Jānis ir viens no spēlētājiem, kurš florbolu spēlējis ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā. Trīs reizes viņš saņēmis ielūgumus pievienoties ārzemju klubiem, taču piekritis, vien būdams jau 27 gadus vecs.
“Florbols nav profesionāls sporta veids,” atgādina Jansons, norādīdams, ka ar to naudu nevar nopelnīt. Tādēļ iepriekš, kad saņēmis pirmos piedāvājumus no ārzemju klubiem, priekšroku devis studijām augstskolā. Pēc tam gan piekritis un nenožēlo ne brīdi, ko pavadījis Zviedrijā, lai gan nemaz nebija pirmais spēlētājs un spēles laikā uz laukuma nemaz tik bieži netika.
Taču pavadītais laiks Zviedrijā viņam devis izpratni par šo sporta veidu, arī meistarību, un, atgriežoties Latvijā, viņš kļuva par spēlējošo treneri. Ar savādāku izpratni par komandas veidošanu.
Jansons norādīja, ka starptautiskajai florbola saimei ir pārsteigums, ka Latvija spēj sarīkot pasaules čempionātu tādā līmenī. Proti, labāk un saceļot ažiotāžu.
Runājot par Latvijas florbola izlasi, Jansons norādīja, ka florbola sabiedrība Latviju novērtē un respektē jau kopš 2012. gada, kad Latvija uzvarēja Čehiju. Viņš norādīja, ka visi gaidot Latvijas panākumus, lai šajā sporta veidā nebūtu tikai četras augsta līmeņa komandas, ar kurām citas nevar konkurēt. Jo mērķis jau ir viens – lai florbols kļūtu par olimpisko sporta veidu.
Runājot par Latvijas izlases zaudējumiem pasaules čempionātā Zviedrijas un Čehijas izlasēm, Jansons norādīja, ka nav pamata panikai – scenārijs esot tāds pats, kā citus gadus – divi zaudējumi spēcīgām komandām, un tad jau cīņa ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Spēlē pret Zviedriju Jansons uzsvēra vārtsarga Anda Blinda nozīmi un izcilo spēli, bez kuras, iespējams, rezultāts varēja būt pat 2:19 nevis 2:7.