Suborins jaunībā mēnesī ierasti skrējis ap pustūkstoti kilometru, bet pašlaik tādi apjomi gan vairs nav aktuāli. Toties skrējiens līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim Valmierā – tā jau ir ierasta tradīcija. Viktors neslēpj, ka skriešana viņu aizrauj.
Skrējiens Rīga–Valmiera aizsākās 1989. gada 27. augustā tikai trīs dienas pēc vērienīgās Baltijas ceļa akcijas. Tas bija viens no atmodas laika elementiem – skriet par brīvību. Piecus gadus pēc sākuma skrējiens iepauzēja, bet ar jaunu sparu atsākās tieši pirms desmit gadiem.
Rīgas–Valmieras ceļš Suborinu turpina vilināt arī 72 gadu vecumā. Izstrādājušies jau savi gatavošanās rituāli, kuru neatņemama sastāvdaļa ir sievas Ritas pagatavotais ķīselis.
"Pēdējos četros kontrolpunktos, kur man būs vissmagāk, tur es parasti dzeru ķīseli," pastāstīja pieredzējušais skrējējs. "Starp citu, ar to es atšķiros no daudziem skrējējiem, ka gaļu gandrīz neēdu. Ēdu, bet ļoti minimāli."
Katram no astoņiem kontrolpunktiem Viktors sagatavojis arī saldumu kastīti. Tajā šoreiz slēpjas enerģijas batoniņi, ķīselis un arī neliels miers, jo ar katru kontrolpunktu tuvāk ir finišs.
"Sieva ļoti pārdzīvo, ļoti. Viņa tik ļoti pārdzīvo, ka es vienkārši sāku baidīties par viņu," atzina Viktors. "Viņa to ļoti uztver... Zini, kā es saku: "Vai tu gribi mani redzēt pēdējos gadus gultā, kāds es mazkustīgs vai vispār nekustīgs, un tev vajadzēs ar mani ņemties? Nē, labāk, ja pienāks mans pēdējais brīdis, tad pa smuko. Tikko bijis, tikko skrējis un viss – aiziet. Ja es apstāšos, es baidos droši vien, ka izskatīšos vecs. Nedrīkst apstāties, man visu laiku jāiet, kaut ko jādara, tad es jūtos ļoti labi."
Pirms starta Latvijas Universitātes ēkā gaisotne bija teju kā salidojumā. Sen nesatikts draugs – ar tādām emocijām skrējēji satiek Viktoru. "Čau, Jāni! Čau, vecīt, prieks redzēt. Tev arī labu dieniņu," sasveicināšanās skanēja augstskolas telpās.
Fiziskās izturības pamatus Viktors licis, dienējot gaisa desantniekos, tur sporta rotā bija nopietni jāattīsta fiziskie parametri. Ar to gan neesot bijušas problēmas, jo sportot paticis, un īpaši – skriet.
Viktoram arī pieder Latvijas rekords 24 stundu skrējienā – teju 259 kilometri, kas joprojām nav pārspēts. Diez vai tuvākajā laikā kāds pārspēs arī šobrīd iespēto – 72 gadu vecumā skriet līdz Valmierai.
Tradicionāli starts ir no Brīvības pieminekļa, bet šogad skrējiens pirmo reizi risinājās 4. maija naktī, dalībniekiem pirms došanās distancē vēl nodziedot valsts himnu. Viktors divas reizes ir uzvarējis sacensībās, bet svarīgākais panākums ir skrējiens pa brīvās valsts ceļiem un rīta saule, kas uzspīd skaidrajās debesīs skrējiena pusceļā.
Skrējiens sākās, pulkstenī spīdot apaļām nullēm. Gadu iepriekš Viktors finišu sasniedza 15 stundās 10 minūtēs un 28 sekundēs, aiz sevis atstājot citus 40 finiša kārotājus. Rezultāts šādās sacensībās gan ir otršķirīgs, it īpaši Viktoram. Viņš vēlās sev pierādīt, ka to var. Skrējienu Viktors dēvē par svētkiem, ar savu dzīvesprieku svētku noskaņu radot arī apkārtējiem.
