„Parādi ir auguši katru gadu, nu jau kādus piecus sešus gadus noteikti. Ir iekrājušies parādi tiesnešiem, treneriem. Ir vairākas reizes jāraksta, jālūdzas, lai pie viņiem nonāktu, kas, manuprāt, nav pareizi. Tādām lietām būtu jābūt pašsaprotamām, un maksājumiem jābūt laikā. Ja arī ir kādas aizkavēšanās, tad tas jāpaskaidro, nevis klusē un nekāda informācija par to netiek sniegta,” stāsta Laiviņš.
Tīmeklī pieejamā informācija liecina, ka Florbola savienībai ir arī nodokļu parāds, taču šis jautājums tiekot risināts ar Valsts ieņēmumu dienestu.
Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs norāda, ka ministrija ir informēta par šo parādu, kas ir nedaudz virs 3000 eiro. Viņš skaidro, ka savienība ir vienojusies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par parāda atmaksas grafiku un tas tiek ievērots, turklāt kopējā parāda summa attiecībā pret savienības kopējo budžetu nav tik liela, lai tiktu pārskatīts vai liegts valsts atbalsts un finansējums. Savienības mājaslapā publicētais šīs sezonas budžets liecina, ka savienība strādā pa nullēm – cik nopelna, tikpat arī iztērē. Gan ieņēmumi, gan izdevumi 2021./2022. gada sezonā ir plānoti 437 100 eiro. Laiviņš un arī daudzi citi Latvijas Radio uzrunātie kritiski izsakās par dažādiem darījumiem un arī budžeta necaurspīdīgumu.
„Visādi apdrošināšanas gadījumi, kad licencē it kā ir ietverta apdrošināšanas maksa, bet vienam ir polise, vienam vispār nekā nav, jo kaut kāds rēķins kaut kur gaisā palicis un netiek pie apdrošināšanas. Trešajam izmaksā no savienības konta naudu. Man liekas, ka tas nav pareizais vadības stils, kā vispār organizēt darbu.
Tajā pašā laikā arī kopējā attīstība – ja skatāmies, tad prezidents jau 16 gadus ir pie varas, bet mums nav stratēģiskā plāna, ko mēs darām, ko mēs vispār gribam sasniegt un kā to sasniegt.
Neviens neko nezina, neviens nav redzējis. Pat valdes loceklis pie mana komentāra ir ierakstījis, ka ar plānu ir, kā ir,” kritisks ir Laiviņš.
Florbola savienības prezidents Ilvis Pētersons, atbildot uz jautājumiem par dažādajām parādsaistībām un citiem finansiālajiem aspektiem saka, ka savienības budžetā vismaz 100 tūkstošu eiro robu iecirta 2016. gada pasaules čempionāts Rīgā, kas izlasei no sportiskā viedokļa bija neveiksmīgs, līdz ar to bija vājš skatītāju apmeklējums un biļešu ieņēmumi. Kad izdevies tikt galā ar šiem zaudējumiem, sākusies pandēmija, kas atkal radīja jaunas problēmas. Tāpat savienības budžetā nopietnu ietekmi atstāja arī četri pasaules čempionāti aizvadītajā gadā – divi jauniešu izlasēm, divi nacionālajām izlasēm. Pētersons skaidro, ka daļa šā brīža parādu tiesnešiem un citām personām izveidojusies, jo bija jāveic dažādi maksājumi, lai finālu aizvadītu ''Arēnā Rīga'', bet tagad parādi tiek dzēsti, izmantojot biļešu ieņēmumus.
„Tas, kas tur tiek runāts par tiesnešiem un treneriem, – treneriem viss ir samaksāts. Konkrēti Laiviņam 14. aprīlis ir apmaksas termiņš, rēķins tika apmaksāts 19. aprīlī. Pārējiem treneriem, kuri iesnieguši rēķinus, viss ir samaksāts. Mums bija jāveic daudz un lieli maksājumi pirms superfināla. Zinot, ka mums būs kaut kādi biļešu ieņēmumi, tad mums no sākuma ir jāieguldās, bet pēc tam naudu iegūstam atpakaļ. Šajās dienās daudzi savos kontos sajutīs pienākošos naudu. Ar tiesnešu komiteju esam vienojušies, ka mēs savas šīssezonas saistības pilnībā sedzam līdz maija beigām,” par parādsaistībām skaidro Pētersons.
Finanšu darījumi ir tikai viena no lietām, kas tiek kritizēta savienības darbā. Florbola skolas „Masters” vadītājs un ilggadējais Ulbrokas komandas galvenais treneris Virslīgā Andris Pīlups izceļ attīstības plāna neesamību, kā arī haotisko jaunatnes sistēmas attīstību. „Skatoties vairākus gadus atpakaļ, es redzu izteiktu stagnāciju, ja mēs tieši sporta skolu pusi skatāmies. Man svarīgāks ir tieši jaunatnes florbola un treneru jautājums. Šajā jomā neredzu darbu vispār, tai nav vadītāju, nav vīzijas un stratēģijas šajās lietās. Diezgan aizdomīgi ir daudz kas saistīts ar finanšu lietām, daudzas lietas ir neskaidras,” norāda Pīlups. „Ik gadu ir kopsapulce, kur viss tiek skaisti parādīts, tiek nolasīts revīzijas komisijas ziņojums, ka faktiski viss ir pa nullēm, bet atkal nāk nākamais gads... Mums, treneriem, sportistiem, biedriem pietrūkst zināšanu grāmatvedības un auditu jomā. Nezinām, cik daudz vispār drīkstam pieprasīt informāciju. Šķiet, ir pienācis laiks to darīt, lai saprastu un iedziļinātos.”
Pīlups jaunatnes sistēmas un visa florbola stagnāciju pamato ar Starptautiskās Florbola federācijas datiem par licencētajiem spēlētājiem – Latvijā 2015. gadā tādu bija nedaudz virs 3400, bet 2020. gadā 3490. Pieaugums bijis ļoti niecīgs. „7–8 gadus mums skaitļi ir nemainīgi un stāv uz vietas, tikmēr visām A grupas valstīm tie konstanti palielinās. Labi, pēdējos gados tas sabremzējās pandēmijas dēļ. Redzam kopējo ainu, ka mums ir apstājies kāpums. Mans personīgais viedoklis un pārliecība ir, ka griesti Latvijā sasniegti nav,” saka florbola speciālists.
„Pārdomāta un mērķtiecīga darba rezultātā spēlētāju skaitam ir, kur augt. Jaunatnes florbols šobrīd neattīstās vispār.
Ja arī rodas kādas jaunas komandas un klubi, tad tas nav federācijas nopelns,” skarbi izsakās Pīlups. „Prezidents iepriekšējā kopsapulcē prezentēja vairākus punktus, taču nebija norādīts, cik ilgā laika posmā to plānots paveikt. Plusiņš, ka beidzot tika sarīkota U17 izlases nometne, par kuru tika runāts daudzus gadus. Ko darīt nākamgad, kas jāpanāk trīs, piecu gadu laikā? Cik man zināms, tādas lietas nenotiek, un plānošana ir ļoti vājš punkts.”
Florbola pārstāvji norāda, ka problēmas ir arī augstākajā līgā, proti, komandas zaudē spēlētājus tieši brieduma gados. Spēlētājus pēc 25 gadu vecuma ir ļoti grūti noturēt sportā, savukārt 30 gadus veci florbolisti, lai arī gandrīz katrā komandā pa kādam 30-gadniekam ir, tomēr viņu ir maz.
Par jaunatnes sistēmu kritisks ir arī florbola kluba ''Baloži'' pārstāvis Edgars Gailītis, kurš izceļ gan komunikācijas, gan plānošanas problēmas. „U8 līdz U12 spēlē sabraukumos, kas nozīmē vienā turnīrā vairākas reizes spēlēt. Viena lieta, kas ir katastrofāli, ka jāspēlē trīs spēles pēc kārtas, kas ir fizioloģiski nepareizi un nav veselīgi. Vai arī aizbrauc uz vienu turnīru trīs komandas un spēlē četras spēles – divreiz ar katrs ar katru. Ir bijušas situācijas, kad treneriem jābūt spēlē, bet viņš to uzzina iepriekšējā vakarā, jo viņam aizmirsa atsūtīt e-pastu.
Zinu gadījumus, kad zvana no organizatoriem un jautā „kur esat?”
Komanda atbild, ka neko nav saņēmusi un organizatori saka – labi, izplānosim citu grafiku,” par dažādiem komunikācijas brāķiem stāsta Gailītis. „Kaut kāda darbība ir, bet uzskatu, ka jābūt vairāk treneru kursiem. Tieši kursiem saistībā ar florbolu. Kursi, kas saistīti ar psiholoģiju, fizioloģiju un tādām lietām, to mēs paši varam atrast un ko mums piedāvā. Tas, protams, ir vajadzīgs, bet uzskatu, ka vajag tieši florbola kursus, pieaicinot tos pašus somu un zviedru trenerus. Tādi notiek, bet tikai vienreiz gadā. Mums nav vīzijas, kā spēlēt bērniem, kā attīstīt šo sistēmu, lai mēs spēlētu daudzmaz vienādi, kā tas ir Somijā un Zviedrijā. Vakar sazvanījos ar savu paziņu somu treneri. Viņiem kursi ir regulāri, reizi divos mēnešos noteikti. Tie ir saistīti ar florbolu kā spēli, par florbolu un tā principiem. Mums Latvijā ir daudz treneru, daudz klubu, katrs spēlē, kā grib, kā māk,” savu nostāju pauž Gailītis.
Florbola savienības vadītājs skaidro, ka attīstības stratēģija ir, taču tās realizācijai trūkst finansējuma. „Mēs savu stratēģiju formāli zinām, bet, ja tev nav naudas, tad kāda jēga kaut ko rakstīt. To var darīt, ja tam apakšā ir kaut kāds segums. Nākamajā ceturtdienā mums ir valdes sēde, tad es likšu priekšā, kā es saredzu kopējās attīstības stratēģijas veidošanu. Florbola savienība kā jumtorganizācija nevar izdomāt un pateikt, cik mums būs licencētie spēlētāji un kā mēs to darīsim.
Mēs gribēsim dzirdēt klubu attīstības stratēģiju un tad kopīgi strādāsim, lai to apvienotu kopīgā plānā.”
Līdz 31. maijam jāsasauc Latvijas Florbola savienības biedru kopsapulce, un pastāv iespēja, ka darba kārtībā tiek iekļautas arī ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Neoficiāla informācija liecina, ka iespējamais Pētersona pēctecis jau ir atrasts, taču to publiski apstiprināt neviens nevēlējās. Savienības vadītājs uzsver, ka gaidāmajā valdes sēdē nav plānots mainīt valstsvienības treneru korpusu un atbrīvoties no Laiviņa, kurš kritiski izteicies par savienību. Pētersons uzsver, ka izlase sasniegusi savus uzdevumus, proti, vismaz 5. vieta pasaules čempionātā un kvalificēšanās Pasaules spēlēm, kas jūlijā plānotas ASV, tāpēc nav nekāda pamata mainīt trenerus.
