ĪSUMĀ:
- Florbolā par publisku problēmsituāciju risināšanu ievieš naudas sodu.
- Pēc vecāku iepazīstināšanas ar uzvedības kodeksu situācija tribīnēs bērnu spēlēs uzlabojas.
- Vecāku aktīvie padomi var nonākt pretrunā ar treneru norādēm spēlētājiem laukumā.
- Profesionālo sporta zvaigžņu astronomiskās algas mēdz sajaukt prātu vecākiem.
- Sporta zinātāji atgādina – maksimums 1% jauno sportistu vispār kļūs par profesionāļiem.
- Vainīgo meklēšanu neuzskata par labāko pieeju pozitīvam risinājumam bērnu sportā.
Bērnu un jauniešu basketbola skolas "Rīga/Jugla" trenerei Lienei Jansonei mājas zālē vecāki spēļu laikā ir balkonā, nevis aiz muguras, un bijusī valstsvienības spēlētāja atzīst, ka tam ir gan plusi, gan mīnusi.
"Tu viņus [vecākus] neredzi, tikai dzirdi. Kāpēc pateicīgi? Ja dzirdi, ka kaut kas ne tā, tad jebkurā brīdī vari ar skatienu tā paskatīties… Vai arī jau pateikt kaut ko, piemēram, "pietiek!" paskaidroja Jansone. "Vai arī pilno teikumu, kas man ir tāds standartiņš: "Tie ir tikai bērni." Un atceramies savas lomas. Juglas sporta skolā mēs tās bieži vecākiem atgādinām. Tāpēc prieks, ka viņi mūs uzklausa, saprot."
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Latvijas Televīzijas "Sporta studija" cenšas uzlabot sportošanas vidi, tāpēc aicinām jūs iesaistīties.
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
Nesen florbolā 13 gadus vecu spēlētāju vidū izcēlušās nesaskaņas, kurās iesaistījās ne vien treneri, bet arī tiesneši un vecāki. Rezultātā pieņemts soda mērs vecākiem – nākamā savstarpējā spēle pie tukšām tribīnēm.
Florbola noteikumos LTV uzgāja pārdomas raisošu punktu – par mediju iesaisti problēmsituāciju risināšanā 100 eiro sods.
Latvijas Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons to sauc nevis par vārda brīvības ierobežošanu, bet gan veidu, kā savaldīt emocionālos vecākus.
"Demokrātiski katrs var darīt, ko grib. Bijām novērojuši, ka tā ir tāda ķengāšanās sociālajos medijos, pirms tās lietas vēl tiek risinātas florbola sabiedrības iekšienē," teica Pētersons. "Mēs cenšamies, bet nesakām, ka mums viss ir ideāli un viss ir labi. Cenšamies visas negludās lietas risināt iekšienē. Nav vajadzības tās iznest uz āru, jo cilvēks tajā brīdī ar sakāpinātām emocijām kaut ko ir ierakstījis, personīgi kādu apvainojis. Tad paiet viena diena, tās ziņas tiek dzēstas. Protams, šodien interneta pasaule neko neaizmirst, un tad tā bumba veļas daudz tālāk."
Pēc šī gadījuma Florbola savienība visiem klubiem nosūtīja vēstuli ar atgādinājumu par elementārām lietām, piemēram, kārtību laukumā un cieņu pret pretinieku. Izrādās, tas nav nekāds jaunums – šķietami elementāras lietas, ko vecākiem regulāri atgādina arī basketbolā un futbolā.
Ir novērojumi, ka pēc uzvedības kodeksa izlasīšanas situācija tribīnēs uzlabojas.
"Tās vienkāršās lietas ir jāstāsta, tās ir kā ceļazīmes. Ja to nebūtu, mēs... nezinu, kā brauktu," sacīja Latvijas Basketbola savienības (LBS) Vecāku padomes vadītājs Aigars Armanovs. "Ceļazīmes ir vienkāršas, tās parāda virzienu, to, kā jāuzvedas uz ceļa. Tas ir līdzīgi."
Latvijas Futbola federācijas (LFF) Mārketinga un komunikācijas nodaļas vadītājs Renārs Krīgers ir novērojis vecāku centienus aktīvi iesaistīties.
"Var manīt, ka visiem ir tā nieze uzbļaut trenerim vai uzbļaut bērnam, kādu lēmumu viņam labāk pieņemt. Skrien pa labi, sit vai tagad skrien tur," atzina Krīgers. "Tie visi ir tādi maldīgi uzdevumi, ko vecāks no augšas mēģina dot. Skaidrs, ka bērns paskatās, meklē tribīnēs savus vecākus, un domā, vai tajā brīdī ir pieņēmis pareizo lēmumu vai ne. Tātad sāk maldīties."
Savukārt BJSS "Rīga/Jugla" trenere Jansone norādīja, ka
vecāku rīkojumi var būt pilnīgā pretrunā ar treneru nostādnēm.
"Varbūt treneru nostādījums šobrīd nemaz nav "pati, pati, pati, skrien, skrien, skrien, dod, dod, dod". Varbūt trenera nostādījums ir "miers"," teica Jansone. "Vienlaicīgi treneris kliedz: "Miers!" No augšas vecāks: "Skrien, dod, met!""
Renārs Krīgers pirms sešiem gadiem bija autors jauno futbolistu vecāku izglītošanas programmai "Karaļa asaras". Šobrīd viņš kā sešgadīga dēla tēvs paša radīto komiksu lasa jau ar pavisam citām sajūtām. Mūsdienās ir teju neiespējami paslēpties no ziņām par slaveno sportistu kosmiskajām algām, un tas noteikti ir viens no iemesliem tik ļoti pārspīlētajai attieksmei pret bērnu sportu.
"Skaidrs, ka rodas šī vēlme: "O, mans dēls būs futbolists." Sevišķs stāsts ir par lielu naudu, kas tur figurē," pastāstīja Krīgers. "Ar ļoti lielu varbūtību šie bērni tiek sūtīti sportā kā nākotnes produkts."
Savukārt LBS Vecāku padomes vadītājs Armanovs atgādināja, ka
bērnu nākotnes gaitās profesionālais sports drīzāk ir izņēmuma gadījums.
"Statistika liecina, ka no katra vecuma grupas tikai viens vai divi ir profesionāli spēlētāji. Ir netalantīgi vecumi, no kuriem nav neviena profesionāla spēlētāja," uzsvēra Armanovs. "Jā, mums ir daži talantīgi vecumi basketbolā bijuši, ka iznāk 6–7 profesionāļi. Bet jau saknē jāsaprot, ka no visa tā vecuma, no visām tām 20 vai cik komandām abās divīzijās, no visiem tiem spēlētājiem tikai viens vai divi būs profesionāli spēlētāji. Tur ir ļoti maza iespēja, ka tas būs tieši tavs bērns."
Kārdinājums saskatīt savā bērnā nākotnes zvaigzni gan ir ļoti liels, atzīst Krīgers.
"A ja nu izšauj? Ja nu mūsu ģimene būs nodrošināta vairākās paaudzēs? Vai mans bērns būs ar garantiju nodrošināts un nevajadzēs neko citu dzīvē darīt, kas, protams, ir diezgan maldīgi," teica Krīgers. "Jo mēs zinām, ka tajā piramīdā maksimums ir tikai viens procents, kas kļūs par profesionāliem futbolistiem. Tas visiem ir jāsaprot."
RFS futbola akadēmijas bērnu futbola treneris Norberts Spriņģis rosina nesteigties ar vainīgo noteikšanu.
"Es neteiktu, ka kāds šajā situācijā ir vainīgs. Visi ir vienādi vainīgi. Treneri un vecāki ir līdzīgi vainīgi, beigās jau upuris ir bērns," savu skatījumu atklāja Spriņģis. "Man liekas, ka vainīga ir komunikācija. Spēja apsēsties, mierīgi paskatīties uz bērnu, saprast,
kāpēc mēs kaut ko darām, kā mēs darām un ko mēs darām, – tie laikam ir trīs svarīgākie jautājumi dzīvē.
Vienmēr jāsaprot, kāpēc bērnam septiņos gados ir jāuzvar? Kāpēc viņam jābrauc mājās ar medaļu? Kāpēc uz bērnu vajag bļaut? Kāpēc no viņa prasīt rezultātu 8–9 gados? Vienkārši apstāties un padomāt, kāpēc mēs kaut kādas lietas darām. Vai man kā vecākam nepietiek ar to, ka viņš ir ar sarkaniem vaigiem un smaidīgs?"
LBS Vecāku padomes vadītājs Armanovs aicina bērnu gaitas sportā neuztvert tik ļoti sarežģīti, bet gan daudz vienkāršāk.
