Radio NABA raidījuma "Zinātnes vārdā" vadītājs Ivars Austers sarunājas ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes sporta zinātniekiem: asociēto profesori Līgu Plakani un zinātnisko asistentu Klāvu Ēveli.
Ivars Austers: Kas ir sporta zinātne?
Līga Plakane: Ar sporta zinātni cilvēki saprot dažādas lietas, bet, protams, vēsturiski jārunā par kustību, dzīvību. Jau izsenis, piemēram, sengrieķu laikos, cilvēks ir gribējis sacensties, sevi parādīt, pašapliecināties. Ir arī sabiedrības daļa, kas kustas prieka dēļ. Līdz ar to paveras plašs pētījumu lauks, kā kļūt labākam, ātrākam, izvairīties no ievainojumiem. Sporta zinātne attiecas uz visiem. Fiziskā aktivitāte var būt arī terapeitiska, ar zālēm vai bez tām, un kalpot kā dzīvības uzturētājs.
Klāvs Ēvelis: Jau pagājušajā gadsimtā tika nodalīta sporta zinātne jeb sport science un sporta slodžu zinātne, exercises. Sporta slodžu zinātne pēta, kā cilvēks kustoties jūtas un funkcionē labāk. Pēdējos gados, 21. gadsimtā šī sporta zinātnes daļa kļūst arvien populārāka. Kustēties tiek rekomendēts visiem, neatkarīgi no vecuma un ierobežojumiem. Sporta zinātne uz kustību skatās daudz plašākā mērogā, apskatot smadzenes, muskuļus, citus orgānus, kas nebūtu pašsaprotami tradicionālajā sportā.
Vai sacensību elements ir obligāts?
Līga Plakane: Cilvēkam ir tendence atrast iemeslus, kādēļ atlikt, šodien nekustēties, bet sacensības nozīmē, ka ir plāns un mērķis. Arī daudzi sportisti amatieri, kas ar sportu nepelna naudu, trenējas vairāk nekā profesionāļi. Sacensību elements motivē cilvēku par sevi regulāri rūpēties. Caur sportu mēs rūpējamies par savu ķermeni, muskuļiem, asinsrites sistēmu, elpošanas sistēmu, imūnsistēmu un prātu. Slodze jeb aktivitāte, piemēram, vingrošana, skriešana, pastaiga ir viens no elementiem, kā ilgtermiņā rūpēties par savu ķermeni.
Cik sporta zinātnē tiek ņemts vērā sociālais aspekts?
Klāvs Ēvelis: Sporta slodžu pētniecībā viens no pamata jautājumiem ir tas, kā motivēt cilvēku kustēties. Tas nav fizioloģiskas dabas jautājums.
Līga Plakane: Jāuzsver arī emociju nozīme. Nodarbojoties ar amatieru sportu, šīm aktivitātēm ir jārada prieks. Arī sporta studiju programmā ir līdzsvars starp ķermeniskajiem priekšmetiem un kognitīvās psiholoģijas priekšmetiem.
Klāv, ar kādu pētniecības projektu tu šobrīd nodarbojies?
Klāvs Ēvelis: Pateicoties SIA "Mikrotīkls" ziedojumam, ko administrē Latvijas Universitātes fonds, četru zinātnieku komandā meklējam atbildi uz jautājumu, kas notiek smadzenēs, kad sportojam. Ķermenis grib būt homeostāzē, justies labi, bet, kad sākam sportot, tas ir liels stress, paātrinās sirds ritms, paaugstinās asinsspiediens, izmainās metabolisms. Ja slodze ir ļoti augsta, pēc tās ir liela izsmēluma sajūta. Šobrīd ir ļoti populāri augstas intensitātes intervālu treniņi. Pētījumi rāda, ka šie treniņi ļoti labi attīsta kardovaskulārās funkcijas un ietaupa laiku, treniņš var notikt 10–15 minūtes. Tomēr pie tik augstas intensitātes ķermenis vairs nevar apgādāt smadzenes ar enerģiju, rodas izsīkums, smadzenēm ir par maz skābekļa, par maz enerģijas un cilvēks jūtas izsmelts, noguris. Ja cilvēks pēc sportošanas jūtas slikti, tas paliek atmiņā un nākošreiz vairs sportot negribēsies. Pie augstas intensitātes treniņiem prieks var izpalikt.
Kā praktiski notiek šie pētījumi?
Klāvs Ēvelis: Mēs veicam eksperimentu, kurā trīs grupas minas ar velosipēdu ar divām dažādām slodzēm – viena ar maksimālu intensitāti īsu laiku, 15 sekundēs cilvēks izsmeļ sevi visu un atkārto to vairākas reizes, un otra ar augstu intensitāti mazliet ilgāku laiku, 90 sekundes ar augstu, bet ne maksimālu intensitāti. Mēs skatāmies, kā izmainās neirotrofiskais faktors smadzenēs. Pie tā augsta līmeņa smadzenes funkcionē labāk. Mēs skatāmies arī kognitīvos jautājumus – kā cilvēks jūtas, kāds ir viņa afekts, kā ar uzmanību un reakcijas laiku? Rezultāti būs pēc gada, bet vēlamies pārbaudīt, vai, ja šī slodze ir tik augsta, ka cilvēks nevar izturēt un pēc tās jūtas slikti, tā ir labākā slodze, ko dot maz trenētiem cilvēkiem?
Līga Plakane: Prieku mēs varam gūt, arī ēdot zemenes ar putukrējumu, skatoties televizoru. Kustēties ir grūti, bet muskuļi sniedz baudu, labsajūtu, atalgojumu. Prieku rada tas, ka muskuļi izstrādā signālvielas, ķīmiskās vielas, kas rada labsajūtu un veicina motivāciju atkal pie tām tikt.
Kā sevi motivēt kustēties?
Līga Plakane: Katrs atrod savu motivāciju. Kādam palīdz pulkstenis, kurš atgādina celties kājās pēc pārāk ilgas sēdēšanas, kāds grib labāk izskatīties. Jaunieši bieži nedomā par bonusiem, kas būtu vecumā 60+, ja sportos jaunībā, bet zinātne uz to norāda. Novecošanās ir normāls process, bet sportošana noteiks to, vai novecosi skaisti vai mokpilni. Protams, jāapzinās arī robežas, kur beidzas fizisko aktivitāšu labvēlīgums. Pārslodzes vai ķermenim neatbilstošas slodzes dēļ var nākties pieņemt lēmumu par sporta karjeras beigām. Nedrīkst 40, 45 gadu vecumā ņemt paraugu no meistariem, kas bijuši kustībā visu mūžu un darīt tieši to pašu. Tā var kļūt par kustību invalīdu. Tādēļ ir vajadzīga sporta zinātne, kas pēta arī fizisko aktivitāšu lietderību un vērtību dažādos vecumposmos. Pirmo gadu sporta valsts pētījumu programmā izvērtējam limitus tautas sportā, cik daudz sporta ir veselīgi un nepieciešami un kurā brīdī cilvēki jau parspīlē ar fizisko slodzi.
Klāvs Ēvelis: Atslēga ir tajā, ka sports zināmā mērā ir vajadzīgs un tam ir pozitīva ietekme jebkurā vecumā. Pētījumi rāda, pat ja sākam sportot vēlākā vecumā, tāpat ir pozitīvās tendences. Nesen iznāca pirmie raksti par sešus gadus ilgu pētījumu, kurā tika pētīti 2600 cilvēki un 800 peles, un tika pētīts, kas notiek šūnā sportojot. Tika novērotas pozitīvas izmaiņas daudzās sistēmās – muskuļos, smadzenēs, aknās, imūnajā funkcijā. Tas nenozīmē, ka visiem vajag sākt skriet maratonus, bet piemēram, braukšana uz darbu ar divriteni vai iešana ar kājām var sniegt pozitīvus ieguvumus, it īpaši, ja to dara 20–30 gadus. Tas nenozīmē, ka dzīvosim mūžīgi, bet dzīves kvalitāte būs daudz augstāka.
Kā saprast, cik daudz kurā brīdī var trenēties?
Līga Plakane: Atslēga šajā ir uz pieredzi balstītas atziņas un kritiskā domāšana. Ir pieejami sporta speciālisti, fizioterapeiti, kas var ieteikt treniņu vai aktivitāšu programmu. Treniņš nozīmē plānveidīgas aktivitātes un var būt arī staigāšana, nūjošana. Ikdienas kustībās, piemēram, pieliecoties vai ceļot smagumus, ir veselīgas un neveselīgas biomehānikas formas. Arī darbu dārzā var nosaukt par agro fitnesu, kas var rezultēties muskuļu, kāju locītavu sāpēs vai stīvā mugurā, ja to dara neregulāri vai pārspīlējot. Darbs dārzā gan neaizvieto speciālistu uzraudzībā veiktus vingrojumus.
Klāvs Ēvelis: Iekšējo signālu modelis paredz, ka mūsu iepriekšējā pieredze, piemēram, skolas laikā, atstās iespaidu uz to, vai sportosim nākotnē. Iespaidu atstāj arī pašreizējā fiziskā sagatavotība. Ja, piemēram, aizejam uz sporta zāli un īsti nezinām, ko tur darīt, jūtamies nevietā, mums ir negatīva pieredze, varam sākt justies noguruši ne tikai fizioloģiski, bet arī sociāli. Ja ir grūtāk iesākt sportošanu, nepieciešams speciālists. Ir vieglāk iesākt iet uz darbu ar kājām, nekā sportot. Ir labi sākt ar ko vienkāršāku.
Kā jums palīdz sporta zinātne, pašiem sportojot?
Līga Plakane: Mani motivē ģimenes paradumi, draugi, sociālā vide. Mans dzīvesveids arī motivēja mani izvēlēties studēt sporta zinātni. Arī lasot lekcijas, es dalos ar savu pieredzi, jo man ir liela pieredze, tajā skaitā negatīvā. Šobrīd izveidojies liels zinātniskā atbalsta tīkls. Kolēģi no citām zinātņu jomām palīdz veidot jaunas pētniecības atziņas.
