Dāvids Ernštreits: Droši vien tu smaidītu platāk, ja Baltijas kausa finālā būtu vinnēta Igaunija. Taču divi gūti vārti pret Fēru salām pusfinālā arī droši vien nav slikts rezultāts. Kā tu ar to sadzīvo – ar saviem goliem un zaudējumu finālā?
Karlīna Miksone: Noteikti finālā zaudēt ir sāpīgāk, nekā ja mēs zaudētu pret Fēru salām. Domāju, ka pēc zaudētas spēles noteikti būs rūgtuma sajūta, jo Baltijas kauss neatgriezās mājās. Tas noteikti jāizdara nākamgad, bet es domāju, ka atjaunošanās būs nedaudz ilgāka, ar tādu rūgtāku sajūtu, lai uzņemtu spēkus. Mēs kā izlase no kļūdām mācāmies, mēs iesim tālāk.
Ļoti pareizi viss izklausās. Kādas Karlīnai ir naktis pēc uzvarām un zaudējumiem?
Noteikti nav no tām vieglākajām, jo galvā ir visas emocijas, visas spēles epizodes, ko varēja izdarīt labāk. Drīzāk ir jāņem tas aitu attēls galvā un jāskaita, lai varētu aizmigt.
Līdz kurai aitiņai tiki?
Noteikti līdz tai 01. Domāju, ka jebkurš sportists to sapratīs un zinās, kā tas ir, ka pēc spēlēm ir grūtāk aizmigt.
Kas ir kaitinošākā lieta, ko esi dzirdējusi par sieviešu futbolu?
Ka tas ir domāts tikai vīriešiem. Tas tiešām ir tāds stereotips, ka futbols ir tikai vīriešiem. Es domāju, ka tas stereotips ir jāmaina. Jau sen tā vairs nav. Sievietes ir ļoti labi parādījušas, kā mēs varam spēlēt.
Mēs zinām – ja mums uzsitīs pa kājām, mēs būsim tās, kas celsies un skries tālāk. Vīrieši var būt tie, kas nedaudz vairāk pagulēs uz laukuma.
Tu esi novērojusi, ka vīriem tas teātris mazliet vairāk patīk? Ir labākas aktieru dotības?
Nu, ir gan labākas aktieru dotības viņiem. Es, protams, viņus saprotu, jo ir momenti, kad nepieciešams nedaudz vairāk pagulēt, lai komanda atpūstos, vai lai iegūtu taktiskās minūtes. Vīriešiem tas ir nedaudz vairāk.
Tu spēlē Polijā jau ceturto gadu. Mēs Poliju uzskatām par diezgan konservatīvu valsti. Viņiem reliģiskajā kontekstā ir spēcīgas tradīcijas. Kas tur ir sieviešu futbols?
Viņiem sieviešu futbols arī ir augstā līmenī. Protams, ne tik augstā kā vīriešu. Viņu izlase šobrīd spēlē A Nāciju līgā un viņas šobrīd cīnās, lai tiktu uz Eiropas Čempionātu. Polijā tiešām sieviešu futbola līmenis ir augstāks, jo sieviešu komandām ir savi fanu pulciņi, kas iet un atbalsta savas komandas.
Tava komanda Polijā - kādi ir jūsu mērķi, uz ko jūs ejat?
Noteikti uzvarēt kausā un čempionātā. Tas nav sanācis diezgan ilgu laiku, bet mēs ceram atgriezties tajā tornī.
Es ceru, ka es palīdzēšu komandai to izdarīt un mēs būsim čempioni.
Vai cilvēki nāk uz sieviešu futbolu?
Jā, mums netālu ir Katovice, un tur ir "GKS Katovice" komanda. Mums ar viņām ir derbijs. Uz spēli pagājušajā sezonā atnāca tūkstotis skatītāju. Bija Katovices fani un mūsējie, atmosfēra bija lieliska.
Uz sieviešu futbolu Anglijā, Spānijā jau nāk desmitiem tūkstošu skatītāju. Vai tas nozīmē, ka sieviešu futbols sāk kļūt par pašpietiekamu preci, ko var pārdot?
Jā, sieviešu futbols tiešām attīstās, tiešām uz izlases spēlēm cilvēki nāk. Man liekas, to cilvēku ir arvien vairāk un vairāk, kas apmeklē mūsu spēles. Domāju, ka tas ir tikai neliels laika sprīdis, un sieviešu futbols jau ieņems lielāku vietu pasaulē.
Šogad Latvijas izlase ir veiksmīgi nospēlējusi Nāciju līgā, izcīnījusi trīs uzvaras. Neizdevās tikt grupu augstāk, bet tomēr ir uzvaras pret Moldovu un Ziemeļmaķedoniju. Tagad Baltijas kausā neizdevās uzvarēt. Vai kopumā ir labs gads? Ir solis uz priekšu?
Es domāju, jā. Mēs ik gadu attīstāmies un mācāmies no kļūdām. Es tiešām gribētu šo gadu uzsvērt ar lielu pozitīvu zīmi, jo tas, kā mēs kā komanda augām, kā mēs izgājām laukumā... Nebija tas, ka mēs tagad nosēdīsimies aizsardzībā un gaidīsim, ka pretinieks mūs uzvarēs.
Mēs tiešām gājām un centāmies uzspiest savu spēli. Protams, tās spēles nebija vieglas, un tas ir tikai normāli un forši, ka nav tā, ka iziesi laukumā un zini, ka uzvarēsi.
Mēs tiešām izgājām kā komanda ar plusa zīmi. Mēs gājām cīnīties līdz galam, veidojām saspēli. Mēs esam komanda, kurā arī no ārzemēm brauc meitenes, tāpēc mums ir tā, ka laiks izlasē ir tik, cik tas ir. Mēs uz izlasi jau braucam kā gatavs produkts. Mums ir jāsaliek spēle kopā.
Kur tu vislabāk jūties laukumā? Saprotu, ka tu esi spēlējusi visās pozīcijās.
Vēl vārtos neesmu bijusi.
Piedod, tur mēs tevi kādu laiku droši vien negribētu redzēt, jo mums vajag, lai golus sit iekšā, kas tev pagaidām tīri labi sanāk...
Tas ir no spēles atkarīgs. Citreiz varu noiet zemāk, citreiz augstāk [pozīcijā laukumā]. Vairāk priekšā, kur var sist golus iekšā un atdot piespēles. Tas ir atkarīgs, kur treneris mani noliks, tur arī būs jāspēlē un jāizdara viss labākais, ko varu. Der jebkura pozīcija, vienīgi pa malām ir grūtāk, ja esmu malējā uzbrucēja.
Ja tev liktu atcerēties pēdējās spēles, kurus no vārtu guvumiem gribētu izcelt? Kur tu nostrādāji, parādīji savu arsenālu?
Jebkurā golā ir jāparāda kaut kāds arsenāls. Protams, es to nevaru izdarīt viena, tāpēc
man ir komanda, kas iedod piespēli un veido situāciju, lai es varētu tikt pie vārtu gūšanas iespējām.
Jebkurš gols ir svarīgs, jebkurš gols mums kaut ko dod. Nevaru izcelt vienu, visi goli ir svarīgi.
Vai daudz vārtus ar galvu gūsti? Tev ir kādas auguma priekšrocības?
Kā visi saka: "Tu esi garāka, tev ir vieglāk." Protams, tā ir, bet reizēm arī tas nevar nospēlēt labāku lomu. Es tiešām mēģinu izmantot savus auguma parametrus, ka esmu tik gara, lai celtu bumbu un ar galvu sistu iekšā.
Pastāsti man par Nīcu...
Skaista vieta - tiešām varu to saukt par mājām. Tā ir vieta, kur es vienmēr atgriežos un vienmēr pasmaidīšu visiem, jo visi mani zina. Vienmēr ar mani parunāsies. Tagad tur ir futbola komanda - prieks, kad viņiem ir mājas spēles, vienmēr var aiziet paskatīties. Futzāla komanda FK "Nīca" ir. Kad aizeju, es tur jūtos kā mājās.
Droši vien bieži nesanāk...
Kad ir decembris.
Polijā pārtraukums, un tad tu būsi mājās?
Jā, tad ir iespēja apmeklēt.
Tu pusaudžu gados spēlēji kopā ar puikām. Cik liela loma tam bija tavā attīstībā, veidojoties par meiteni, kas nepiekāpsies? Vai tas kaut ko maina?
Spēlēt ar puikām ir pluss, jo viņi ir nedaudz spēcīgāki, viņiem fiziskās dotības ir lielākas nekā meitenēm. Viņiem tas viss notiek ātrāk, raitāk.
Ja var spēlēt ar puikām, es arī tagad daudzām to iesaku. Ja ir iespēja, to vajag izmantot, jo tas nāk ar plusa zīmi.
Par to droši vien ir jādomā treneriem un profesionāļiem, bet līdz kādam mazam padsmitnieka vecumam gandrīz jebkurā sporta veidā nevajadzētu būt lielam šķērslim, ja meitenes ar puikām spēlētu kopā.
Es arī tā domāju. Tas noteikti nāktu par labu gan puikām, gan meitenēm. Kurš gribēs, lai tevi apspēlē? Tu neļausi puikam sevi apspēlēt, bet iesi līdz galam un cīnīsies, lai viņš tevi neapspēlē. Es domāju, čaļiem ir tāpat. Viņi nepieļaus, lai meitenes viņus apspēlē. Tāpēc tur būtu spraiga cīņa.
Tavā attīstībā esot bijis viens ļoti interesants moments – bija grūti no Nīcas atnākt uz Rīgu. Tu atbrauci uz Rīgu, pamēģināji un nepaliki. Aizbrauci atpakaļ, spēlēji Liepājā. Uz Islandi gan aizbrauci. Vai tas tāds pārejas vecums, kad bija grūti pieņemt pārcirsto nabassaiti ar mājām?
Jā, jo es esmu cilvēks, kuram ļoti patīk būt mājās, kad apkārt ir savi cilvēki, ģimene un draugi. Bet es domāju, ka izdarīju pareizi, jo tagad esmu tur, kur es esmu.
Varbūt, ja būtu palikusi Rīgā, mani ceļi būtu citādi, bet man tiešām nāca brīdis, kad sapratu, ka ir kaut kas jāmaina, ja gribu attīstīties un kļūt labāka.
Nevar visu laiku būt mājās. Tagad jau esmu pieradusi un zinu, ka man ir dots tik daudz laika, cik es varu būt mājās, un to es izbaudu uz visiem 100%.
Uz Islandi jūs faktiski tādā pulciņā aizbraucāt. Bijāt vairākas latviešu meitenes, kas spēlē vienā klubā.
Jā, trīs meitenes, arī Olga Ševcova un Elīza Spruntule.
Tas kaut kā palīdzēja?
Noteikti tas bija ar plus zīmi, ka viņas tur bija, un viņas mani arī iedvesmoja braukt. Ikvienam ir tas moments, kad ir gatavs. Ja ir gatavs, tad ir jādodas. Kamēr tu neesi gatavs, tu vairāk sevi mocīsi, nekā izbaudīsi visu to procesu.
Latvijas sieviešu futbolu veido astoņas komandas virslīgā. Kā tu redzi to līmeni, kas Latvijā uz vietas šobrīd notiek?
Domāju, ka ir progress. Kad es spēlēju Latvijā, mums bija četras komandas virslīgā, ja nemaldos. Tagad ir nomainījies čempions.
Ja visu laiku "Rīgas Futbola skolas" meitenes bija čempiones, tad tagad atnāca "Riga" FC un viņas ir čempiones. Tas dos stimulu ne tikai pārējām komandām, bet arī RFS.
Kad ir sezonas sākums, tad spēles likās daudz interesantākas. Es nedaudz pasekoju līdzi. Polijas čempionātā ir tā, ka stiprākās komandas, kas ir augšgalā, vēl ieskrienas. Tās, kuras ir nedaudz zemākā līmenī, ir spēka pilnas un grib kaut ko pierādīt, un pašā sākumā parāda rezultātus, bet uz beigām nedaudz spēka pietrūkst, lai līdz galam novestu čempionātu.
Zinu, ka sportistiem nepatīk skriet notikumiem pa priekšu. Tu tagad spēlē Polijā, tās lielās grandu līgas sievietēm esot Spānija, Anglija, Vācija, pēc tam nāk Šveice un Zviedrija. Kur tu sevi redzi nākamgad?
Nākamgad nezinu, jo man vēl ir līgums ar Polijas klubu, bet domāju, ka šī sezona ir ar plusa zīmi. Protams, tā vēl nav beigusies. Man ir aģents, kurš strādās un darīs tā, lai mēs kaut ko mainītu, jo negribam palikt uz vietas. Es arī uzskatu, ka Polija nav mans galapunkts. Skatīsimies, redzēsim, protams, vēl ir spēles, kur sevi jāpierāda, lai kaut ko mainītu.
Tas novēlējums komandas biedrenēm Latvijas izlasē?
Es viņām noteikti gribu teikt lielu paldies par šo sezonu. Tas ir tikai sākums, jo mēs tiešām augam kā komanda. Reizēm es varbūt neesmu tā labākā, kas pateiks kaut ko labu, es drīzāk pateikšu: "Davai, meitenes, saņemamies!", bet tā rupjāk. Es zinu, ka dažbrīd tas ir nevietā, bet es domāju, ka mēs esam komanda, kas ies viens par visiem, visi par vienu. Lai arī kā būtu, mēs iziesim laukumā un cīnīsimies, lai uzvara būtu mūsu rokās.
