakaļ treniņu zālē.
Visi apkārtējie jūt, ka esmu sarūgtināts, bet pēc divām nedēļām esmu atpakaļ ritmā. Jā, zemākais punkts bija pēc zaudējuma Figlakam. Tos pāris mēnešus es nespēju pabūt mājās. Tiklīdz ilgāk pabiju mājās, tā sieva dzina uz treniņu zāli.
Emocijas nāca ārā ne tajā labākajā veidā. Sāku vainot visu pasauli, nevis pats sevi. Tu saproti, ka tev ir bērni, līdz ar to visas tās lietas nedrīkst vest mājās, bet kamēr viss tajā galvā sakārtojas...
Tāpat tos divus mēnešus mazāk trenējos, vairāk braucu kaut kur ar draugiem. Alkohols aizgāja drusku vairāk pa nedēļas nogalēm. Lietas, kuras nav vajadzīgas. Un tas viss tikai tāpēc, ka domāju par to, kas citiem svarīgs, nevis pašam.
Tie pāris mēneši pagāja. Sapratu, ka ar alkoholu neko neatrisināt. Tas tāpat nepalīdz. Jāiet atpakaļ uz treniņu zāli. Vēl jau arī bija lokdauns. Tas kopumā bija grūts laiks.
Mums ir jādzīvo sava dzīve. Man ir bērni. Viņi man ir paši galvenie. Uzvarēju vai zaudēju, bet sieva un bērni mani mīl tikpat daudz. Man rūp tikai viņu viedoklis.
Arī pēc pirmā zaudējuma Polijā bija runas, ka es nemaz neesmu tik labs. Tāpēc uzreiz prasīju otro ranga numuru. Viņu nokautēju, tagad runas atkal citas: "Redz, Madars tomēr drusku labāks ir." Es to visu tā viegli uzņemu.
Citās sarunās esi minējis par cīkstoņu "dēmoniem". Kas tas ir?
Tas ir... Man tā bērnība nekad nebija tik laba. Augu laukos. Mamma vienmēr bija prom darbā. Augu kopā ar māsu. Mammai ballītes mājās... Es skolā apcēlu citus. Un es nesapratu, kāpēc es tā daru? Abižoju bērnus, kurus negribēju abižot. Pienāca laiks, kad es apņēmos un aizgāju viņiem atvainoties. Protams, tas jau notika, kad biju izaudzis.
Tas jau nelabos to, ko es viņiem nodarīju. Kad izaugu, es sapratu, ka vienīgais iemesls, kāpēc es to visu darīju, bija ne tie labākie apstākļi bērnībā. Aizejot uz skolu, es to visu izrādīju. Varbūt kādam likos stilīgs, jo varēju abižot citus, bet pašam mājās bija slikti. Citi varēja atļauties to, ko es nevarēju. Tie "dēmoni" tur arī radās. Tāpēc arī pusaudža gadi pagāja kaujoties. Vienmēr biju dusmīgs, gribēju izkauties. Tas viss aizgāja līdz tiem 23 gadiem.
Es būtu bijis laimīgs, ja varētu rīkoties kā mans māsas dēls. Viņš ir 20 gadus vecs un trenējas cīņas sportā. Viņam tā dzīve bijusi drusku vieglāka. Tie "dēmoni" ir, bet savādāki.
Ar "dēmoniem" es arī strādāju. Ja no rīta un vakarā aizvadu treniņus, tad mājās varu būt mierīgs. Ja visu dienu neesmu bijis zālē, jau vakarā jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Es reāli to nevaru izskaidrot. Citreiz ir tā, ka divas dienas neesmu bijis treniņu zālē, man sieva saka: "Tev jābrauc uz zāli!"
Es pats nejūtu, ka man balss tembrs ceļas. Mazās lietas sāk kaitināt. Es mīlu ar bērniem spēlēties, bet tad sanāk varbūt skaļāk uzteikt, ja viņi kaut ko nepareizu izdara. Kad trenējos visu laiku, šīs bērnu izdarības šķiet saprotamas. Vai viņš tur kaut ko izlej vai sasit. Tās ir ikdienišķas lietas. Bet, kad es neesmu bijis zālē, palieku nervozāks pat sīkumu dēļ.
Man pietiek pāris stundas pavadīt zālē, un diena ir izdevusies. Nav nekādu "dēmonu". Eju ar bērniem pastaigā vai spēlēt bumbu. Kad nav sanācis aiziet uz zāli, tās reakcijas nav normālas. Šķiet, ka dzīvi nesaproti vairs.
Kā tu ar šo visu sadzīvosi pēc karjeras beigām?
Man ir vajadzīgi treniņi. Man nevajag cīņas, lai viss būtu kārtībā. To es jau esmu pateicis, ka man vajadzēs atrasties treniņu zālē. Varbūt mēs ar tevi runāsim arī tad, kad man jau būs 67 gadi, un es teikšu, ka joprojām uz treniņu zāli eju katru dienu. Treniņu zāle nav kaušanās. Tas ir dzīves stils.
Varbūt pēc cīņas sporta atradīšu kaut ko citu. Bizness vai kaut kas tāds, bet es nekad nepārstāšu iet uz zāli. Bez treniņiem vairs neesmu Madars.
Tev dēls arī cīņas sportā trenējas. Bērniem ar sportu ir jānodarbojas, bet, ja pienāks tie 14 vai 15 gadi un viņš tev pateiks, ka grib nodarboties ar MMA, kāda būs tava reakcija?
Viņš ar džiudžitsu sāka nodarboties aptuveni astoņu gadu vecumā. Viņš ir Anglijas čempions greplingā. Trenēju es viņu jau no divu gadu vecuma. Es vienmēr esmu teicis, ka negribu redzēt viņu kaujamies. Viņš ir tik jauks puisis, labi mācās un neiesaistās kautiņos. Lai gan pēdējā laikā viņš saprot, uz ko ir spējīgs, tāpēc reizēm iet aizstāvēt savu draugu.
Mēģinu viņu audzināt pareizi – ar labām manierēm gan pret vecākiem cilvēkiem, gan bērniem. Viņš nav kā liela daļa bērnu Anglijā, kuri no astoņu gadu vecuma jau "f**k" saka pa labi, pa kreisi.
Trenējas viņš katru dienu. Viņš reiz teica, ka man pados ziņu tajos 14 vai 15 gados, ja gribēs nodarboties ar cīņas sportu. Pamēģināsim tad amatieros, bet es jau esmu noteicis, ka gadījumā, ja viņš gribēs cīnīties MMA, mans darbs būs viņu padarīt ļoti, ļoti labu. Pretējā gadījumā mēs to nedarīsim.
Es vedu viņu palīdzēt trenēt 10, 11 un 12 gadus vecus bērnus (pašam Adrianam septembrī apritēs 11). Viņam pašam kauties nepatīk. Par to man ir ļoti liels prieks. Bet viņam patīk trenēties. Viņš šajos treniņos ļoti kontrolē sevi, jo nav dusmīgs bērns.
Adrians ir ļoti gudrs, tāpēc ceru, ka viņam nevajadzēs kauties. Man tas viss bija tāpēc, ka negribēju strādāt fabrikā. Viņam tās iespējas, es domāju, tomēr būs citas. Es ceru, ka viņš cīņas sportu sev nesīs līdzi dzīvē, bet tikai enerģijas novadīšanas nolūkos.
Sarunu arī nobeigsim ar pavisam vienkāršiem jautājumiem. Nosauc, lūdzu, lielāko plusu tam, ka esi cīkstonis.
Es jau pats domāju, ka esmu jauks. Visur, kur ar ģimeni eju, it kā esmu biedējošākais cilvēks istabā. Es gan tā nejūtos. Varbūt izskatos diezgan briesmīgi. Diezgan liela auguma, plika galva un bārda (smejas). Bet mana meita mani sauc arī par eņģeli, tāpēc īsti piekrist apkārtējiem arī nevaru.
Bet pluss laikam ir tā pārliecība. Es saprotu, ka arī, tā sakot, ekstrēmās situācijās zināšu, kā rīkoties. Esmu bijis ekstrēmās situācijās, nezinot, kā ar tām tikt galā. Uz dzīvi skatos daudz vieglāk. Man šķiet, ka to arī iedeva cīņas sports. Pluss, protams, ir arī tā apziņa ģimenei, ka allaž būšu viņu pusē.
Un mīnuss?
"Ziedkāpostu" ausis (smejas). Tādu mīnusu jau īsti nav. Vienu laiku mīnuss bija tas, ka bērni dikti pārdzīvoja. Meita raudāja, dēls raudāja, kad braucu uz cīņām. Bet tas nav mīnuss. Tas dod bērniem emocijas. Mums visiem ir jāiet cauri emocijām. Tās ir smagas emocijas, bet viņi tāpat saprot, ka es būšu atpakaļ.
Mīnuss, protams, ir tas, ka tev sit pa galvu. Tāpēc arī nenovēlu savam dēlam sacensties cīņas sportā. Es negribētu būt viņa stūrī un skatīties, kā kāds viņam sit pa galvu. Tfu, tfu, tfu! – varu teikt, ka savas 18 profesionālās cīņas esmu aizvadījis ļoti veiksmīgi, jo mana seja bijusi pārsista tikai divas reizes. Bet treniņos tā galva tiek sista diezgan daudz. Nav jau tā, ka tā bojājuma smadzenēm nebūtu. Tas nekur nepaliek. Ja vari ar cīņas sportu nodarboties tikai treniņa un hobija nolūkos, tas ir krietni labāk.
Cīņas sports nav domāts visiem, un tas viennozīmīgi nav labs veselībai. Man tāpat sāp elkonis. Un vēl jau redzēšu, kādas būs sajūtas, kad man būs 43 vai 44 gadi. Visu to apkopojot, cīņas sports nekas pozitīvs nav, bet esmu priecīgs, ka to atradu.
Paldies par atklāto sarunu.
Man jau par pagātni būtu ko pastāstīt vēl dziļāk. Sieva vienmēr saka, ka man ar poļu medijiem vajagot šādi aprunāties, jo tā es gūšot popularitāti ar savu stāstu. Bet es gribu, lai par mani runā manu cīņu, nevis pagātnes dēļ.
