Bieži vien līdzjutēji, uzzinot, ka kāds no viņu mīļākajiem sportistiem ir traumēts, tikai nopūšas – ak, atkal nevarēs palīdzēt izlasei vai klubam izšķirošās spēlēs. Taču reti kurš aizdomājas, ko nozīmē trauma sportista dzīvē, cik grūti fiziski un arī mentāli ir atgriezties darbā un atgūt iepriekšējo ātrumu, spēku un plastiskumu. Cik ilga ir cīņa par atgriešanos un kāda ir sadzīvošana ar traumām arī pēc tam.
Ivuškāns atlabšanu pēc traumas salīdzina ar aisbergu.
Ķirurģija – tā ir tikai aisberga redzamā daļa jeb 10% visa darba, enerģijas un arī finanšu ieguldījumiem. Ilgākais un arī dārgākais process ir rehabilitācija.
Atlabšana pēc Ahileja cīpslas plīsuma ilgst pat pusgadu
Sportā traumas ir visdažādākās, taču visbiežāk cieš potītes un ceļi. Pēc potītes operācijām atlabšanas process ir apmēram četri mēneši, ar noteikumu, ka nav sarežģījumu, bet plīsusi, piemēram, saite. Ja bojāti arī skrimšļi, tad pēc operācijas rehabilitācijai jāpierēķina vēl daži mēneši klāt.
Ļoti nepatīkama trauma ir Ahileja cīpslas plīsums.
Pie šādas traumas nepieciešama tūlītēja operācija, jo cīpsla var sarauties. Rehabilitācijas process ir ilgs – līdz pat pusgadam – un prasa pamatīgu pacietību.
Viens no lielākajiem atlētu naidniekiem – krustenisko saišu plīsums
Ceļiem briesmīgākais sportistu ienaidnieks ir krusteniskās saites plīsums, kas skārusi ne vienu vien Latvijas sportistu. Rehabilitācija prasa 8–9 mēnešus un arī ar noteikumu, ka nav komplikāciju. Par komplikācijām nereti sportists un ķirurgs uzzina tikai operācijas laikā, jo ne vienmēr visu var redzēt magnētiskās rezonanses bildēs. Nereti ir iespējama tā sauktā "neveiksmīgā triāde", kad traumas gadījumā ir plaši audu bojājumi un iesaistītas vairākas struktūras – priekšējā krusteniskā saite, menisks (kāds no meniskiem vai abi) un vēl sānu (kolaterālā) saite vai pat abas, norādīja fizioterapeits.
Atlabšanas process ir atkarīgs vēl no vairākiem faktoriem, arī vecuma, dzimuma, vielmaiņas, uztura, kā arī tehnoloģijām, kuras sportistam ir pieejamas, neslēpj Ivuškāns.
Fizioterapeits uzsver, ka ideālajā pasaulē, ja ir zināms, ka līdz krustenisko saišu operācijai ir vēl kāds laiks, sportistam ir iespēja ar speciāliem vingrojumiem sagatavoties operācijai.
Ir pierādījies, ka, ar vingrošanu gatavojoties plānotajai ķirurģijai, rehabilitācijas process notiek ātrāk.
Arī pēc operācijas sportistam nav laika sevi žēlot, un vingrot jāsāk uzreiz pēc operācijas, tajā pašā dienā. Par spīti sāpēm. Sāpes nepāriet pēc mēneša vai diviem – tās nereti pavada sportistu gadiem.
Skrimšļu bojājumi prasa ilgu laiku uz kruķiem
Ļoti nepatīkamas traumas ir skrimšļu bojājumi. "Skrimslis ļoti ilgi atjaunojas pēc operācijas," norādīja Ivuškāns, stāstot, ka sportistam uz kruķiem jāpavada piecas līdz sešas nedēļas. Laiku nedrīkst saīsināt, jo nav ļauts kāju noslogot. Pretējā gadījumā skrimslis nesadzīs tā, kā ķirurgs ieplānojis, bet arī laikā, kas jāpavada uz kruķiem, sportistam ir jāturpina vingrot.
Ja sevi saudzēs, tad rezultāta nebūs.
Ja sportistam ir traumēts menisks un situāciju var labot ar daļēju meniska izgriešanu, sportā var atgriezties ļoti ātri, pat mēneša laikā. Bet, ja ir nepieciešams skavot vai šūt, tad vajadzīgs ilgāks rehabilitācijas laiks. Protams, ar nosacījumu, ka traumēts ir tikai menisks, nevis saites vai skrimšļi.
Ar kaulu lūzumiem ir savādāk – viss ir atkarīgs, kāds kauls, vai lūzums ir šķembains, vai nepieciešams stienis, vai arī plāksne. Taču arī pēc kaulu lūzumiem ir jāuzmanās. Ivuškāns zina stāstīt atgadījumu no kāda motobraucēja pieredzes – augšdelma kaula lūzums ar dislokāciju, kas salikts kopā ar plāksni. Puisis nedēļas trīs pēc operācijas vēra vaļā bīdāmās durvis, un plāksne pārlūza. Atkal operācija, un atkal atjaunošanās process no sākuma.
Fizioterapeits ir ne tikai mediķis
Rehabilitācija pēc traumas nav tikai fiziskā izdziedināšanās. "Daudziem ir ļoti grūti atgūt pārliecību par sevi," paskaidroja Ivuškāns. Visgrūtāk ir tiem cilvēkiem, un ne tikai sportistiem, kuri guvuši dzīvē pirmo nopietno traumu. Cilvēks ļoti baidās, ka atkal piedzīvos to pašu un ļoti sevi saudzē. Tieši šī iemesla dēļ nereti rehabilitācijas laiks mēdz būt garāks, nekā tam vajadzētu būt.
Fizioterapeits redz, ka pacients jau var izpildīt dažādus vingrinājumus, bet sportists nav gatavs mentāli pārvarēt slieksni.
Piemēram, atsākt skriet un lēkt. Šādos brīžos fizioterapatam ir jābūt multifunkcionālam speciālistam – ne tikai mediķim, bet arī psihologam, mentoram un izdomāt, kā integrēt vingrojumus starp citiem, lai sportistam ir vieglāk pārvarēt savas problēmas.
"Cilvēki paši sev rada problēmas. Viņi iedomājas dažādas situācijas. Bet tad liec viņam uz papīra uzrakstīt savu problēmu un trīs apakšproblēmas, tad cilvēks saprot, ka patiesībā problēmu nav," atklāj Ivuškāns.
Pārgalvība maksā laiku un naudu
Tai pašā laikā ir arī otra problēma – sportista pārgalvība, kas īpaši raksturīga gados jauniem cilvēkiem. Trīs mēnešus pēc krustenisko saišu operācijas sportists jūtas labi, lūdz atļauju aiziet uz treniņu. Bet, tai vietā, lai darbotos pēc savas programmas, viņš redz komandas biedrus, iekrīt azartā, un uzsāk sparinga treniņus. Šāda pārgalvība vairākiem Latvijas sportistiem ir beigusies ar transplantātu plīsumu. Atkārtota ķirurģija, trīs mēneši vējā plus vēl deviņi mēneši rehabilitācija.
Darbs, materiāls un arī nauda vējā, jo apdrošinātāji vairs nesteidz kompensēt šādu pārgalvību.
Vēl būtiska problēma, ar ko saskaras sportisti pēc traumām – cilvēks saudzē traumēto ķermeņa daļu, pārslogojot citu ķermeņa daļu. To sauc par kompensāciju. Ja kompensatoram ir jāveic sava funkcija plus papildu darbs, tas kādā brīdī tiek pārslogots. Tas var radīt jaunas traumas, uzsver fizioterapeits, mudinot cilvēkus ieklausīties savā ķermenī un nenovērtēt par zemu ķermeņa dotos signālus.
Ivuškāns uzsver, ka sportistam, ja viņš vēlas ilgi turpināt savu sirdslietu, pēc traumām ir jāizveido savi rituāli, un pirms treniņiem vai spēlēm sevi jāsagatavo. Jāsagatavo ķermenis un īpaši traumētā ķermeņa daļa darbam. Sportista darba rīks ir ķermenis, un tajā ir jāiegulda daudz laika, pacietības un nereti arī naudas.
