Latvijas futbola čempionāts virslīgā kopš neatkarības atgūšanas ir izspēlēts 33 reizes, un 26 čempionu titulus ieguvušas komandas, kas vairs nepastāv. Līdzīga aina ir arī hokejā, kur no 33 tituliem 24 izcīnījušas komandas, kuras vairs neeksistē. Nedaudz labāka situācija ir basketbolā un volejbolā, taču arī šajos sporta veidos ir visai prāva čempionu kapsēta.
Privātajiem sporta klubiem pēdējos gados ir tādas pašas iespējas piesaistīt valsts finansējumu treneru darba samaksai kā pašvaldību iestādēm, tomēr
vietvaras pārsvarā ir ļoti kūtras privāto klubu finansētājas, nodokļu maksātāju naudas sadalē priekšroku dodot pašu dibinātām un pārvaldītām sporta struktūrām.
Hokeja klubā "Kurbads" jaunākie audzēkņi ir 3–4 gadus veci un vispirms apgūst slidošanas prasmes. Klubā ir izveidota pilna hokeja piramīda līdz pat pieaugušo komandai un pašiem sava halle, kurai tiks atklāts arī otrs ledus laukums. Rīgas domes līdzfinansējums "Kurbadam" ir 20 000 eiro, kas ir apmēram 10% hokeja skolas budžeta. Privātie hokeja klubi Rīgā ir nostādīti neērtākā pozīcijā nekā pašvaldības hokeja skola "Rīga", kas vecākiem var piedāvāt lētāku pakalpojumu un saņem krietni lielākas pašvaldības dotācijas, kropļojot konkurenci.
Hokeja kluba "Kurbads" valdes locekle Patrīcija Pikāne atzina, ka apņemšanās kļūt visiem par paraugu vairs nav tik spēcīga.
"No sākuma mums bija meistarkomanda – izveidojām zināmu popularitāti ap to," pastāstīja Pikāne. "Tad bija tā ļoti skaistā vīzija, kā mēs nāksim ar savu sporta skolu, pilnu sistēmu, rādīsim visiem, kā vajag, kā būs. Nu tas entuziasms ir noplacis."
Sava infrastruktūra ir svarīgs priekšnoteikums sekmīgai kluba pastāvēšanai, norādīja Pikāne.
Lai arī halles uzbūvēšana un uzturēšana ir neatpelnāmas investīcijas, bez savām mājām iedibināt kluba tradīcijas un izveidot vecākiem ērtu treniņprocesu ir teju neiespējami.
Ar pēctecību spēlētāju un treneru lauciņā gan sevišķi nesekmējas.
"Ir grūti iet ar to karogu, ja apkārt ir Latvijas sporta sabiedrība, kurai nav jau no pašas bērnības audzināta lojalitāte pret komandu," teica Pikāne. "Tas pats arī treneriem. Ja strādā par treneri kādā sporta skolā, treneriem nav piecgades plāna, ko grib izdarīt, ko grib, lai bērni sasniedz. Ir ļoti liela staigāšana starp klubiem gan bērnu, gan treneru starpā."
Labākie Skandināvijas un Rietumeiropas sporta klubi izceļas ar ļoti plašu sponsoru loku, ko lielā mērā sarūpē audzēkņu vecāki. "Kurbada" gadījumā trīs bērnu vecāki ir iesaistījušies kā sponsori, vēl pāris vecāki brīvprātīgi vada ar hokeju nesaistītas nodarbības.
Tikmēr futbola skola "Metta" par vecāku atsaucību nesūdzas. Drīz tiks atvērts futbola skolas treniņu centrs, kura tapšanā audzēkņu vecāki ieguldījuši lielu darbu.
"Būvuzraugs, tāmētājs, būvnieks, arhitekti, juristi un daudzi dažādi konsultanti ir tieši no vecāku vidus," pastāstīja futbola skolas "Metta" vadītājs Ģirts Mihelsons." Ar savām profesionālajām zināšanām daudz kur palīdz un uzrauga šo projektu. Ir milzīga iesaiste, interese un atsaucība."
Mihelsons norādīja, ka "Metta" Rīgas domes finansējumu nesaņem. Arī viņš uzsver pašiem savu infrastruktūru kā svarīgu priekšnoteikumu sekmīgai kluba pastāvēšanai. Tāpat kā aktīvu vecāku iesaisti brīvprātīgā darba veikšanā.
"Ka vecāki iesaistās un atbalsta, jūt līdzi un dažādos veidos palīdz procesam norisināties veiksmīgāk, būs tiešām ļoti labs izglītības process bērnu nākotnei. Kā viņi veidos savu ģimenes ceļu – bērniem, jauniešiem vienmēr ir patīkami to redzēt," uzsvēra Mihelsons. "Kad mēs aukstajos ziemas vakaros tīrām sniegu no kāda futbola laukuma, tad būt bērnam blakus ar savu vecāku un kopīgi to darīt, tā ir ļoti patīkama un absolūti lietderīga kopīga laika pavadīšana."
Dienviddānijas Universitātes asociētais profesors Karstens Elmoss Osterlunds kopā ar kolēģiem ir pētījis sporta klubu pastāvēšanu desmit Eiropas valstīs. Viņš norāda, ka
veiksmīgos piemēros liela nozīme ir brīvprātīgajam darbam – gan trenēšanā, gan pārvaldībā, gan saimniecisko pienākumu veikšanā.
Dānijā 10% pieaugušo veic brīvprātīgo darbu kādā sporta klubā, kamēr Latvijā šāda statistika nemaz nav apkopota.
"Eiropas ziemeļos un rietumos ir krietni vairāk sporta klubu un biedru – līdz ar ko arī brīvprātīgo," sacīja Osterlunds. "Tikmēr Eiropas austrumu un dienvidu daļā līdz ar mazāku klubu skaitu ir mazāk brīvprātīgo. Starp valstīm novērojam tiešām ievērojamas atšķirības brīvprātīgo darbā."
Osterlunds akcentēja, ka sekmīgai klubu pastāvēšanai jābūt pašvaldības prioritātei. Piemēram, Dānijā pašvaldībām ar likumu ir noteikts nodrošināt bezmaksas infrastruktūru visām sporta apvienībām, kurās ir vismaz pieci biedru naudas maksājoši biedri.
