Kārlis Ķilkuts: Vai tev ir svētku sajūta?
Jurijs Žigajevs: Tā man ir jau no brīža, kad jūlijā sākās Eirokausu kvalifikācijas spēles, un šajā gadījumā ne tikai RFS. OK, "Liepāja" bez variantiem, bet "Riga FC" labi izskatījās pret Polijas "Śląsk" komandu, neveiksmīgi gan izbraukumā nospēlēja, un arī "Auda" pret kosoviešu "Drita". Tas ir Eiropas futbols. Nav, protams, Čempionu līga, bet tur piedalās mūsējie. Un, kad RFS nodrošināja vismaz Konferences līgu, jau tad bija skaidrs, ka rudens būs foršs, Eiropas līga jau vairs tikai kā patīkams bonuss. Pirmā spēle varbūt ne tā veiksmīgākā, bet redzēt Latvijas klubu spēlējot tādā stadionā, kāds bija Bukarestē, un tagad liels klubs brauks pie mums – forši!
Ko sagaidi no RFS mačā pret "Galatasaray"?
Rumānijā pret FCSB bija labs pirmais puslaiks, bet nepietika ne spēka, ne maiņu, jo daudz traumu, bet pēc šī 1:4 zaudējuma man ļoti interesē, ko [FK RFS galvenais treneris] Viktors Morozs šobrīd domā. Man ļoti patīk, kā pēdējos divus gadus viņš ir pozicionējis RFS – nevienā spēlē, lai kāds pretinieks nāktu pretī, netiek spēlēts no dziļas aizsardzības vai nepieciešamības gadījumā uz rezultāta noturēšanu. Tas, ko redzējām pret Bukarestes klubu, kas bija viens no vājākajiem mūsu pretiniekiem, katra kļūda maksā dārgi. Tāpēc
gribas ielīst Moroza galvā un saprast, ko darīt tālāk, – ar pieejamiem resursiem, kas mums ir, turpināt attīstīt savu spēli vai tomēr kaut kur nospēlēt pragmatiskāk,
uzmanīgāk, lai atkal neierītu. Ceturtdien būs ļoti interesanti, jo būs pilns stadions, un ko RFS darīs savās mājās, kad tribīnes dzīs uz priekšu? Viņi noteikti gribēs sevi parādīt un pierādīt, bet, ja būs tāda spēle kā Bukarestē, tur priekšā ir tādi meistari kā Osimens [intervijas laikā vēl nebija zināms, ka viņš nespēlēs], Ikardi, Mertens – vesels bars spēlētāju, kas sevi pierādījuši visaugstākajā līmenī. Ar nepacietību gaidu redzēt RFS spēles plānu.
Pats esi spēlējis Eiropas līgā. Cik spilgti atceries to laiku?
Ļoti labi atceros katru spēli, atceros arī vienīgo, kurā nepiedalījos, bet tas cits stāsts. Tajā brīdī, 2009. gadā, to, ko mēs izdarījām, līdz galam nenovērtēja. Kad Berlīnē nospēlējam 1:1, likās - OK, varējām uzvarēt, bet nu nekas, nākamgad! Tagad aptveru, ka pagājuši 15 gadi un tikai tagad Latvijas klubs atkal nonācis Eiropas līgā. Tajā brīdī tas likās normāli, jo dzīvo savu labāko sportista dzīvi – spēlē izlasē, spēlē Eiropas līgā, cīnies par čempiona titulu virslīgā. Ar nostalģiju atceros tos gadus.
Tiek salīdzināts, ka toreiz tikt Eiropas līgā bija grūtāk. Kā pašam šķiet?
Es teiktu, ka nav atšķirības. Komandām tāpat jābūt gatavām iet cauri 3–4 kārtām. Tagad, ja esi savā līgā izcīnījis titulu, tad tev ir tā sauktais "čempionu ceļš", vēl viena dzīvība, rupji sakot. Toreiz tas tā nebija – Eiropas līga bija otrais spēcīgākais turnīrs. Bet redzam, ka
ir jābūt arī veiksmei izlozē, un mums toreiz paveicās – trešajā kārtā pretī dabūjām vājāko iespējamo variantu, Luksemburgas klubu ["F91 Dudelange"] – 3:0 un 3:1,
lai gan arī nebija viegli, jo vēl 80. minūtē savā laukumā bija 0:0.
Tālāk jau baltkrievi...
Jā, pretī nāca BATE. Tas bija brīdis, kad viņi iepriekšējā sezonā bija iekļuvuši Čempionu līgā un abas spēles grupu turnīrā ar "Juventus" nospēlēja neizšķirti [2:2, 1:1], absolūti favorīti. Bet [Grigorija] Čirkina tālšāviens mājās mums ļāva ar pateicīgu rezultātu braukt uz Borispoli, un arī tur pirmajiem izdevās izvirzīties vadībā, kas nozīmēja, ka viņiem bija jāiesit vismaz trīs.
Mūs tur sāka vazāt kā slimus, mazus kaķēnus (smejas). 1:2, mēs izturējām, es atceros to bezspēku – tikko esi ticis kā minimums Eiropas līgas grupu turnīrā, bet Borisovā bija ļoti karsts un man vispār nebija spēka. Apsēdos ģērbtuvē, pat aliņu nevarēju iedzert, jo visu laiku gribējās vemt no pārslodzes. Tikai čārterī, lidojot atpakaļ, mazliet sāku saprast, ko esam paveikuši. Taču tajā brīdī bija cerības, ka varētu pacīnīties arī par Čempionu līgu, un arī te mums paveicās, jo Cīrihes klubs pēc ranga bija labākais iespējamais variants. Šķita, ka mums veiksme stāv klāt, bet beigās diezgan bez variantiem – es aizbraucu uz izlases treniņnometni Bulgārijā, tikmēr klubam nomainījās treneris, notika lielas izmaiņas sastāvā, un 0:3 savā laukumā, 1:2 Šveicē.
Un tad jau grupu turnīrs, pirmā spēle – Berlīnē...
Olimpiskais stadions, 80 tūkstoši sēdvietu, garš ceļš no ģērbtuvēm līdz laukumam – vajadzēja braukt ar eskalatoru un, manuprāt, pat arī ar liftu. Pretiniekam problēmas Bundeslīgā, fanu boikots, un likās, ka spēlējam pie tukšām tribīnēm [spēli apmeklēja 13 000 skatītāju]. Teiksim tā, komanda nebija labā stāvoklī, ko arī izmantojām [rezultāts 1:1]. Bet gribas atkal to veiksmi piesaukt, jo visi trīs pretinieki savus čempionātus bija iesākuši ļoti slikti, un skaidrs, ka Eiropas līga viņiem nebija prioritāte. Bet, jā, forša sajūta un atmiņas.
Turklāt atvedāt mājās neizšķirtu.
Jā, jau skatījāmies, kā konkurenti nospēlēja un sākām rēķināt, cik punktu vajag, lai izietu no grupas (smejas).
Tālāk spēle "Skonto" stadionā pret "Heerenveen"...
Jāsaka, ka visas mājas spēles ir saplūdušas vienā, jo sākumi bija ļoti vēlu – desmitos vakarā. Turklāt stadions, manuprāt, nebija pilns nevienu spēli – rudens, ceturtdienas, cilvēkiem kaut kā jātiek mājās. Tāpēc visu cieņu [FK RFS ģenerāldirektoram Mārim] Verpakovskim, kurš cenšas izkārtot tā, lai RFS nespēlētu tik vēlu.
Iedomājies, ir rudens, drēgns, visu dienu tupi viesnīcā – laiks līdz spēlei ir ļoti smags. Bet tāpat pret holandiešiem 0:0, un nopelnīts otrais punkts tabulā. Atceros, ka ar vienu no spēlētājiem pēc mača samainījos krekliem – ar uzbrucēju [Džeraldu] Sibonu. Likās rēcīgi, ja ņem vērā manus auguma parametrus, bet viņam – divi metri (smejas). Šogad to kreklu atdevu labdarības izsolē.
Viņi spēlēja klasiskā holandiešu futbola 4–3–3 izkārtojumā, ātri un tehniski spēlētāji. Malā spēlēja uz maiņu nākušais marokānietis Usmans Asaidi, ar viņu biju ļoti grūti tikt galā. Bet pēc spēles bija skaidrs, ka tālāk gatavojāmies uzvarēt "Sporting" un nākamajai kārtai (smejas).
Teikšu tā – tālu līdz uzvarai vai vismaz vēl vienam punktam jūs nebijāt! Jo līdz pat 85. minūtei pret portugāļu grandu rezultāts bija 1:1.
Tur "Sporting" iesita nereālus vārtus – pirmie bija [portugālim Migelam] Velozo, iesitot pa taisno no stūra sitiena. Otros kā tagad atceros – Moutinju pārmeta bumbu pāri Astafjevam un no gaisa iesita devītniekā. Viņiem sastāvs bija ļoti solīds – par Moutinju komentāri lieki [146 spēles Portugāles izlasē], tas pats Velozo [56 spēles], čīlietis Fernandess [74 spēles Čīles izlasē], brazīlis Liedsons uzbrukumā [pieņēma portugāļu pilsonību, izlasē nospēlēja 15 spēles]. Ko tur vēl piebilst – super sastāvs.
Tālāk dodamies uz Lisabonu...
Jā, tur mēs atkal saskaramies ar kultūršoku – stadionu izmēriem un to, cik ļoti Portugālē mīl futbolu. Mēs tur bijām divas dienas un sanāca noskatīties "Benfica" spēli pilsētas otrā stadionā. Tur pirmo reizi redzēju, ka tirdzniecības centrs ir stadionā vai otrādi. Ļoti skaista vieta, tāpat kā "Sporting" stadions. Patīkami tādā spēlēt. Uz mūsu maču varbūt nebija visas sēdvietas aizņemtas, bet tāpat atmosfēru un atbalstu varēja just. Cienīgi nospēlējām, paga... tur rezultāts bija 1:1, vai ne? Pareizi, čalis, kas maskā spēlē – Zamperīni – guva vārtus. Pēc tam lasīju, ka viņš cietumā sēdēja. Nezinu gan, par ko, bet nu acīmredzot kaut ko sadarījis pie sevis Romā.
Starp citu, viņi negodīgi guva vārtus – [melnkalnietis Simons] Vukčevičs, apstrādājot bumbu, nospēlēja ar roku, atdeva piespēli un vietējais [Karloss] Salerio guva vārtus.
Skaidrs, ka sākumā jokojām par izkļūšanu no grupas – debijas reize, tādi lieli klubi pretī, bet tajā brīdī trīs punkti likās normāls rezultāts. Joprojām uzskatu, ka tas plus/mīnus ir tas, uz ko varēja cerēt.
Ja veiksme kaut kur vairāk būtu stāvējusi klāt, kādā no spēlēm varbūt varējām arī uzvarēt.
Nākamā spēle pret "Hertha" savā laukumā 0:1, bet Jurija Žigajeva nav komandas starta sastāvā...
Tagad jau laikam var pastāstīt (smejas). Kā jau teicu, visas mājas spēles sākās desmitos vakarā, un itālim [galvenajam trenerim Nuncio Dzavetjēri] bija ļoti svarīga disciplīna, dažbrīd, manuprāt, pat pārspīlēti. Piemēram, ēdam pusdienas, pie galda sēžamies kopā un tikai tad, kad paēdis ir pēdējais komandas biedrs, pārējie var celties no galda un iet prom. Mēs esam 25–30 spēlētāji, kāds ēd ātrāk, kāds lēnāk. Tajā brīdī tas viss mazliet tracināja, un toreiz pat ne spēles dienā, bet vienu pirms, mums vispār neļāva atstāt viesnīcu – ne pastaigāties pa parku, absolūti neko, visiem bija jāsēž numuriņos. Treniņš bija desmitos no rīta, tad visiem kopīga pastaiga un viss.
Es dzīvoju kopā ar Pāvelu Mihaļuku, tagad Tukuma treneri, un viņš tajā laikā kopā ar savu mīļoto sievieti bija nolēmis nopirkt dzīvokli. Papīru papīri, notāri un kas tik vēl ne, un bez viņa tur nekas nevar notikt. Ja pareizi saprotu un atceros, process jau gāja uz beigām un viņam vienkārši bija jāizskrien līdz Vecrīgai [viesnīca atradās Pārdaugavā], jāuzliek paraksts un viss. Viņš tā arī izdarīja. Lūdza sevi piesegt, sak, ja kas, pasaki, ka esmu lejā vestibilā, jo neviens jau nenāca pārbaudīt. Bet neveiksme tāda, kad viņš pa aizmugures durvīm gāja laukā, tur sēdēja viens no itāļu treneriem. Vakara pirmsspēles sapulcē tika sacelta tāda panika, it kā Pāvels būtu visu nakti ballējies.
Runa pat bija par izdzīšanu no komandas, un mēs vienkārši šokā sēžam.
Šis viss atlido arī pie manis, ka neesmu komandas spēlētājs, – man esot bijis jāziņo trenerim. Es saku – ko jūs runājāt, nekad dzīvē tā nedarītu. Vienkārši stučīt? Beigās viņš nolemj, ka komandai jāizdomā, ko ar mums darīt. Treneri izgāja no telpas un visa komanda vienkārši sāk smieties – kas te notiek (smejas)!? Šī atgadījuma dēļ mūs ar Pāvelu nosēdināja uz rezervistu soliņa, bet vismaz palikām komandā. Par laimi (smaida).
Bet kopumā ne šī, ne arī pēdējā spēle, kurā dabūjām pa ādu 0:5, nebija tās labākās, jo tās notika [3. un 16.] decembrī. Virslīgas sezona bija galā, pēc zaudējuma Berlīnei mēs aizbraucām uz nedēļas garu nometni Itālijā, kā arī izredzes tikt tālāk vairs nebija. Iedomājies, silts klimats un vīns bezmaz vai par vienu eiro (smejas). Disciplīnas pārkāpumi un tā tālāk. Būtu palikuši Ventspilī, visi spēlētāji būtu sievu gādīgajās rokās, bet – sanāca, kā sanāca.
Pirmais puslaiks gan noslēdzās 0:0, bet pēc tam ielaidām stulbus vārtus no garā auta, bet tad salūzām, un visa komanda jau bija domās par atvaļinājumu. Tāpēc nobeidzām turnīru ļoti slikti.
Kā tev patīk jaunais Eirokausu formāts?
Gribu pateikt, ka, ņemot vērā to tā saukto čempionu zaru, ar visām iespējām un budžetiem, kas Latvijas futbolā tagad ir, [virslīgas uzvarētājam] vismaz Konferences līgas grupu turnīra fāzei būtu jābūt dienaskārtībā. Bet skaidrs, lai tiktu Eiropas līgā, tur daudz kam jāsakrīt.
Jauno formātu uzskatu par daudz jautrāku gan spēlētājiem, gan faniem, jo tev ir astoņi dažādi pretinieki. Šeit ir lielāka iespēja iepazīt dažādas komandas, fanus, kas atbrauc uz Rīgu atbalstīt savējos, un, protams, divas spēles kopumā vairāk, kas arī ir forši.
